Ja reformators būtu piekāpies vienā vienīgā punktā, tad uzvarētu sātans un viņa pulki. Bet tieši šī viņa nesvārstīgā noteiktība panāca draudzes atbrīvošanos un ievadīja jaunu labāku ēru. Šī viena vīra iespaidam, kurš uzdrošinājās domāt un lemt par reliģiskiem jautājumiem, vajadzēja ietekmēt draudzi un pasauli ne tikai tajā laikā, bet arī daudzās nākamajās paaudzēs. Viņa nelokāmība un uzticība līdz pat laika galam stiprinās visus, kuriem būs jāiet caur līdzīgiem pārdzīvojumiem. Tā Dieva spēks un majestāte tika paaugstināti pāri cilvēku padomam, pāri sātana varenajam iespaidam.
Imperatora vārdā Luteram drīz pavēlēja atgriezties mājās, un viņš saprata, ka neilgi pēc šī paziņojuma sekos notiesāšana. Reformatora taku aizēnoja draudoši mākoņi, bet, kad viņš atstāja Vormsu, sirdi pildīja pateicība un prieks. (167) "Pats velns," viņš sacīja, "sargāja pāvesta citadeli, bet Kristus tajā radīja lielu robu, un sātans bija spiests atzīt, ka Kungs ir par to varenāks." (18)
Vēloties panākt, lai viņa nelokāmību nepārprastu un neiztulkotu par sacelšanos, Luters pēc atgriešanās imperatoram rakstīja: "Dievs, kas pārbauda sirdis, ir mans liecinieks, ka ar vislielāko dedzību esmu gatavs paklausīt jūsu majestātei, godāts vai negodāts, dzīvībā vai nāvē, bez jebkāda izņēmuma, augstāk vērtējot vienīgi Dieva Vārdu, no kura cilvēks dzīvo. Visās šajās tagadējās dzīves lietās es būšu nesatricināmi uzticīgs, jo laicīgajiem zaudējumiem vai ieguvumiem nav nekādas nozīmes attiecībā uz pestīšanu. Bet, kas attiecas uz mūžīgajām interesēm, tad Dievs negrib, ka cilvēks pakļautos cilvēkam, jo tāda pakļaušanās garīgos jautājumos nav nekas cits kā dievināšana vai pielūgšana, un tā pienākas vienīgi Radītājam." (18)
Atgriežoties no Vormsas, Luteru uzņēma pat vēl glaimojošāk, nekā uz turieni dodoties. No baznīcas izslēgto mūku apsveica augsti garīdznieki, un vīru, kuru imperators uzskatīja par sodāmu, godāja tautas valdnieki. Viņu spieda sludināt, un, neskatoties uz imperatora aizliegumu, tas vēlreiz kāpa kancelē."Es nekad neesmu solījies Dieva Vārdu iekalt ķēdēs," viņš sacīja, "un nekad to arī nedarīšu." (19)
Neilgi pēc tam, kad viņš bija atstājis Vormsu, pāvesta piekritēji panāca, ka imperators pret viņu izdeva speciālu pavēli. Tajā Luteru nosauca par "pašu sātanu cilvēka veidā un mūka drēbēs". (20) Tajā tika norādīts, ka, izbeidzoties drošības garantijas termiņam, ir jāsper noteikti soļi viņa darba pārtraukšanai. Visiem tika aizliegts viņu uzņemt savās mājās, sniegt barību vai dzērienu, kā arī ar vārdiem vai darbiem, atklāti vai slepeni viņam palīdzēt vai to atbalstīt. Lai kur viņš arī neatrastos, tas ir jāsatver un jānodod vietējās varas rokās. Tāpat jāapcietina visi viņa piekritēji, konfiscējot arī tiem piederošo mantu. Viņa raksti jāsadedzina, un beidzot visi, kas uzdrošinātos rīkoties pretēji šim dekrētam, jāpakļauj tādam pašam sodam. (168) Saksijas kūrfirsts un citi Luteram visdraudzīgāk noskaņotie firsti Vormsu bija atstājuši drīz pēc viņa aiziešanas, tāpēc reihstāgs imperatora dekrētu apstiprināja. Romas piekritēji gavilēja. Viņi uzskatīja, ka reformācijas liktenis ir apzīmogots.
Šajā briesmu stundā Dievs savam kalpam bija sagatavojis izglābšanās iespēju. Modras acis bija sekojušas Lutera soļiem, un uzticīga un cēla sirds bija apņēmusies viņu aizstāvēt. Visi saprata, ka Roma neapmierināsies ne ar ko mazāku par reformatora nāvi. Tādēļ, vienīgi to paslēpjot, bija iespējams izsargāties no lauvas rīkles. Dievs deva gudrību Saksijas kūrfirstam Fridriham izdomāt plānu reformatora glābšanai. Ar uzticīgu draugu palīdzību kūrfirstam arī izdevās savu nodomu īstenot, un Luters tiešām tika paslēpts gan no draugiem, gan ienaidniekiem. Ceļā uz mājām viņu pēkšņi sagrāba, atšķīra no pavadoņiem un lielā steigā caur mežu aizveda uz Vartburgas pili, vientuļu kalnu cietoksni. Viņa sagūstīšana un noslēpšana bija tīta tādā noslēpumainībā, ka pat Fridrihs vēl ilgi nezināja, kur Luters atrodas. Šai neziņai bija savs nolūks, jo tik ilgi, kamēr kūrfirsts neko nezināja par Lutera aptuveno atrašanās vietu, viņš neko nevarēja atklāt. Viņu pašu apmierināja doma, ka reformators atrodas drošībā. Ar to viņam pilnīgi pietika.
Pagāja pavasaris, vasara un rudens, tuvojās ziema, bet Luters vēl arvien palika gūstā. Aleanders un viņa piekritēji gavilēja, ka Evaņģēlija gaisma drīz izdzisīs. Bet tieši tajā laikā reformators pildīja savu lukturi ar patiesības mantu nama dārgumiem, jo tā gaismai vajadzēja atspīdēt vēl spožākā mirdzumā.
Vartburgā, draudzīgi apsargāts, Luters kādu laiku priecājās, ka var būt brīvs no cīņas karstuma un nemiera. Bet ilgi viņš nevarēja justies apmierināts ar tādu klusumu un mieru. Pieradis pie rosīgas dzīves un asas cīņas, tas nepanesa bezdarbību. Šajās vientuļajās dienās viņš iztēlē skatīja baznīcas stāvokli un izmisumā kliedza: "Ak vai! (169) Šajā Viņa dusmu pēdējā dienā nav neviena, kas kā mūris stāvētu Kunga priekšā un glābtu Izraēlu!" (21) Atkal un atkal viņš domās atgriezās pats pie sevis, baidoties, ka kāds to varētu apsūdzēt gļēvulībā, tāpēc ka viņš izstājies no cīņas. Reformators sev pārmeta kūtrumu un domāšanu tikai par sevi. Tomēr tajā pašā laikā viņš ik dienas paveica vairāk, nekā vienam cilvēkam šķietami bija iespējams padarīt. Viņa spalva nekad nestāvēja dīkā. Kamēr ienaidnieki sev glaimoja, ka viņš ir apklusināts, tos pārsteidza un mulsināja taustāmi pierādījumi, ka viņš vēl strādā. Vācijā izplatījās ļoti daudz reformatora spalvas uzrakstītu traktātu. Sevišķi nozīmīgu pakalpojumu saviem tautiešiem viņš sniedza, pārtulkojot vācu valodā Jauno derību. No savas klinšainās "Patmus salas" viņš gandrīz veselu gadu turpināja sludināt Evaņģēliju un norāt sava laika grēkus un maldus.
Bet ne tikai tāpēc, lai Luteru pasargātu no viņa ienaidnieku dusmām, pat ne tāpēc, lai dotu viņam mierīgu laiku šiem svarīgajiem darbiem, Dievs savu kalpu bija aizvedis no sabiedriskās dzīves skatuves. Vajadzēja panākt vēl kaut ko daudz vērtīgāku. Kalnu patvēruma vientulībā un neziņā Luters nevarēja saņemt šīs zemes atbalstu, viņu vairs neaizsniedza cilvēku uzslavas. Tā viņš tika pasargāts no lepnuma un pašpaļāvības, kas visai bieži seko panākumiem. Ciešanas un pazemošana viņu sagatavoja neapdraudētai dzīvei reibinošajos augstumos, kuros tas tik pēkšņi bija pacelts.
Kad cilvēki priecājas par patiesības atnesto brīvību, parasti viņos mostas tieksme pagodināt tos, kurus Dievs izlietojis maldu un māņticības važu saraušanai. Sātans ļaužu domas un jūtas cenšas novērst no Dieva un pievērst cilvēciskajiem darba rīkiem, viņš tiem liek godāt ieroci un neievērot Roku, kas kārto visus aizgādībā paredzētos notikumus. Un pārāk bieži reliģiski vadoņi, kurus tādā veidā slavina un godā, aizmirst savu atkarību no Dieva un sāk paļauties paši uz sevi. (170) Rezultātā tie cenšas valdīt pār ļaužu prātu un sirdsapziņu, kuri arī vēlas, lai viņus vada, un neviens vairs nemeklē padomu Dieva Vārdā. Reformas darbu bieži apgrūtina tieši tāda gara izplatīšanās starp tās atbalstītājiem, tādēļ Dievs viņu no šīm briesmām gribēja pasargāt. Viņš vēlējās, lai darbs saņemtu nevis cilvēka, bet gan Dieva zīmogu. Cilvēku acis bija pievērstas Luteram kā patiesības izskaidrotājam, tāpēc arī viņu paslēpa, lai visu skati raudzītos uz patiesības mūžīgo Autoru.