[185] Lutera noslēpumainā pazušana Vācijā izraisīja apjukumu. Visur pēc viņa jautāja, izplatījās visneticamākās baumas, un daudzi domāja, ka tas ir nogalināts. Vaimanāja ne tikai tie, kas sevi jau bija apliecinājuši par viņa draugiem, bet arī tūkstošiem citu, kas vēl nebija atklāti nostājušies reformācijas pusē. Daudzi svinīgi solījās atriebt viņa nāvi.
Romas vadoņi ar šausmām atskārta, cik augstu pret viņiem bija sakāpis vispārējais naids. Lai gan sākumā tie gavilēja par iedomāto Lutera nāvi, tomēr drīz vien jau vēlējās paslēpties no tautas dusmām. Neviens no reformatora agrākajiem vispārdrošākajiem darbiem nebija ienaidniekiem sagādājis tādas raizes kā viņa pašreizējā pazušana. Tos, kas savā niknumā bija centušies drosmīgo reformatoru iznīcināt, tagad, kad viņš kļuva par bezpalīdzīgu gūstekni, sāka nomākt bailes. "Mums ir atlicis tikai viens ceļš sevis izglābšanai," kāds sacīja, "ir jāaizdedzina lāpas un jāskrien pa visu pasauli meklēt Luteru, lai atdotu viņu tautai, kas pēc tā sauc." (1) Imperatora edikts šķita bezspēcīgs. Pāvesta sūtņi bija sašutuši, redzot, ka tas sev pievērsa daudz mazāku uzmanību nekā Lutera liktenis.
Ziņas, ka viņš atrodas drošībā, kaut arī kā cietumnieks, klusināja ļaužu bailes, tomēr sajūsma par viņu pieauga. (186) Viņa rakstus lasīja ar lielāku dedzību kā jebkad agrāk. Arvien vairāk cilvēku pievienojās varonīgā vīra lietai, kurš Dieva Vārdu bija aizstāvējis tik bīstamos apstākļos. Reformācija kļuva ar katru dienu spēcīgāka. It visur jaunus asnus dzina Lutera sētā sēkla. Viņa prombūtne padarīja darbu, ko klātbūtne nebūtu veikusi. Arī citi strādnieki, kad viņu lielais vadonis bija atņemts, sāka vairāk saprast savus pienākumus. Ar jaunu ticību un nopietnību tie lauzās uz priekšu, darot visu viņu spēkos esošo, lai tik cildeni iesāktais darbs vairs netiktu aizkavēts.
Tomēr arī sātans neslinkoja. Tagad viņš izmēģināja to, ko ir mēģinājis veikt katrā reformācijas kustībā – pievilt un iznīcināt ļaudis, patieso vērtību vietā dodot tiem viltojumus. Kā kristīgās draudzes pirmajā gadsimtā bija viltus kristi, tā sešpadsmitajā gadsimtā cēlās viltus pravieši.
Reliģiskajā pasaulē valdošā satraukuma dziļi ietekmēti, daži vīri iedomājās, ka ir saņēmuši īpašas atklāsmes no Debesīm, un apgalvoja, ka tiem ir dievišķas pilnvaras virzīt uz priekšu reformāciju, kuru, kā viņi paziņoja, Luters esot tikai vāji iesācis. Tie noraidīja lielo principu, kas stāvēja reformācijas pamatā, – ka ticībai un dzīvei pilnīga, visu apmierinoša mēraukla var būt vienīgi Dieva Vārds. Šo nemaldīgo Vadoni viņi aizvietoja ar savu izjūtu un iespaidu svārstīgo un nedrošo standartu. Atmetot maldu un melu lielo detektoru, sātanam pavērās ceļš valdīt pār cilvēku prātu pēc savas patikas.
Viens no šiem praviešiem apgalvoja, ka viņu pamācījis eņģelis Gabriēls. Students, kas tam pievienojās, atstāja savas mācības, paziņojot, ka pats Dievs viņu apveltījis ar gudrību izskaidrot Viņa Vārdu. Tiem piebiedrojās vēl citi, visi tiecoties uz fanātismu. (187) Šo jūsmotāju rīcība sacēla diezgan lielu uztraukumu. Lutera sludināšana visur bija pamodinājusi ļaudis izprast reformas nepieciešamību, un tagad jauno praviešu apgalvojumi noveda no ceļa dažas tiešām godīgas dvēseles. Šīs kustības vadoņi devās uz Vitenbergu un uzspieda savas pretenzijas Melanhtonam un viņa līdzstrādniekiem. Viņi apgalvoja: "Dievs mūs ir sūtījis mācīt ļaudis. Mums ir izveidojušās draudzīgas attiecības ar Kungu, mēs zinām, kas notiks nākotnē, ar vārdu sakot, mēs esam apustuļi un pravieši un atsaucamies uz doktoru Luteru."
Reformatori izbrīnījās un apjuka. Tas bija elements, ar kādu tie agrāk vēl nekad nebija sastapušies, tādēļ nezināja, kā rīkoties. Melanhtons sacīja: "Šajos cilvēkos tiešām ir neparasti gari, bet kas tie par gariem? (..) No vienas puses, sargāsimies apslāpēt Dieva Garu, bet, no otras puses, būsim uzmanīgi, lai mūs nenomaldina sātana gars." (2)
Drīz vien parādījās arī jaunās mācības augļi. Ļaudis tika vadīti nevērīgi izturēties pret Bībeli vai arī to pilnīgi atmest. Skolās valdīja nekārtība. Nicinot visus ierobežojumus, studenti pameta studijas un aizgāja no universitātes. Cilvēkiem, kas sevi uzskatīja par spējīgiem atdzīvināt un vadīt reformācijas darbu, izdevās to novest līdz sabrukuma robežai. Romas piekritēji no jauna atguva pašpaļāvību un līksmi izsaucās: "Vēl pēdējo reizi jāpiespiežas, un viss būs mūsu."
Luters Vartburgā, dzirdot par to, kas noticis, dziļi noraizējies, sacīja: "Es jau vienmēr gaidīju, ka sātans mums uzsūtīs šo sērgu." (2) Viņš izprata viltus praviešu īsto raksturu un redzēja, kādas briesmas draud patiesībai. Pāvesta un imperatora pretestība viņu nebija novedusi tādā samulsumā un sagādājusi tik lielas ciešanas kā šie piedzīvojumi. Tā saucamie reformācijas draugi bija izvērtušies par visļaunākajiem ienaidniekiem. Tieši tās patiesības, kas viņam bija atnesušas tik lielu prieku un mierinājumu, tagad tika izmantotas ķildu izraisīšanai un nekārtību celšanai draudzē.
(188) Reformācijas darbu Luters bija darījis Dieva Gara spēkā, uz sevi nemaz neskatīdamies. Viņš nebija vēlējies ieņemt tādu stāvokli, kādā to pacēla pats darbs, ne arī izdarīt tik radikālas pārmaiņas. Luters bija tikai ierocis Bezgalīgās Varas rokās. Tomēr viņš bieži drebēja par sava darba sekām. Reiz pat izteicās: "Ja es zinātu, ka mana mācība kaitējusi vienam vienīgam cilvēkam, lai cik vienkāršam un neievērojamam, kas tomēr nevar būt, jo tas ir Evaņģēlijs, – es drīzāk būtu gatavs desmit reizes mirt nekā to neatsaukt." (2)
Un tagad Vitenberga, pats reformācijas centrs, ātri padevās fanātisma un nelikumības varai. Šis šausmīgais stāvoklis neradās Lutera mācību rezultātā, tomēr ienaidnieki visā Vācijā par to apsūdzēja tieši viņu. Līdz dvēseles dziļumiem sarūgtināts, viņš reizēm jautāja: "Vai tiešām tāds varētu būt šī lielā reformācijas darba gals?" (2) Bet tad pēc lūgšanā ar Dievu pavadītām cīņas stundām dvēselē no jauna ieplūda miers. "Darbs nav mans, bet tavs," viņš sacīja. "Tu nepieļausi, ka to samaitā māņticība vai fanātisms." Tomēr doma, ka šajā izšķirošajā brīdī tam jāpaliek tik tālu prom no cīņas lauka, kļuva nepanesama. Luters nolēma atgriezties Vitenbergā.
Nekavējoties tas sāka gatavoties bīstamajam ceļojumam. Impērija viņu bija nolādējusi. Ienaidnieki nesodīti drīkstēja tam atņemt dzīvību, draugiem bija aizliegts viņam palīdzēt vai dot patvērumu. Impērijas valdība bija spērusi stingrus soļus pret viņa piekritējiem. Bet reformators redzēja, ka Evaņģēlija darbam draudēja briesmas un Kunga vārdā bezbailīgi devās cīņā par patiesību.
Vēstulē kūrfirstam Luters rakstīja par savu nodomu atstāt Vartburgu: "Lai jūsu augstībai ir zināms, ka es eju uz Vitenbergu, atrodoties daudz augstākā apsardzībā par to, kādu var sagādāt firsti un kūrfirsti. (189) Es nedomāju lūgt jūsu aizsardzību, jo drīzāk pats vēlētos jūs pasargāt. Ja es zinātu, ka jūsu augstība var vai vēlas mani aizsargāt, tad es vispār neietu uz Vitenbergu. Šinī lietā zobens nespēj palīdzēt. Viss jādara vienīgi Dievam, bez cilvēku palīdzības vai iejaukšanās. Vislabāk aizsargās Tas, kuram ir vislielākā ticība." (3)
Otrā vēstulē, kas rakstīta jau ceļā uz Vitenbergu, Luters piebilda: "Es esmu gatavs saņemt jūsu augstības nelabvēlību un visas pasaules dusmas. Vai vitenbergieši nav manas avis? Vai Dievs man nav viņas uzticējis? Un vai tas nav mans pienākums, ja vajadzīgs, viņu dēļ sevi atdot nāvē? Turklāt es bīstos, ka Vācijai būs jāpiedzīvo briesmīgi nemieri, ar ko Dievs sodīs mūsu tautu." (3)
Ar lielu piesardzību un pazemību, tomēr apņēmīgi un nelokāmi viņš atkal sāka strādāt. "Ar Vārdu," viņš sacīja, "mums jāsagrauj un jāiznīcina tas viss, kas uzcelts ar varmācību. Pat pret māņticīgajiem un neticīgajiem es negribu lietot spēku (..). Nevienu nevajadzētu spiest (..). Brīvība ir pati ticības būtība." (3)
Drīz visā Vitenbergā kļuva zināms, ka Luters atkal atgriezies un sludinās. Ļaudis plūda no visām malām, un baznīca tika pārpildīta līdz pēdējai iespējai. Uzkāpis kancelē, viņš ar lielu gudrību un smalkjūtību mācīja, pārliecināja un norāja ļaudis. Aizrādīdams uz dažu cilvēku rīcību, kas bija ķērušies pie varmācīgiem līdzekļiem, lai atceltu misi, viņš sacīja:
"Mise ir ļauna lieta, Dievs to ienīst, to vajadzētu likvidēt, un es gribētu, lai visā pasaulē to aizstātu ar Evaņģēlija Vakarēdienu. Bet lai neviens netiek no tās atrauts ar varu. Mums šī lieta jāatstāj Dieva rokās. Jādarbojas Viņa Vārdam un ne mums. Un kāpēc tā? – jūs jautāsiet. Tāpēc ka es cilvēku sirdis neturu savās rokās, kā podnieks tur mālu. Mums ir tiesības runāt, mums nav tiesību rīkoties. Sludināsim, – pārējais pieder Dievam. Ja es lietotu spēku, ko ar to iegūtu? – Izlikšanos, formu ievērošanu, atdarināšanu, cilvēciskus iekārtojumus un liekulību. Bet nebūtu sirsnības, ticības un mīlestības. Bet, kur trūkst šo vērtību, tur trūkst visa, un par tādiem rezultātiem es neko nevēlos dot (..). (190) Dievs tikai ar savu Vārdu spēj padarīt vairāk nekā jūs un es, un visa pasaule kopā. Dievs darbojas pie sirds, un, kad sirds ir iegūta, tad līdz ar to ir iegūts viss (..). Es gribu sludināt, pārrunāt un rakstīt, bet es nevienu negribētu spiest, jo ticībai ir jāpievēršas brīvprātīgi. Redziet, ko es esmu darījis. Es nostājos pret pāvestu, pret grēku atlaišanas rakstiem un pāvesta piekritējiem, bet bez vardarbības un trokšņa. Es pirmā vietā liku Dieva Vārdu, es sludināju un rakstīju – un tas bija viss, ko es darīju. Un tomēr, kamēr es gulēju (..) manis sludinātais vārds grāva pāvestību tādā mērā, ka ne no viena firsta vai imperatora tā tik daudz nav cietusi. Un tomēr es neko nedarīju, visu paveica viens pats Vārds. Ja es būtu izvēlējies lietot spēku, tad varbūt visa Vācija tiktu pārplūdināta ar asinīm. Bet kāds rezultāts? Iznīcība un posts kā miesai, tā dvēselei. Tāpēc es paliku mierā un ļāvu, lai Vārds viens iziet pasaulē." (3)
Dienu no dienas, veselu nedēļu Luters turpināja sludināt izslāpušajam pūlim. Dieva Vārds salauza fanātiskā uzbudinājuma burvību. Evaņģēlija spēks atgrieza nomaldinātos ļaudis uz patiesības ceļa.