[145] Vācijas tronī uzkāpa jauns imperators Kārlis V, un Romas emisāri steidzās viņu apsveikt un pārliecināt valdnieku izlietot savu varu cīņā pret reformāciju. No otras puses, Saksijas kūrfirsts, kuram Kārlis V bija daudz pateicības parādā par savu kroni, ļoti lūdza nespert nevienu soli pret Luteru, pirms nav viņu uzklausījis. Tādā veidā imperators nonāca ļoti grūtā un sarežģītā stāvoklī. Pāvesta piekritējus nevarēja apmierināt nekas mazāks, kā vien imperatora edikts, kas Luteru notiesātu uz nāvi. Bet kūrfirsts bija noteikti paziņojis, ka "ne imperatora majestāte, ne kāda cita persona nav pierādījusi, ka Lutera raksti ir atspēkoti". Tāpēc viņš pieprasīja, " lai doktoram Luteram izsniegtu drošības garantiju un viņš varētu nākt izglītotu, dievbijīgu un taisnīgu tiesnešu tribunāla priekšā". (1)
Visu partiju uzmanība tagad tika pievērsta vācu atsevišķo valstu asamblejai, ko sasauca Vormsā drīz pēc Kārļa V uzkāpšanas tronī. Šajā nacionālajā sanāksmē vajadzēja apspriest svarīgus politiskus jautājumus un valsts intereses, jo Vācijas firsti šajā padomdevēju sapulcē pirmo reizi sastapās ar savu gados jauno valdnieku. No visām tēvzemes malām ieradās baznīcas un valsts augstākās amatpersonas. Laicīgi valdnieki, augstdzimuši, vareni un lepni uz savām mantotajām tiesībām, grezni tērpti garīdznieki, apreibuši no savas augstās kārtas un varas (146) apziņas, galma bruņinieki un viņu pavadoņi, un sūtņi no svešām, tālām zemēm – visi tagad sapulcējās Vormsā. Tomēr visdziļāko interesi šajā milzīgajā sanāksmē izraisīja Saksijas reformatora lieta.
Kārlis V jau iepriekš kūrfirstam bija devis norādījumu atvest Luteru uz šo sanāksmi, apsolot viņam aizsardzību un brīvas pārrunu iespējas ar lietpratīgām personām par apspriežamajiem jautājumiem. Arī pats Luters ļoti vēlējās stāties imperatora priekšā. Viņa veselība tajā laikā bija ļoti novājināta, tomēr kūrfirstam viņš rakstīja: "Ja es nevarēšu iet uz Vormsu vesels, tad gribu, lai mani uz turieni aizved slimu, kāds pašreiz esmu. Jo, ja imperators mani aicina, tad nešaubīgi ticu, ka aicinājums nāk no paša Dieva. Ja viņi vēlas pret mani lietot vardarbību, un tas ir ļoti iespējams (jo ne jau lai tos pamācītu, viņi liek man nākt), tad es šo lietu nolieku Kunga rokās. Vēl dzīvo un valda Tas, kurš trīs jaunekļus pasargāja uguns ceplī. Ja Viņš mani negribēs glābt, tad manai dzīvei vairs nav nekādas nozīmes. Vienīgi Evaņģēliju sargāsim no bezdievīgu cilvēku apsmiekla un nežēlosim savas asinis Evaņģēlija dēļ, lai tikai tas uzvar. Ne man to izšķirt, vai mana dzīve vai nāve var vairāk palīdzēt citiem izglābties (..). Jūs varat no manis sagaidīt visu ko (..) izņemot bēgšanu un atsaukšanu. Bēgt es nevaru un vēl mazāk atsaukt." (2)
Kad Vormsā izplatījās ziņa, ka Luteram jānāk reihstāga priekšā, tas izraisīja vispārēju satraukumu. Pāvesta sūtnis Aleanders, kuram Lutera lieta bija īpaši uzticēta, kļuva ļoti nemierīgs un dusmīgs. Viņš saprata, ka pāvestības pusei tas nāk par sliktu. Izmeklēt lietu, kurā pāvests jau bija pasludinājis negatīvu spriedumu, nozīmēja neievērot viņa visu noteicošo autoritāti. Sūtnis arī baidījās, ka šī vīra daiļrunīgie un varenie argumenti pāvestībai var atņemt daudzus firstus. (147) Tāpēc tas ar vislielāko neatlaidību centās pierunāt Kārli V neļaut Luteram ierasties Vormsā. Ap šo laiku tika publicēta bulla par Lutera izslēgšanu no baznīcas, un tas viss kopā ar sūtņa uzstāšanos piespieda imperatoru piekāpties. Kūrfirstam viņš uzrakstīja, ka, ja Luters nevēlas savas mācības atsaukt, tad viņam jāpaliek Vitenbergā.
Neapmierinājies ar šo sasniegumu, Aleanders ar viltu un visu viņam piešķirto varu centās panākt Lutera notiesāšanu. Ar tādu neatlaidību, kas būtu labākas lietas cienīga, viņš šim jautājumam pievērsa firstu, prelātu un citu sanāksmes dalībnieku uzmanību, apsūdzot reformatoru "musināšanā, dumpī, bezdievībā un zaimošanā". Bet sūtņa aizrautība un dusmas pārāk skaidri atklāja, kāds gars viņu dzina. "Šo cilvēku vairāk skubina naids un atriebības kāre, nevis svēta dedzība un dievbijība," tā sprieda lielākā daļa sanāksmes dalībnieku. (3) Un sanāksmes vairākums tagad, kā nekad agrāk, pret Lutera lietu bija noskaņots izturēties labvēlīgi.
Ar divkāršotu dedzību Aleanders centās panākt, lai imperators atzīst pienākumu izpildīt pāvesta ediktus. Bet Vācijas likumi nepieļāva tādu lietu bez firstu piekrišanas. Tādēļ beidzot, sūtņa uzbāzības nomākts, Kārlis V viņam pavēlēja savu sūdzību iesniegt reihstāgam. "Pāvesta pārstāvim tā bija lieliska diena. Liela sapulce, vēl lielāks – viņa uzdevums. Aleanderam vajadzēja aizstāvēt Romu, visu baznīcu māti un valdnieci." Sapulcēto kristīgās pasaules varas vīru priekšā viņam tagad nācās aizstāvēt Pētera krēslu. "Viņš bija apdāvināts runātājs un arī šoreiz savu talantu izmantoja atbilstoši šim lieliskajam gadījumam. Dieva tālredzība lietas kārtoja tā, ka Romu, pirms tā tiktu notiesāta visdiženākā tribunāla klātbūtnē, vajadzēja aizbildināt tās visspējīgākajam oratoram." (4) Reformatora labvēļi ar bažām vēroja Aleandera runas iespaidu. Saksijas kūrfirsts nebija klāt, bet viņš dažiem saviem padomdevējiem, kas piedalījās sanāksmē, bija devis rīkojumu uzrakstīt Romas pārstāvja runu.
(148) Ar visu savu zināšanu un daiļrunības spēku Aleanders centās noliegt patiesību. Apsūdzība sekoja apsūdzībai, parādot Luteru kā baznīcas un valsts, dzīvo un mirušo, garīdzniecības un visu pilsoņu, koncilu un atsevišķu kristiešu ienaidnieku. "Lutera rakstos ir tik daudz maldu," viņš apgalvoja, "ka tādēļ vien vajadzētu sadedzināt simttūkstoš ķeceru."
Nobeigumā viņš centās izsaukt vispārēju nicināšanu pret reformētās ticības piekritējiem: "Kas ir visi šie luterāņi? Bars nekaunīgu skolotāju, samaitātu priesteru, izlaidīgu mūku, neizglītotu advokātu un pagrimušu muižnieku, līdz ar vienkāršajiem ļaudīm, kurus viņi nomaldinājuši un paveduši. Cik daudz pārāka turpretī ir katoļu sabiedrība – skaita, spēju un varas ziņā! Šīs izcilās sapulces vienprātīgs lēmums apgaismos vientiesīgos, brīdinās nesaprātīgos, palīdzēs izšķirties svārstīgajiem un stiprinās nespēcīgos." (5)
Patiesības aizstāvjiem ar tādiem ieročiem ir uzbrukts ikvienā laikmetā. Tādi argumenti vēl arvien tiek vērsti pret visiem, kas pretstatā vispārizplatītajiem maldiem uzdrīkstas sludināt skaidrās un nepārprotamās Dieva Vārda mācības. "Kas ir šie jauno mācību sludinātāji?" izsaucas tie, kas ilgojas pēc vispāratzītas reliģijas. "Tie ir neizglītoti, skaita ziņā nedaudzi un no trūcīgākas šķiras. Tomēr viņi apgalvo, ka tiem ir patiesība un ka viņi ir Dieva izredzēti ļaudis. Tie ir nemācīti un piekrāpti. Cik daudz pārāka skaitā un iespaidā ir mūsu baznīca! Cik daudz ievērojamu un izglītotu cilvēku ir mūsu vidū! Cik daudz varenāki esam mēs!" Šie argumenti atstāj lielu iespaidu uz pasauli, bet arī šodien tie nevienu nevar pārliecināt vairāk kā reformatora dienās.
Daudzi domā, ka reformācija izbeidzās ar Luteru. Tomēr, nē, tā turpināsies līdz šīs pasaules noslēgumam. Luteram bija jāveic liels darbs, atstarojot citiem gaismu, kurai Dievs bija atļāvis spīdēt pār viņu. Tomēr visu pasaulei sniedzamo gaismu viņš vēl nesaņēma. No tā laika līdz šim brīdim Rakstus nepārtraukti ir apspīdējusi jauna gaisma, un pastāvīgi ir atklājušās jaunas patiesības atziņas. (149)
Sūtņa runa uz reihstāgu atstāja dziļu iespaidu. Lutera klāt nebija, kas ar Dieva Vārda skaidrajām un pārliecinošajām patiesībām spētu pārvarēt pāvesta pārstāvi. Neviens nemēģināja reformatoru aizstāvēt. Vispārējais noskaņojums rādīja, ka ļaudis bija gatavi ne tikai nosodīt viņu un viņa mācītās doktrīnas, bet, ja iespējams, iznīcināt arī visu ķecerību. Roma varēja priecāties par vislabvēlīgāko izdevību savas lietas aizstāvēšanai. Turklāt tika pateikts viss, ko tā varēja sacīt sevis attaisnošanai. Tomēr šķietamā uzvara īstenībā jau bija sakāves signāls. Turpmākajā atklātajā cīņā kontrastam starp patiesību un maldiem vajadzēja kļūt vēl skaidrāk saskatāmam. Pēc šīs dienas Roma nekad vairs nav jutusies tik droša.
Lai gan reihstāga locekļu vairākums nebūtu vilcinājušies nodot Luteru Romas atriebībai, tomēr daudzi no viņiem labi pazina arī baznīcā pastāvošo samaitātību, par to skuma un vēlējās, lai reiz tiktu apspiesti šie ļaunumi, ko vācu tauta cieta no hierarhijas alkatības un izlaidības. Bet sūtnis pāvestības iekārtu bija tēlojis vislabvēlīgākajā gaismā. Tagad Kungs skubināja kādu reihstāga locekli sniegt patiesu pāvestības tirānijas raksturojumu. Šajā karaliskajā sanāksmē dižciltīgā apņēmībā piecēlās Saksijas hercogs Georgs un ar satriecošu precizitāti atklāja pāvestības viltus darbus, daudzas apkaunojošas lietas un to šausmīgās sekas. Noslēgumā viņš sacīja:
"Tādi ir daži no šiem viņu ļaunajiem darbiem, kas kliedz pret Romu. Šķiet, ka viss kauns ir nolikts pie malas un viņu vienīgais mērķis ir (..) nauda, nauda, nauda. Sludinātāji, kuriem vajadzētu mācīt patiesību, izplata vienīgi maldus, un tos ne tikai pacieš, bet pat atalgo tāpēc, ka, jo lielāki ir viņu meli, jo lielāka arī peļņa. Lūk, tādi slikti ūdeņi izplūst no šī netīrā avota. Izlaidība un mantrausība iet roku rokā (..). Ak, šīs garīdzniecības kauna lietas grūž mūžīgā pazušanā daudz nabaga dvēseļu! Mums jāpanāk vispārēja reforma." (6)
Pats Luters nebūtu varējis labāk un spēcīgāk atklāt (150) pāvestības ļaunos darbus, un tas, ka runātājs bija reformatora ienaidnieks, viņa vārdus darīja vēl iespaidīgākus.
Ja tiktu atvērtas klātesošo acis, viņi savā vidū ieraudzītu Dieva eņģeļus, kas ar gaismas stariem šķēla maldu tumsu un sirdis un prātus atvēra patiesības uzņemšanai. Tas bija patiesības un gudrības Dieva spēks, kas vadīja pat reformācijas pretiniekus, tā sagatavojot ceļu lielajam darbam. Mārtiņa Lutera te nebija, tomēr sapulcē bija dzirdama par Luteru daudz augstākas Būtnes balss.
Reihstāgs izraudzīja komiteju, kurai vajadzēja uzskaitīt pāvestības varmācīgos darbus, kas tik smagi nospieda vācu tautu. Sarakstu, kas saturēja simts un vienu punktu, imperatoram iesniedza kopā ar lūgumu nekavējoties spert izšķirošus soļus ļaunuma novēršanai. "Kāds kristīgu dvēseļu zaudējums," sacīja lūdzēji, "kāda laupīšana, kāda izspiešana saistās ar šiem daudzajiem kauna darbiem, kas apņem kristīgās pasaules garīgo vadoni. Mūsu pienākums ir novērst tautas bojāeju un negodu. Šī iemesla dēļ mēs visdziļākā pazemībā, bet arī ar vislielāko neatlaidību lūdzam Jūs dot rīkojumu plašai reformai un uzsākt tās ieviešanu dzīvē." (7)
Tagad parlaments pieprasīja arī reformatora ierašanos. Neskatoties uz Aleandera lūgumiem, protestiem un draudiem, imperators beidzot piekrita, un Luteru uzaicināja ierasties reihstāgā. Līdz ar oficiālo uzaicinājumu izsniedza arī drošības garantiju, apsolot viņam iespēju netraucēti atgriezties mājās. To Vitenbergā nodeva vēstnesis, kuram bija uzdots viņu pavadīt uz Vormsu.