(108) Sava cietuma tumsā viņš paredzēja patiesās ticības uzvaru. Sapnī atgriezdamies Prāgas kapelā, kur viņš bija sludinājis Evaņģēliju, Huss ievēroja pāvestu un bīskapus izdzēšam uz tās sienām viņa uzgleznotos Kristus attēlus. Šis skats viņam sagādāja lielas ciešanas, bet jau nākamajā dienā viņš redzēja daudz mākslinieku cītīgi strādājam, lai šos zīmējumus atjaunotu vēl lielākā skaitā un daudz spožākām krāsām. Tiklīdz uzdevums bija pabeigts, gleznotāji, milzīga pūļa ielenkti, izsaucās: "Lai tagad nāk pāvesti un bīskapi, viņi tos vairs nekad neizdzēsīs!" Savu sapni atstāstot, reformators sacīja: "Es esmu pārliecināts, ka Kristus tēls vairs netiks izdzēsts. Tie gan gribēja Viņu iznīcināt, bet Kristus attēlu daudzās sirdīs no jauna uzgleznos par mani spējīgāki sludinātāji." (10)
Vēl pēdējo reizi Husu aizveda uz koncilu. Tā bija plaša un spoža sanāksme – imperators, impērijas firsti, karaļa pilnvarotie, kardināli, bīskapi un priesteri, kā arī milzīgs pūlis, kas bija ieradies novērot šīs dienas notikumus. No visām kristīgās pasaules daļām bija sapulcējušies liecinieki šim pirmajam lielajam upurim ilgajā cīņā par cilvēka sirdsapziņas brīvību.
Aicināts izteikt savu galīgo lēmumu, Huss paziņoja, ka atsakās atsaukt savas mācības un, ar caururbjošu skatu uzlūkojis valdnieku, kura dotais godavārds bija tik apkaunojoši lauzts, sacīja: "Es labprātīgi izšķīros nākt šī koncila priekšā, uzticoties šeit klātesošā imperatora atklāti solītajai aizsardzībai." (11) Sigismunda seja pietvīka tumši sarkana, jo visu klātesošo acis tagad pievērsās viņam.
Kad tika pasludināts spriedums, iesākās pazemojošā ceremonija. Bīskapi cietumnieku ietērpa priestera drēbēs, bet, tās saņemot, viņš sacīja: "Mūsu Kungu Jēzu Kristu (109) zaimojot apklāja ar baltu drēbi, kad Hērods Viņu sūtīja atpakaļ pie Pilāta." (12) No jauna aicināts atteikties, viņš, pievērsdamies tautai, sacīja: "Kā gan es tad spēšu rādīties Debesīs? Kā varēšu raudzīties acīs tiem daudzajiem cilvēkiem, kam esmu sludinājis skaidro Evaņģēliju? Nē, man viņu izglābšanās ir dārgāka par šo nožēlojamo, nāvei lemto miesu!" Tad viņam garīdznieka tērpu atkal novilka, noņemot vienu apģērba gabalu pēc otra, un ikviens bīskaps, izpildot savu daļu šajā ceremonijā, izteica lāstu. Beidzot "tie viņam galvā uzlika cepuri – no papīra izgatavotu piramīdveida mitru, uz kuras bija uzzīmētas riebīgas velnu figūras un priekšpusē visiem redzams uzraksts: "Virsķeceris." "Ar lielāko prieku," teica Huss, "es gribu nest šo kauna kroni Tevis dēļ, ak Jēzu, jo Tu manis dēļ nesi ērkšķu kroni!""
Kad viņš tā bija ietērpts, "prelāti ceremoniju beidza ar vārdiem: "Tagad mēs tavu dvēseli nododam velnam." Bet Huss, acis uz Debesīm paceldams, piebilda: "Un es savu garu uzticu Tavām rokām, ak Kungs Jēzu, jo Tu esi mani atpircis!" (13)
Pēc tam viņu atstāja laicīgo varas iestāžu ziņā un aizveda uz nāvessoda izpildīšanas vietu. Gājienā piedalījās simtiem apbruņoti vīri, priesteri un bīskapi savos dārgajos talāros, kā arī Konstances iedzīvotāji. Kad viņš bija piesiets pie staba un viss jau sagatavots uguns aizdedzināšanai, mocekli vēlreiz uzaicināja glābt sevi, atsakoties no maldiem. "No kādiem maldiem man būtu jāatsakās?" jautāja Huss. "Es neapzinos nekādu vainu. Es piesaucu Dievu par liecinieku, ka visam, ko esmu rakstījis vai sludinājis, ir bijis tikai viens mērķis – glābt dvēseles no grēka un pazušanas, un tāpēc ar visdziļāko prieku es vēlos ar savām asinīm apstiprināt patiesību, ko esmu rakstījis un sludinājis." (14) Kad liesmas jau šāvās augšup, viņš sāka dziedāt: "Jēzu, Tu Dāvida Dēls, apžēlojies par mani," – un tā turpināja, līdz viņa balss apklusa uz visiem laikiem.
Reformatora varonīgā izturēšanās pārsteidza pat viņa ienaidniekus. Kāds dedzīgs pāvestības piekritējs, aprakstot Husa un Hieronīma mocekļa nāvi, kurš mira drīz (110) vien pēc tam, sacīja: "Tuvojoties pēdējai stundai viņi abi parādīja ārkārtīgu mieru un drosmi. Tie gatavojās doties ugunī, it kā ietu uz kāzu mielastu. Tie neizdvesa nevienu sāpju vaidu. Kad pacēlās liesmas, viņi sāka dziedāt slavas dziesmas, un uguns spēkam grūti nācās apklusināt šo dziedāšanu." (15)
Kad Husa ķermenis bija pilnīgi sadedzis, viņa pelnus kopā ar zemi, uz kuras tie atradās, savāca un iemeta Reinā, kas tos aiznesa tālāk okeānā. Bet vajātāji velti iedomājās, ka ir iznīdējuši viņa sludinātās patiesības. Tiem pat sapnī nerādījās, ka pelniem, ko ūdeņi tajā dienā aiznesa uz jūru, vajadzēja kļūt par sēklu, kas nonāks visās pasaules malās, un ka tā vēl nezināmās zemēs dos bagātus augļus, liecinot par patiesību. Konstances koncila zālē dzirdētā balss pamodināja atbalsis, kas skanēs visos nākamajos laikmetos. Husa vairs nebija, bet patiesības, par kurām viņš mira, nekad nevar pazust. Viņa ticības un nelokāmības piemērs vēl ļoti daudzus iedrošināja stāvēt par patiesību, skatoties acīs spīdzināšanai un nāvei. Šī vīra notiesāšana visai pasaulei atklāja Romas nodevīgo nežēlību. Patiesības ienaidnieki neapzinīgi bija sekmējuši tieši to darbu, ko veltīgi centās iznīcināt.
Bet Konstancē vajadzēja uzliesmot vēl otram sārtam. Vēl viena liecinieka asinīm vajadzēja runāt par patiesību. Atvadoties no Husa, kad tas devās ceļā uz koncilu, Hieronīms viņu pamudināja būt drosmīgam un nelokāmam, apsolot briesmu brīdī steigties palīgā. Kad pienāca ziņas par reformatora apcietināšanu, uzticīgais māceklis tūlīt gatavojās izpildīt savu solījumu. Viņš devās ceļā uz Konstanci bez kādas drošības garantijas, ar vienu pavadoni. Tur nonācis, viņš pārliecinājās, ka sevi ir pakļāvis vienīgi briesmām, bez jebkādas iespējas kaut ko darīt Husa atbrīvošanas labā. Tāpēc viņš steidzīgi atstāja pilsētu, bet ceļā uz mājām to apcietināja un, ķēdēs iekaltu un kareivju apsargātu, atveda atpakaļ. Pirmo reizi stājoties koncila priekšā, viņa (111) mēģinājumi atbildēt uz apsūdzībām tika uzņemti ar kliedzieniem: "Liesmām viņu! Liesmām!" (16) Hieronīmu ieslodzīja apakšzemes cietumā, ar ķēdēm tā sasaistītu, ka viņam ciešanas sagādāja paša ķermeņa stāvoklis, un tur viņu ēdināja tikai ar maizi un ūdeni. Ieslodzījumā piedzīvotās nežēlības dēļ Hieronīms pēc dažiem mēnešiem tā saslima, ka tika apdraudēta viņa dzīvība. Tad ienaidnieki, baidīdamies, ka tie var viņu pazaudēt, turpmāk sāka izturēties saudzīgāk, tomēr cietumā viņš palika veselu gadu.
Husa nāve nebija devusi pāvestības piekritējiem gaidītos rezultātus. Drošības garantijas laušana bija sacēlusi īstu sašutuma vētru, un koncils nolēma, ja vien iespējams, piespiest Hieronīmu atsaukt savas mācības, lai nevajadzētu viņu sadedzināt. Viņu atkal atveda sanāksmes priekšā un piedāvāja izvēlēties – atsaukt savas mācības vai mirt uz sārta. Ieslodzījuma sākumā nāve būtu bijusi žēlastība, salīdzinot ar briesmīgajām ciešanām, ko nācās izturēt, bet tagad, slimības un smago cietuma apstākļu novājināts, nemiera un neziņas mocīts, šķirts no draugiem un satriekts par Husa nāvi, Hieronīms bija zaudējis gara spēkus un piekrita koncila gribai. Viņš deva solījumu stingri turēties pie katoļu ticības un atzina par pareizu koncila darbību, nolādot Viklifa un Husa mācības, tomēr nenoliedzot tās "svētās patiesības", kuras tie kopā bija mācījuši. (17)
Tā Hieronīms centās apklusināt sirdsapziņas balsi un izbēgt no sava likteņa. Bet, atkal nonācis cietuma vientulībā, viņš aptvēra, ko bija izdarījis. Viņš pārdomāja Husa drosmi un uzticību, salīdzinot to ar savu patiesību aizliedzošo rīcību. Viņš atcerējās dievišķo Meistaru, kam bija solījies kalpot un kurš viņa dēļ izcieta nāvi pie krusta. Pirms uzskatu atsaukšanas viņš visās savās ciešanās bija atradis mierinājumu Dieva labvēlības apliecinājumos, bet tagad dvēseli mocīja sirdsapziņas pārmetumi un šaubas. Viņš labi saprata, ka, lai samierinātos ar Romu, tam nākotnē vēl daudz kas būs jāatsauc. Ceļš, pa kuru tas bija sācis iet, varēja noslēgties tikai atkrišanā. (112) Tādēļ tika pieņemts lēmums: "Tikai tāpēc vien, lai izvairītos no īsā ciešanu perioda, viņš savu Kungu vairāk neaizliegs."
Drīz reformatoru atkal veda koncila priekšā. Iepriekšējā padevība tiesnešus vēl nebija apmierinājusi. Husa nāves iekārdināta, viņu asinskāre prasīja jaunus upurus. Hieronīms varēja saglabāt dzīvību vienīgi ar bezierunu atteikšanos no patiesības. Bet viņš jau bija apņēmies apliecināt savu ticību un sekot brālim – moceklim uz sārta.
Tagad viņš atsauca savu iepriekšējo atteikšanos un kā nāvei nolemts cilvēks prasīja vienīgi iespēju aizstāvēties. Baidīdamies no šī vīra vārdu iespaida, prelāti neatlaidīgi uzstāja, ka viņš drīkst tikai apstiprināt vai noliegt pret to izvirzīto apsūdzību patiesīgumu. Hieronīms savukārt protestēja pret tādu nežēlību un netaisnību. "340 dienas jūs mani esat turējuši drausmīgā cietumā," viņš sacīja, "netīrumos, smirdoņā un vislielākajā trūkumā, un tagad, kad esmu no turienes izvests jūsu priekšā, jūs, kas apspriežaties ar maniem nāvīgākajiem ienaidniekiem, mani atsakāties uzklausīt (..). Ja jūs tiešām esat gudri vīri un pasaules gaisma, tad uzmanieties, ka negrēkojat pret taisnību. Kas attiecas uz mani, tad esmu tikai vājš mirstīgais, manai dzīvei ir pavisam maza nozīme, un, brīdinot jūs no netaisna sprieduma pieņemšanas, es vairāk domāju par jums nekā par sevi." (18)
Beidzot viņa lūgumu ievēroja. Tiesnešu klātbūtnē Hieronīms nometās ceļos un lūdza, lai dievišķais Gars pārvalda viņa domas un vārdus, ka viņš neko nerunātu pret patiesību un neapkaunotu savu Kungu. Pie viņa tajā dienā piepildījās Dieva apsolījums pirmajiem mācekļiem: "Jūs vedīs Manis dēļ ķēniņu un valdnieku priekšā (..). Kad tie jūs nodos, tad nebēdājieties, kā un ko jūs runāsit, jo tanī pašā stundā jums taps dots, kas jums jārunā. Jo jūs neesat tie runātāji, bet jūsu Tēva Gars ir tas, kas jūsos runā." (Mat. 10:18-20)
Dzirdot Hieronīma vārdus, pārsteigti un izbrīnījušies jutās pat viņa ienaidnieki. Veselu gadu šis vīrs tika turēts cietumā, kur bija tik tumšs, ka neko nevarēja redzēt, ne nu vēl lasīt. Viņu nomāca lielas fiziskas ciešanas un dvēseles mokas. (113) Tomēr pierādījumi tagad tika sniegti ar tādu skaidrību un spēku, it kā tas netraucēti būtu varējis nodoties studijām. Hieronīms saviem klausītājiem norādīja uz veselu rindu svētu vīru, kurus notiesāja netaisni tiesneši. Gandrīz katrā paaudzē ir bijuši cilvēki, kas centušies glābt sava laika paaudzi, bet par to saņēmuši pārmetumus un izraidījumu no dzimtenes. Tikai vēlākos laikos tie atkal tika atzīti un sevišķi godāti. Netaisna tiesa pat Kristu notiesāja kā noziedznieku.