Lutera draugi bija pārbijušies un izmisuši. Zinot, kādi aizspriedumi un ienaids vērsās pret Luteru, tie baidījās, ka pat drošības garantija var palikt neievērota, tādēļ lūdza viņu nepakļaut savu dzīvību briesmām. Reformators atbildēja: "Pāvesta piekritēji nevēlas manu ierašanos Vormsā, bet gan manu notiesāšanu un nāvi. (151) Tas nekas! Nelūdziet par mani, bet par Dieva Vārdu (..). Kristus man dos savu Garu, lai varētu uzvarēt šos maldu kalpus. Dzīvē es viņus nicinu un ar savu nāvi tos uzvarēšu. Vormsā viņi grib piespiest mani atteikties no pareizajiem uzskatiem, un es atteikšos šādi: "Jā, agrāk es pāvestu saucu par Kristus vietnieku, tagad apgalvoju, ka viņš ir mūsu Kunga pretinieks un velna apustulis." (8)
Bīstamajā ceļojumā Luteram tomēr nevajadzēja doties vienam. Bez imperatora vēstneša to pavadīt nolēma trīs viņa uzticamākie draugi. Arī Melanhtons vēlējās tiem pievienoties, jo viņa sirds bija pieķērusies Luteram, un tas ilgojās viņam sekot, ja vajadzīgs, arī cietumā un pat nāvē. Viņa lūgumu tomēr noraidīja. Gadījumā, ja Luteram būtu jāaiziet bojā, tad šim viņa jaunajam līdzstrādniekam vajadzēja kļūt par reformācijas cerību. Šķiroties no Melanhtona, reformators sacīja: "Ja es vairs neatgriežos un mani ienaidnieki mani nodod nāvei, tad turpini mācīt un stāvi stingri patiesībā. Strādā manā vietā (..), ja tu paliec dzīvs, tad mana nāve nebūs liels zaudējums." (8) Studenti un pilsētnieki, kas bija sapulcējušies, lai redzētu Lutera aiziešanu, jutās dziļi aizkustināti. Liels ļaužu pulks, kuru sirdis bija skāris Evaņģēlijs, atvadījās ar asarām acīs. Tā reformators un viņa pavadoņi atstāja Vitenbergu.
Ceļā tie redzēja, ka ļaudis nomāc drūmas un ļaunas nojautas. Dažās pilsētās viņiem vispār neparādīja nekādu godu. Kādā vietā, kur tie apstājās pārnakšņot, draudzīgs priesteris izteica savas bailes, turot Lutera priekšā itāliešu reformatora portretu, kurš kādreiz mira mocekļa nāvē. Nākamajā dienā tie uzzināja, ka Vormsā nolādēti Lutera raksti. Imperatora vēstneši izziņoja dekrētu ar uzaicinājumu ļaudīm nodot aizliegtos darbus valsts ierēdņiem. Vēstnesis - pavadonis, baidīdamies par Lutera drošību koncilā un domādams, ka reformators varbūt jau savu lēmumu ir mainījis, jautāja, vai viņš vēl vienmēr grib iet uz priekšu. Luters atbildēja: "Ja arī no manis atteiksies ikvienā pilsētā, es tomēr iešu uz priekšu." (8)
(152) Erfurtē Luteru sagaidīja ar godu. Saviļņota pūļa ielenkts, viņš gāja pa ielām, kur bieži bija staigājis ar ubaga tarbu plecos. Viņš apmeklēja savu klostera celli un atcerējās cīņas, kuru rezultātā viņa dvēselē tika ielieta gaisma, kas tagad pārpludināja Vāciju. Viņu spieda sludināt. To gan viņam bija aizliegts darīt, tomēr pavadonis deva atļauju, un mūks, kurš kādreiz klosterī veica visvienkāršākos darbus, tagad uzkāpa kancelē.
Ļaužu pārpildītajā telpā viņš runāja par Kristus vārdiem: "Miers ar jums." "Filozofi, doktori un rakstnieki," viņš sacīja, "ir centušies cilvēkiem paskaidrot, kā tie varētu iegūt mūžīgo dzīvību, tomēr bez panākumiem. Bet es jums to pateikšu: Dievs no mirušiem ir uzmodinājis vienu Vīru, Kungu Jēzu Kristu, lai Viņš iznīcinātu nāvi, iznīdētu grēku un aizslēgtu elles vārtus. Tāds ir glābšanas darbs (..). Kristus ir uzvarējis! Tā ir prieka vēsts, jo mēs esam glābti, pateicoties Viņa darbam (..). Mūsu Kungs Jēzus Kristus sacīja: "Miers ar jums, redziet Manas rokas", tas nozīmē - "Redzi, ak, cilvēk! Es un vienīgi Es esmu atņēmis tavus grēkus un tevi atpircis, lai tev tagad būtu miers," saka Kungs."
Viņš turpināja, norādot, ka patiesa ticība izpaudīsies svētā dzīvē. "Tā kā Dievs mūs ir glābis, tad dzīvosim tā, lai mūsu darbi būtu Viņam patīkami. Vai tu esi bagāts? – Tad palīdzi ar savu mantu trūcīgo vajadzībās. Vai tu esi nabags? – Tad centies, lai tava kalpošana bagātajam būtu patīkama. Ja tavs darbs dod labumu vienīgi tev pašam, tad tava šķietamā kalpošana Dievam ir meli." (8)
Ļaudis klausījās kā apburti. Šīm izsalkušajām dvēselēm tika lauzta dzīvības maize. Kristus viņu priekšā bija paaugstināts pāri pāvestiem, viņa sūtņiem, imperatoriem un ķēniņiem. Bet savu bīstamo stāvokli Luters nemaz nepieminēja. Viņš necentās ļaužu domas vai simpātijas pievērst sev. Skatoties uz Kristu, viņš vairs neredzēja sevi. Viņš paslēpās aiz Golgātas Vīra, cenšoties izcelt Jēzu kā vienīgo grēcinieku Glābēju.
Ceļojuma laikā reformatoram visur pievērsa lielu uzmanību.(153) Ap viņu drūzmējās dedzīgi ļaudis, un draudzīgas balsis to brīdināja no Romas piekritēju nodomiem. "Tie tevi sadedzinās," kāds sacīja, "un pārvērtīs tavu miesu pelnos, tāpat kā to darīja ar Janu Husu." Uz to Luters atbildēja: "Ja arī viņi aizdedzinātu ugunis visā ceļā no Vormsas līdz Vitenbergai un liesmas sniegtos līdz debesīm, es ietu cauri Kunga vārdā, es vēlos nākt viņu priekšā, es vēlos doties šī zvēra rīklē un, apliecinot Kungu Jēzu Kristu, salauzt tā zobus." (8)
Ziņas par viņa tuvošanos Vormsai izraisīja lielu satraukumu. Draugi baidījās par reformatora drošību, bet ienaidnieki bija nobažījušies par savas lietas panākumiem. Tika daudz darīts, lai viņu atrunātu no ieiešanas pilsētā. Pāvesta piekritēju pamudināti, daži viņu skubināja doties uz kāda draudzīgi noskaņota bruņinieka pili, kur, kā tie sacīja, visas grūtības varētu nokārtot miera ceļā. Draugi centās reformatoram iedvest bailes, attēlojot tam draudošās briesmas, bet visas viņu pūles neguva sekmes. Luters joprojām nesatricināmā mierā paziņoja: "Pat ja Vormsā būtu tik daudz velnu kā dakstiņu uz namu jumtiem, es tomēr gribu iet." (8)
Vormsā pie pilsētas vārtiem pulcējās ārkārtīgi daudz sagaidītāju. Pat pašu imperatoru neapsveica tik liels ļaužu pulks. Valdīja milzīgs uztraukums, un pūļa vidū kāda spalga un žēlabaina balss monotoni dziedāja drūmu kapa dziesmu, it kā brīdinot Luteru par viņam gaidāmo likteni. "Dievs būs mans sargs," viņš sacīja, izkāpjot no ratiem.
Pāvesta piekritēji nebija ticējuši, ka Luters tiešām uzdrošināsies ierasties Vormsā, un tāpēc tagad mazliet apjuka. Imperators nekavējoties sasauca savus padomniekus, lai apsvērtu, kā viņiem rīkoties. Viens no bīskapiem, stingrs pāvestības piekritējs, paziņoja: "Mēs jau ilgi esam runājuši par šo jautājumu. Lai jūsu imperatora majestāte nekavējoties atbrīvojas no šī vīra. Vai Sigismunds nelika sadedzināt Janu Husu? Mums pret ķeceri nav nekādu pienākumu, mums nav jādod drošības raksts un nav tāds jāņem vērā." "Nē," atbildēja valdnieks, "mums savs solījums jāpilda." (9) Tāpēc arī nolēma reformatoru uzklausīt. (154)
Visa pilsēta kāroja redzēt šo ievērojamo vīru, un viņa mājokli drīz vien piepildīja apmeklētāju pūlis. Luters tikai nesen bija atveseļojies no slimības, viņš bija noguris no ceļojuma, kas ilga divas pilnas nedēļas, viņam vajadzēja sagatavoties nākošās dienas svarīgajiem notikumiem, un tāpēc bija nepieciešams miers un atpūta. Bet vēlēšanās viņu redzēt bija tik liela, ka tas varēja atpūsties tikai dažas stundas, kad jau ap viņu sāka pulcēties muižnieki, bruņinieki, priesteri un pilsētnieki. Starp tiem bija daudzi muižnieki, kas imperatora priekšā drosmīgi pieprasīja reformu garīdzniecības patvaļas dēļ un kas, Lutera vārdiem izsakoties, "visi bija mana Evaņģēlija atbrīvoti". (10) Bezbailīgo mūku apmeklēja draugi un ienaidnieki, bet viņš tos uzņēma nesatricināmā mierā, visiem atbildot ar cieņu un gudrību. Viņa uzstāšanās bija noteikta un droša. Viņa bālā, novājējusī seja, kurā iezīmējās smaga darba un slimības pēdas, pauda laipnību un pat prieku. Vārdos jūtamais svinīgums un dziļā nopietnība viņam piešķīra tādu spēku, kam pat ienaidnieki pilnībā nespēja pretoties. Refomatoru apbrīnoja gan draugi, gan pretinieki. Daži bija pārliecināti, ka viņam ir dievišķs spēks, citi turpretī par Luteru izteicās tā, kā kādreiz farizeji par Kristu: "Viņam ir velns."
Nākamajā dienā reformatoru uzaicināja ierasties reihstāgā. Imperators nozīmēja īpašu ierēdni viņa aizvešanai uz audiences zāli, tomēr tikai ar grūtībām tie varēja sasniegt šo vietu. Visās ielās un ejās drūzmējās skatītāji, kas kāroja redzēt mūku, kurš uzdrošinājies stāties pretī pāvesta autoritātei.
"Īsi pirms tam, kad viņam vajadzēja stāties savu tiesnešu priekšā, kāds vecs ģenerālis, kurš ne vienā vien kaujā bija izcēlies ar savu varonību, viņam laipni sacīja: "Nabaga mūks, nabaga mūks, tu tagad izej cīņā par tik cēlu mērķi, kādu ne es vai kāds cits virsnieks nekad neesam sev sprauduši pat mūsu visasiņainākajās kaujās. Bet, ja tava lieta ir taisna un tu par to esi pārliecināts, tad ej uz priekšu Dieva vārdā un nebīsties ne no kā! (155) Dievs tevi neatstās!"
Beidzot Luters stāvēja lielās sanāksmes priekšā. Imperators sēdēja uz troņa. Tam visapkārt pulcējās visizcilākie impērijas pārstāvji. Vēl nekad neviens cilvēks nebija stāvējis iespaidīgāka foruma priekšā, un Mārtiņam Luteram tagad vajadzēja atbildēt par savu ticību. "Šī ierašanās jau pati par sevi bija spoža uzvara pār pāvestību. Pāvests šo vīru nolādēja, bet viņš tagad stāvēja tiesas priekšā, un tieši ar šo rīcību sevi nostādīja pāri pāvestam. Pāvests viņu bija izslēdzis no baznīcas un izstūmis no cilvēku sabiedrības, tomēr viņu te goddevīgā veidā aicināja un pieņēma visspožākajā asamblejā pasaulē. Pāvests viņu bija notiesājis uz mūžīgu klusēšanu, bet viņš tagad gatavojās teikt savu runu tūkstošiem uzmanīgu klausītāju, kas bija sanākuši kopā no kristīgās pasaules visattālākajiem stūriem. Tādā veidā, izmantojot Luteru kā vienkāršu darbarīku, jau bija panākts milzīgs apvērsums. Roma sāka nokāpt no sava troņa, un tā bija mūka balss, kas izsauca tās pazemošanos." (11)
Šīs varenās un titulētās sanāksmes priekšā reformators, kas nāca no zemas kārtas ļaudīm, godbijībā it kā apmulsa. Ievērojuši viņa saviļņojumu, tam tuvojās vairāki firsti, un viens klusu sacīja: "Nebīsties no tiem, kas nokauj miesu, bet dvēseli nevar nokaut." Un kāds cits vēl piebilda: "Kad jūs Manis dēļ vedīs valdnieku un ķēniņu priekšā, tad jūsu Tēva Gars jums dos, ko jums runāt." Tā pasaules lielākie vīri atgādināja Kristus vārdus, lai šajā grūtajā stundā stiprinātu Viņa kalpu.