Pirmajā nopratināšanā Hieronīms līdz ar savu mācību atsaukšanu piekrita, ka Husu notiesājošais spriedums ir taisnīgs, bet tagad viņš to nožēloja un nodeva liecību par šī mocekļa nevainību un svētumu. "Es viņu pazinu no bērnības," viņš sacīja."Tas bija ļoti priekšzīmīgs vīrs, taisns un svēts, bet viņu notiesāja, neskatoties uz viņa nevainību (..). Es arī, es arī esmu gatavs mirt un neizbīšos no mokām, kādas man sagatavojuši mani ienaidnieki un viltus liecinieki, kam reiz par saviem meliem būs jāatbild lielā Dieva priekšā, kuru neviens nespēj maldināt." (19)
Apsūdzēdams sevi patiesības aizliegšanā, Hieronīms turpināja: "No visiem grēkiem, kādus esmu izdarījis kopš savas jaunības, neviens tik smagi nespiež manu prātu un neizsauc tik sāpīgus sirdsapziņas pārmetumus kā tas, ko es izdarīju šajā liktenīgajā vietā, kad atzinu par pareizu netaisno spriedumu pret Viklifu un svēto mocekli Janu Husu, manu skolotāju un draugu. Jā! Es to no sirds atzīstu un ar šausmām, bailēs drebot, apliecinu, ka man ir kauns, ka nāves draudu priekšā esmu nosodījis viņu mācības. Tāpēc es pazemīgi lūdzu (..) Visvareno Dievu, lai Viņam labpatīk piedot man manus grēkus un sevišķi šo, no visiem visdrausmīgāko." Norādot uz saviem tiesnešiem, viņš stingri sacīja: "Jūs pazudinājāt Viklifu un Janu Husu ne tāpēc, ka tie būtu sagrozījuši baznīcas mācības, bet tikai tādēļ, ka viņi atklāja un nosodīja garīdzniecības kauna darbus – greznību, lepnumu un visus priesteru un prelātu netikumus. Ko viņi apgalvoja, tas nav apgāžams, un to es jums apliecinu (114) tāpat kā viņi."
Hieronīma runu pārtrauca. Prelāti, dusmās drebēdami, iekliedzās: "Vai mums vēl vajag kādus pierādījumus? Mēs paši savām acīm redzam visstūrgalvīgāko no visiem ķeceriem!"
Vētras nesatricināts, Hieronīms turpināja: "Ko! Vai jūs domājat, ka es baidos no nāves? Jūs mani veselu gadu turējāt drausmīgā cietumā, briesmīgākā par pašu nāvi. Jūs pret mani izturējāties nežēlīgāk kā pret turku, ebreju vai pagānu, jo mana miesa burtiski ir sapuvusi uz kauliem, man vēl dzīvam esot, un tomēr es nesūdzos, jo vaimanas nepiestāv vīram, kas rīkojas, vadoties no sirds un gara, tomēr es nevaru nebrīnīties par tik lielu necilvēcību pret kristieti." (20)
Atkal izlauzās sašutuma vētra, un Hieronīmu steidzīgi aizveda uz cietumu. Tomēr sanāksmē atradās daži, uz kuriem viņa vārdi bija atstājuši dziļu iespaidu un kas tagad vēlējās glābt šī vīra dzīvību. Viņu apmeklēja augsti garīdznieki, cenšoties pierunāt padoties koncilam. Kā atalgojumu par atteikšanos pretoties Romai tam piedāvāja visspožākās izredzes. Bet līdzīgi savam Kungam, kad Viņam piedāvāja visas pasaules godību, Hieronīms palika nelokāms.
"Pierādiet ar Svētajiem Rakstiem, ka es maldos," viņš sacīja, "tad es atsaukšu."
"Svētie Raksti!" izsaucās viens no viņa kārdinātājiem, "vai tad viss pēc tiem ir izspriežams? Kas tos var saprast, pirms baznīca nav paskaidrojusi?"
"Vai cilvēku tradīcijas ir uzticamākas par mūsu Pestītāja Evaņģēliju?" jautāja Hieronīms. "Pāvils savās vēstulēs nemācīja uzklausīt cilvēku tradīcijas, bet sacīja: meklējiet Rakstos!"
"Ķeceri," sekoja iebildums, "man ļoti žēl, ka esmu ar tevi tik ilgi runājis. Es redzu, ka tevi dzen velns." (27)
Drīz pēc tam viņu notiesāja uz nāvi. Hieronīmu aizveda uz to pašu vietu, kur Huss bija atdevis savu dzīvību. Viņš gāja dziedādams. Reformatora sejā staroja prieks un miers. (115) Viņš skatījās tikai uz Kristu, un nāve vairs nelikās šausmīga. Kad bende, gatavodamies aizdedzināt sārtu, pavirzījās viņam aiz muguras, moceklis izsaucās: "Nāc droši priekšā, pieliec uguni tā, lai es arī varētu redzēt! Ja es būtu baidījies, tad neatrastos šeit."
Pēdējie vārdi, kurus tas izteica, jau liesmu apņemts, bija lūgšana: "Dievs, Visvarenais Tēvs," tas sacīja, "apžēlojies par mani un piedod manus grēkus, jo Tu zini, ka es vienmēr mīlēju Tavu patiesību." (22) Viņa balss apklusa, bet lūpas tomēr turpināja kustēties lūgšanā. Kad uguns savu darbu bija padarījusi, mocekļa pelnus savāca līdz ar zemi, uz kuras tie atradās, un, tāpat kā Husa pelnus, iemeta Reinā.
Tā gāja bojā Dieva uzticīgie gaismas nesēji. Bet viņu pasludinātās patiesības gaismu – viņu varonīgā piemēra gaismu – vairs nevarēja izdzēst. Tikpat labi cilvēki varētu mēģināt pagriezt atpakaļ sauli tās ceļā, kā aizkavēt tajā laikā pār pasauli austošo dienu.
Nāvessoda izpildīšana Husam Bohēmijā aizdedzināja niknas sašutuma liesmas. Tauta labi saprata, ka viņš ir kritis par upuri priesteru ļaunprātībai un imperatora nodevībai. Viņu atzina par uzticīgu patiesības skolotāju, bet koncilu, kas to notiesāja uz nāvi, apsūdzēja slepkavībā. Reformatora mācībām tagad pievērsa lielāku vērību nekā jebkad iepriekš. Viklifa rakstus pāvesta edikti bija nolēmuši liesmām. Bet tos, ko bija izdevies pasargāt no iznīcināšanas, ļaudis tagad vilka ārā no paslēptuvēm un pētīja kopā ar Bībeli vai kādu tās atsevišķu daļu, kuru bija izdevies dabūt, un tādā veidā daudzi tika ierosināti pieņemt reformēto ticību.
Tomēr Husa slepkavas nevarēja mierīgi noskatīties uz viņa lietas uzvaru. Lai sagrautu šo kustību, pāvests apvienojās ar imperatoru, un Bohēmijā iebruka Sigismunda armijas.
(116) Bet tad cēlās atbrīvotājs. Bohēmiešu spēkus organizēja viens no tā laika visspējīgākajiem karavadoņiem Žižka, kurš drīz pēc kara iesākšanās kļuva pilnīgi akls. Paļaujoties uz Dieva palīdzību un savas lietas taisnīgumu, tauta spēja pretoties varenākajām armijām, kādas vien bija iespējams pret to vērst. Atkal un atkal imperators, sakomplektējis jaunus pulkus, ielauzās Bohēmijā, bet vienīgais rezultāts bija apkaunojoša bēgšana. Husīti pacēlās pāri nāves bailēm, un tādēļ nekas tiem nevarēja stāties pretī. Dažus gadus pēc kara sākuma drosmīgais Žižka nomira, viņa vietu ieņēma Prokops, kurš arī bija tikpat drosmīgs un prasmīgs vadonis un savā ziņā pat vēl spējīgāks.
Bohēmiešu ienaidnieki, uzzinājuši par aklā karavadoņa nāvi, domāja, ka nu ir īstais laiks visa pazaudētā atgūšanai. Pāvests pasludināja krusta karu pret husītiem, un atkal pret Bohēmiju tika virzīti milzīgi spēki, bet tikai – lai ciestu briesmīgu sakāvi. Tad izsludināja vēl citu krusta karu. Visās pāvestam labvēlīgi noskaņotajās Eiropas zemēs meklēja cilvēkus, vāca naudu un ieročus. Zem pāvesta karoga nostājās ļoti daudz ļaužu, pārliecināti, ka beidzot husītu ķeceriem tiks darīts gals. Nešaubīdamies par uzvaru, milzīgie bruņotie spēki iebruka Bohēmijā. Tauta atkal cēlās tiem pretī. Divas armijas tuvojās viena otrai, līdz tās šķīra vairs tikai upe. "Krustnešiem bija liels pārspēks, bet, kad tiem vajadzēja šķērsot straumi un doties kaujā ar husītiem, – tāpēc tie bija gājuši šo tālo ceļu – viņi tikai klusēdami stāvēja un skatījās uz šiem karavīriem." (23) Tad pēkšņi karaspēku pārņēma noslēpumainas bailes. Bez jebkāda iemesla šī varenā armija sadalījās un izklīda, it kā to būtu izkaisījusi kāda neredzama vara. Husīti, kas dzinās pakaļ bēgļiem, daudzus nogalināja, un uzvarētāju rokās krita milzīgs laupījums, tā ka karš bohēmiešus padarīja nevis trūcīgākus, bet bagātākus.
Dažus gadus vēlāk kāds pāvests atkal izsludināja jaunu krusta karu. Tāpat kā iepriekš cilvēkus un līdzekļus vāca no visām pāvestam labvēlīgajām valstīm Eiropā. (117) Lieli un vilinoši solījumi tika doti visiem, kas iesaistīsies šajā bīstamajā pasākumā. Katram krustnesim nodrošināja visdrausmīgāko noziegumu pilnīgu piedošanu. Visiem, kas karā kritīs, apsolīja bagātu atalgojumu debesīs, bet tiem, kas paliks dzīvi, – godu un bagātīgu laupījumu kaujas laukā. Atkal bija sapulcēta milzīga armija, kas, šķērsojot robežu, iegāja Bohēmijā. Husītu spēki viņu priekšā atkāpās, tādā veidā ievilinot iebrucējus arvien tālāk un tālāk valsts iekšienē un liekot tiem domāt, ka uzvara jau iegūta. Beidzot Prokopa armija apstājās un, pagriezusies pret ienaidnieku, pārgāja uzbrukumā. Tikai tagad, sapratuši savu kļūdu, krustneši palika nometnē, lai sagaidītu kauju. Bet, tikko bija sadzirdams arvien tuvāk nākošā karaspēka troksnis, un husīti vēl pat nebija redzami, krustnešus atkal pārņēma panika. Firsti, ģenerāļi un vienkāršie kareivji, pamezdami ieročus, izklīda uz visām pusēm. Veltīgi pāvesta sūtnis, kas vadīja karagājienu, centās sapulcināt savus šausmu pārņemtos un dezorganizētos spēkus. Neskatoties uz vislielākajām pūlēm, bēgošā straume arī viņu pašu aizrāva līdzi. Sagrāve bija pilnīga, un atkal uzvarētāju rokās krita laupījums.
Tā jau otru reizi spēcīga armija, ko izsūtīja Eiropas visvarenākās tautas, liels pulks drošsirdīgu karavīru, apmācītu un cīņām apbruņotu vīru, neizdarījuši nevienu cirtienu ar zobenu, bēga no mazas un nespēcīgas tautas, kas aizstāvēja savu dzimteni. Tā atklājās dievišķais spēks. Iebrucējus pēkšņi sagrāba pārdabiskas bailes. Tas, kurš faraona pulkus nogremdēja Sarkanajā jūrā, kurš midiāniešu armijām lika bēgt Gideona un viņa trīssimt kareivju priekšā, kurš vienā naktī nogalināja lepno asīriešu bruņotos spēkus, atkal bija izstiepis savu roku, lai iznīcinātu uzbrucējus."Viņus pārņēma bailes, kur bailēm nebija nekāda pamata, jo Dievs izkaisīja tavu aplencēju kaulus; viņi tapa apkaunoti, jo Dievs tos bija atmetis." (Ps. 53:6)
(118) Pāvestības vadoņi, zaudējuši cerības uzvarēt ar spēku, beidzot ķērās pie diplomātijas. Viņi vienojās par kompromisu, kas bohēmiešiem it kā apsolīja sirdsapziņas brīvību, bet patiesībā tos noveda Romas pakļautībā. Noteikumus mieram ar Romu bohēmieši izteica četros punktos: brīva Bībeles sludināšana; tiesības visai draudzei baudīt maizi un vīnu svētajā Vakarēdienā un dievkalpojumu noturēšana mātes valodā; garīdzniecības atšķiršana no visiem laicīgajiem amatiem un varas; prasība, lai noziegumu gadījumos garīdznieki, tāpat kā vienkāršie draudzes locekļi, tiktu pakļauti civilām tiesām. Pāvesta varas orgāni beidzot "piekrita, ka šie četri husītu punkti tiek pieņemti, bet ka tiesības tos izskaidrot, tas ir, noteikt to īsto būtību, pieder koncilam, citiem vārdiem sakot, – pāvestam un imperatoram." (24) Uz šī pamata noslēdza līgumu, un Roma ar izlikšanos un viltu ieguva to, ko nespēja panākt ar ieročiem, jo ar saviem izskaidrojumiem tā atbilstoši mērķiem varēja sagrozīt kā Bībeli, tā šīs husītu prasības.
Daudzi bohēmieši saprata, ka ar tādu vienošanos tiek nodota viņu brīvība, un nevarēja tam piekrist. Radās nevienprātība un šķelšanās, kas izraisīja savstarpējas cīņas un asinsizliešanu. Šajās sadursmēs krita ievērojamais Prokops, un Bohēmija zaudēja savu brīvību.