Romas piekritēji bija sakauti. Viņu lieta parādījās visnelabvēlīgākajā gaismā. Tie savu varu mēģināja saglabāt, nevis atsaukdamies uz Rakstiem, bet ar draudu palīdzību. Sanāksmes vadītājs paziņoja: "Ja tu neatsauc, tad imperators un daudzo grāfistu pārstāvji apspriedīsies, ko darīt ar tādu nelabojamu ķeceri."
Lutera draugi, kas ar lielu prieku bija klausījušies viņa lieliskajā aizstāvēšanās runā, šos vārdus dzirdot, nodrebēja, bet doktors pats mierīgi atbildēja: "Lai Dievs ir mans Palīgs, jo es neko nevaru atsaukt."
Viņam pavēlēja atstāt reihstāgu, kamēr firsti kopīgi apspriedīsies. Bija jūtams, ka pienākusi nopietna krīze. Lutera nepiekāpīgā atteikšanās padoties baznīcas vēsturi varēja ietekmēt uz vairākiem gadsimtiem. Tādēļ nolēma viņam dot vēl vienu izdevību atsaukt savas mācības. Pēdējo reizi to izveda sanāksmes priekšā. Atkal tam jautāja, vai viņš grib atteikties no savām mācībām. "Man nav nevienas citas atbildes," viņš sacīja, "kā tā, ko jau esmu devis." Bija skaidri redzams, ka ne solījumi, ne draudi viņu nepiespiedīs pakļauties Romai.
Pāvestības vadoņi bija vīlušies un apmulsuši. Kā gan varu, kas lika drebēt ķēniņiem un muižniekiem, varēja nicināt vienkāršs mūks? Tādēļ tie vēlējās izgāzt savas dusmas, tik ilgi spīdzinot, kamēr viņš pārstātu elpot. Bet Luters, saprazdams draudošās briesmas, uz visiem bija runājis ar kristīgu mieru un cieņu. Viņa vārdos nebija lepnuma, kaisles un sagrozītu atziņu. Viņš vairs neredzēja ne sevi, ne ap viņu esošos lielos vīrus, bet juta, ka atrodas Tā klātbūtnē, kas ir bezgala augstāks par pāvestiem, prelātiem, ķēniņiem un imperatoriem. Kristus ar Lutera lūpām bija runājis tik skaidri un spēcīgi, ka uz laiku godbijīgi pārsteigti jutās gan draugi, gan ienaidnieki. Šajā sapulcē bija klāt Dieva Gars (162), kas ietekmēja vadītāju sirdis. Vairāki firsti drosmīgi atzina Lutera lietas taisnīgumu. Dažus patiesība bija pārliecinājusi pilnīgi, citiem saņemtie iespaidi nebija paliekoši. Un pastāvēja vēl kāda šķira, kas savu pārliecību uzreiz neizteica, bet tikai pēc tam, kad paši bija pārliecinājušies Rakstos, tie kļuva bezbailīgi reformācijas aizstāvji.
Kūrfirsts Fridrihs norūpējies bija gaidījis Lutera ierašanos reihstāgā un dziļi saviļņots klausījās viņa runu. Ar prieku un lepnumu tas vēroja doktora drosmi, nelokāmību un nosvērtību un apņēmās turpmāk viņu vēl spēcīgāk aizstāvēt. Salīdzinot abas strīdīgās puses, tas saprata, ka patiesības spēks bija pilnīgi sagrāvis pāvestu, ķēniņu un prelātu gudrību. Pāvestība bija cietusi sakāvi, kuras sekas izjutīs visās tautās un visos laikos.
Kad pāvesta sūtnis aptvēra Lutera runas radīto iespaidu, viņš kā nekad iepriekš izbijās par Romas varu un drošību un nolēma izlietot visus savā rīcībā esošos līdzekļus, lai panāktu reformatora iznīcināšanu. Ar vislielāko daiļrunību un diplomāta izveicību, ar ko tas sevišķi izcēlās, viņš jaunajam imperatoram attēloja, cik neprātīgi un bīstami ir upurēt Romas varenā pāvesta krēsla draudzību un atbalstu kāda neievērojama mūka dēļ.
Viņa vārdi nepalika bez iespaida. Nākamajā dienā pēc Lutera atbildes Kārlis V reihstāgam iesniedza paziņojumu par savu lēmumu turpināt priekšteču politiku, saglabājot un aizstāvot katoļu reliģiju. Tā kā Luters noraidīja piedāvājumu atteikties no saviem maldiem, tad pret viņu un viņa mācītajām ķecerībām bija jāsper visizšķirošākie soļi. "Viens vienīgs mūks, savas muļķības nomaldināts, ir sacēlies pret kristīgās pasaules ticību. Atbalstot tādu bezdievību, es upurētu savas karaļvalstis, savu mantu, savus draugus, savu miesu, savas asinis, savu dvēseli un savu dzīvību. Es augustinieti Luteru sūtīšu uz mājām, aizliedzot viņam celt tautā nemieru; tālāk es ar viņu un (163) viņa piekritējiem rīkošos kā ar stūrgalvīgiem ķeceriem, izslēdzot tos no baznīcas, atņemot tiem tiesības un visdažādākajiem līdzekļiem cenšoties tos iznīcināt. Es uzaicinu visus firstu valstu pārstāvjus palikt uzticīgiem kristiešiem." (12) Tomēr imperators paziņoja, ka Luteram dotā drošības garantija ir jārespektē un pirms tiesas procesa uzsākšanas tam jāļauj neskartam atgriezties mājās.
Tagad reihstāga locekļi pauda divus pretējus uzskatus. Pāvesta aģenti un pārstāvji pieprasīja, lai neievērotu reformatoram doto drošības garantiju. "Reinai," tie sacīja, "jāsaņem viņa pelni, kā tā pirms gadsimta uzņēma Jana Husa pelnus." (12) Bet Vācijas firsti, lai gan paši bija pāvesta piekritēji un atklāti Lutera ienaidnieki, protestēja pret tādu tautas uzticības graušanu, jo tas aptraipīja visas nācijas godu. Tie norādīja uz nelaimēm, kas sekoja Husa nāvei, paziņodami, ka neuzdrošinās pār Vāciju un sava jaunā imperatora galvu izsaukt šo briesmīgo ļaunumu atkārtošanos.
Pats Kārlis V, atbildot uz zemisko priekšlikumu, sacīja: "Kaut arī gods un uzticība būtu izraidīti no visas pasaules, tiem tomēr vajadzētu atrast patvērumu firstu sirdīs." (12) Tomēr viņam vēl arvien uzmācās Lutera visniknākie ienaidnieki, pieprasot, lai viņš ar reformatoru rīkotos tā, kā Sigismunds bija izturējies pret Husu, – lai atstātu to baznīcas žēlastībai, bet, atcerējies, kā Huss atklātā sanāksmē, rādot savas ķēdes, atgādināja valdniekam viņa lauzto solījumu, Kārlis V paziņoja: "Es negribu nosarkt kā Sigismunds." (13)
Tomēr Kārlis V apzinīgi atraidīja Lutera sludinātās patiesības. "Es esmu stingri nolēmis sekot savu senču piemēram," rakstīja monarhs. (14) Viņš bija nolēmis nenovirzīties no ieradumu takas pat ne tad, lai ietu pa taisnības un patiesības ceļiem. (164) Viņš vēlējās aizstāvēt pāvestību ar visu tās nežēlību un samaitātību, tāpēc ka tā bija darījuši viņa tēvi. Viņš apzinīgi ieņēma savu nostāju, atsakoties no jebkuras gaismas, kas lielāka par to, ko kādreiz pieņēmuši tēvi, no jebkura pienākuma pildīšanas, ko tēvi nebija izpildījuši.
Arī mūsu dienās ir daudzi, kas tāpat pieķeras savu tēvu ieradumiem un tradīcijām. Kad Kungs viņiem sūta vairāk gaismas, tie atsakās pieņemt, jo, ja viņu tēviem tā nav dota, tad arī tie par to neko negrib zināt. Bet mēs vairs neatrodamies tur, kur atradās mūsu tēvi, tādēļ arī mūsu pienākumi un atbildība vairs nevar būt tāda kā agrāk. Dievs mūsu rīcību neatzīs par labu, ja mēs, vēloties uzzināt savu pienākumu, skatīsimies uz mūsu tēvu priekšzīmi, bet paši Rakstos nemeklēsim. Mums ir uzlikta lielāka atbildība nekā mūsu senčiem. Mēs šodien esam atbildīgi gan par viņiem sniegto gaismu, kuru saņēmām mantojumā, gan arī par tālāko gaismu, kas no Dieva Vārda atmirdz tagad.
Par neticīgajiem jūdiem Kristus sacīja: "Ja Es nebūtu nācis un viņiem to teicis, tiem nebūtu grēka. Bet tagad viņiem nav ar ko aizbildināt savu grēku." (Jāņa 15:22) Tas pats dievišķais spēks ar Lutera starpniecību runāja uz imperatoru un Vācijas firstiem, un, atspīdot gaismai no Dieva Vārda, Viņa Gars pie vairākiem šīs sanāksmes dalībniekiem griezās pēdējo reizi. Kā pirms daudziem gadsimtiem Pilāts atļāva lepnumam un tieksmei pēc tautas labvēlības aizslēgt savu sirdi, lai neuzņemtu pasaules Glābēju, kā bailēs drebošais Fēliks patiesības vēstnesim pavēlēja: "Tagad ej, kad man būs vaļas, es tevi pasaukšu" (Ap. d. 24:25), kā iedomīgais Agripa atzinās: "Tu gandrīz mani pārliecini kļūt par kristieti" (Ap. d. 26:28) – un tomēr noraidīja Debesu sūtīto vēsti, – tā Kārlis V , paklausīdams pasaules lepnuma un cilvēcīgās gudrības balsij, izšķīrās atraidīt patiesības gaismu.
Tautā ātri izplatījās baumas par nodomiem un plāniem, kas tiek izstrādāti pret Luteru. Tas pilsētā radīja lielu satraukumu. (165) Reformators bija ieguvis daudz draugu, un tie, pazīstot Romas nodevīgo nežēlību pret visiem, kas uzdrīkstējās atmaskot tās samaitātību, nolēma nepieļaut viņa zaudēšanu. Simtiem muižnieku solījās viņu aizstāvēt. Ne mazums bija tādu, kas ķeizara paziņojumu atklāti nosauca par gļēvu padošanos Romas pārvaldošajai varai. Namu vārtos un sabiedriskās vietās tika izlikti plakāti – gan Luteru nosodoši, gan atbalstoši. Uz viena no tiem bija uzrakstīti tikai gudrā vīra daudznozīmīgie vārdi: "Vai tev, zeme, kam ķēniņš ir bērns (..)". (Sal. māc. 10:16, Glika tulk.) Visā Vācijā jūtamā tautas sajūsma par Luteru pārliecināja gan imperatoru, gan reihstāgu, ka jebkura pieļautā netaisnība apdraudētu impērijas mieru un pat troņa stabilitāti.
Saksijas Fridrihs rīkojās apdomīgi un atturīgi, rūpīgi slēpdams savas patiesās jūtas pret reformatoru un tajā pašā laikā modri viņu sargādams, sekojot katram tā solim, kā arī viņa ienaidnieku rīcībai. Bet tur bija daudzi, kuri nemaz nemēģināja slēpt, ka simpatizē Luteram. Viņu apmeklēja firsti, grāfi, baroni un citas izcilas laicīgās sabiedrības un garīdzniecības personas. "Doktora mazā istaba," rakstīja Spalatins, "nemaz nespēja uzņemt visus, kas vēlējās atnākt." (15) Tauta viņu uzskatīja par pārcilvēku. Pat tie, kas neticēja viņa mācībām, nespēja palikt vienaldzīgi, redzot šī vīra izcilo godīgumu, kas viņam labāk lika izvēlēties nāvi, nekā rīkoties pret savu sirdsapziņu.
Cilvēki dedzīgi centās panākt Lutera piekrišanu kompromisam ar Romu. Augstmaņi un firsti pūlējās to pārliecināt, ka, ja viņš turpinās tā izteikt savas personīgās domas pret baznīcu un konciliem, tad viņu drīz vien izraidīs no impērijas un tas paliks bez aizsardzības. Uz to Luters atbildēja: "Kristus Evaņģēliju nevar pasludināt tā, lai neviens nejustos apvainots (..). Kāpēc lai bailes un iespējamās briesmas mani šķir no Kunga un Viņa dievišķā Vārda, kas vienīgais ir patiesība? (166) Nē, tad es labāk atdodu savu miesu, savas asinis un savu dzīvību." (16)
Atkal viņam uzmācās, lai tas padotos imperatora spriedumam, apsolot, ka tad ne no kā nevajadzēs baidīties. Viņš atbildēja: "Es no visas sirds piekrītu, ka manus darbus pārbauda un vērtē imperators, firsti vai pat vismazākais no kristiešiem, bet ar vienu nosacījumu – par savu mērauklu tiem jāņem Dieva Vārds. Te nu cilvēkiem nekas cits nav darāms, kā tikai tam jāpaklausa. Nelieciet man rīkoties pret manu sirdsapziņu, kas ir saistīta un pieķēdēta Svētajiem Rakstiem." (16)
Uz citu aicinājumu viņš atbildēja: "Esmu ar mieru atsacīties no man dotās drošības garantijas. Savu personu un savu dzīvību es nododu imperatora rokās, bet Dieva Vārdu – nekad!" (16) Viņš paziņoja savu gatavību pakļauties koncila lēmumiem, tikai ar nosacījumu, ka šī sapulce lems saskaņā ar Rakstiem. "Kas attiecas uz Dieva Vārdu un ticību," viņš piebilda, " tad katrs kristietis par to var spriest tikpat labi kā pāvests, kaut arī viņu atbalstītu miljoniem koncilu." (17) Kā draugi, tā ienaidnieki beidzot pārliecinājās, ka visas pūles panākt samierināšanos būs veltīgas.