Par Bohēmijas karali tagad kļuva Sigismunds, Husa un Hieronīma nodevējs, kas, neskatoties uz zvērestu aizstāvēt tautas tiesības, turpināja kalpot pāvestības nostiprināšanai. Tomēr ar savu iztapību Romai tas ieguva samērā maz. Divdesmit gadus viņa dzīvi bija pavadījušas grūtības un briesmas. Ilgie un neauglīgie kari tikai novārdzināja armiju un iztukšoja valsts kasi, un tagad, valdījis vienu gadu, viņš nomira, novedis valsti līdz pilsoņu kara robežai un pēctečiem mantojumā atstājis apkaunotu vārdu.
Nemieri, strīdi un asinsizliešanas turpinājās. Atkal Bohēmijā ielauzās svešas armijas, un iekšējā nevienprātība vēl vairāk saskaldīja tautu. (119) Tie, kas palika uzticīgi Evaņģēlijam, tika pakļauti asiņainām vajāšanām.
Tā kā viņu agrākie brāļi, noslēgdami līgumu ar Romu, bija pieņēmuši arī tās maldus, tad tie, kas stingri turējās pie senās ticības, apvienojās atsevišķā draudzē ar nosaukumu "Apvienotie brāļi". Šī soļa dēļ tie saņēma lāstus no visām ļaužu šķirām, tomēr viņu apņēmība palika nesatricināma. Spiesti meklēt patvērumu mežos un alās, tie joprojām pulcējās kopā, lai lasītu Dieva Vārdu un vienoti Viņu pielūgtu un pagodinātu.
Slepeni izsūtījuši vēstnešus uz dažādām zemēm, viņi pārliecinājās, ka vēl šur un tur pastāv "izolēti patiesības apliecinātāji, daži vienā pilsētā, daži citā, kurus vajā tāpat kā viņus; un ka Alpu kalnos dzīvo sena draudze, kuras ticības pamats ir Svētie Raksti, protestējot pret Romas elkus pielūdzošo samaitātību". (25) Šīs ziņas ticīgie uzņēma ar lielu prieku, un sākās sarakstīšanās ar valdiešu kristiešiem.
Palikdami nesatricināmi uzticīgi Evaņģēlijam, bohēmieši visā garajā vajāšanu naktī turpināja gaidīt gaišākus laikus, pat vistumšākajā stundā savas acis pievēršot horizontam, kā cilvēki, kas modri gaida rītu. "Liktenis viņiem bija lēmis ļaunas dienas, bet (..) tie atcerējās vārdus, kurus pirmais izteica Huss un atkārtoja Hieronīms, ka, pirms uzausīs rīts, būs jāpaiet gadsimtiem. Šie vārdi taboriešiem (husītiem) bija tikpat nozīmīgi kā Jāzepa novēlējums verdzībā esošajām Izraēla ciltīm: "Es mirstu, bet Dievs jūs meklēt piemeklēs un izvedīs no šīs zemes."" (26) "Piecpadsmitā gadsimta beigu posms pieredzēja lēnu, bet noteiktu Brāļu draudžu pieaugumu. Viņi baudīja relatīvu mieru, lai gan bija vēl tālu no tā, ka tos nemaz netraucētu. Sešpadsmitā gadsimta sākumā Bohēmijā un Morāvijā jau bija apmēram divi simti viņu draudžu. " (27) "Tik liels bija atlikums, kuram, izbēgušam no uguns un zobena iznīcinošās trakošanas, tika atļauts skatīt Husa paredzētās dienas ausmu." (28)