Līdz šim Huss savā vietā bija stāvējis viens, bet tagad reformas darbam pievienojās Hieronīms, kurš, uzturēdamies Anglijā, bija pieņēmis Viklifa mācības. Turpmāk (103) viņu dzīves gāja vienu ceļu, un arī nāvē tie netika šķirti. Hieronīmam sevišķi lielā mērā piemita ģeniāla apdāvinātība, daiļrunība un izglītība – dotības, kas iemanto vispārēju labvēlību, bet īpašībās, kas veido patiesu rakstura spēku, pārāks bija Huss. Viņa mierīgais spriedums savaldīja Hieronīma impulsīvo garu, un tas ar patiesu pazemību atzina un pieņēma drauga padomus. Viņiem kopīgi strādājot, reformas lieta attīstījās vēl straujāk.
Dievs ļāva sevišķai gaismai apspīdēt šo izvēlēto vīru prātu, atklājot tiem daudzus Romas maldus, tomēr viņi vēl nesaņēma visu gaismu, kuru vajadzēja sniegt pasaulei. Ar šiem saviem kalpiem Dievs vadīja ļaudis ārā no Romas piekritēju tumsas, bet tiem vēl nācās sastapties ar daudziem un lieliem šķēršļiem, tādēļ Kungs tos veda soli pa solim, kā ļaudis spēja iet. Viņi nebija sagatavoti saņemt visu gaismu uzreiz. Ja tā tiem arī būtu sniegta, tad viņi novērstos, jo nespētu to panest, tāpat kā pusdienas saules pilns spožums liek novērsties tiem, kas ilgi dzīvojuši tumsā. Tāpēc Kungs vadoņiem to atklāja tikai pamazām, cik ļaudis spēja uzņemt. Gadsimtu pēc gadsimta viens otram sekoja citi uzticīgi strādnieki, kuriem ļaudis reformas takā vajadzēja vadīt arvien tālāk un tālāk.
Baznīcā vēl joprojām turpinājās šķelšanās. Tagad par virsvaldību cīnījās trīs pāvesti, un viņu strīdi kristīgo pasauli pildīja ar noziegumiem un nemieriem. Neapmierinādamies tikai ar savstarpēju lāstu izteikšanu, viņi ķērās pie laicīgiem ieročiem. Katrs tagad domāja par ieroču iepirkšanu un kareivju vervēšanu. Protams, tam visam bija nepieciešama nauda, un, lai to iegūtu, pārdeva baznīcas dāvanas, amatus un svētības. (Skat. Pielikumā.) Arī priesteri, atdarinot savus priekšniekus, atļāvās pirkt un pārdot amatus un pat karot, lai tikai pazemotu sāncenšus un stiprinātu savu varu. Ar pieaugošu drosmi Huss lika atskanēt savai pērkona balsij pret visiem riebīgajiem ļaunuma izpausmes veidiem, ko pacieta reliģijas vārdā, atklāti apsūdzot Romas vadoņus par visā kristīgajā pasaulē valdošā posta izraisītājiem.
(104) Atkal šķita, ka Prāgā tūlīt sāksies asiņainas cīņas. Tāpat kā agrākajos laikos Dieva kalpu atkal apsūdzēja, ka viņš ir "tas, kas Izraēlu ieved nelaimē". (1. Ķēn. 18:17) Pilsētu vēlreiz izslēdza no baznīcas, un Huss aizgāja uz savu dzimto ciemu. Viņa mīļotajā Betlēmes kapelā apklusa tik uzticīgi sniegtā liecība. Tagad viņam vajadzēja runāt no plašākas skatuves ar visu kristīgo pasauli, līdz pienāks laiks, kad patiesību nāksies apliecināt ar dzīvību.
Lai novērstu ļaunumu, kas bija satraucis Eiropu, Konstancē sasauca vispārēju koncilu. To vēlējās imperators Sigismunds, bet noorganizēja viens no trim pāvestiem - sāncenšiem – Jānis XXIII. Pašam Jānim XXIII koncila pieprasīšana nepavisam nepatika, jo tas labi zināja, ka viņa raksturs un politika neizturētu izmeklēšanu, pat ja to izdarītu morāli tik izlaidīgi prelāti, kāda bija visa to laiku garīdzniecība. Tomēr viņš neuzdrošinājās pretoties Sigismunda gribai. (Skat. Pielikumā.)
Koncils galvenokārt vēlējās panākt sašķēlušās baznīcas dziedināšanu un ķecerības iznīdēšanu. Tādēļ tika uzaicināti abi pāvesti - pretinieki, kā arī jauno uzskatu galvenais izplatītājs Huss. Pirmie, rūpējoties par savu drošību, paši neieradās, bet atsūtīja pārstāvjus. Pāvests Jānis XXIII, kuru uzskatīja par koncila sasaucēju, ieradās ļoti norūpējies, baidīdamies, ka imperatoram varētu būt slepeni nodomi viņu atcelt un ka tam nāksies atbildēt par zemiskajiem grēkiem, kas bija apkaunojuši pāvesta kroni, kā arī par noziegumiem, ar kādiem tas tika iegūts. Tomēr savu ierašanos Konstancē viņš noorganizēja pat ļoti grezni. Viņu pavadīja augstākā ranga garīdzniecība, kurai sekoja galminieku procesija. Viņu apsveikt pretī iznāca pilsētas priesteri ar augstākajiem ierēdņiem un neskaitāmu ļaužu pulku. Četri augstākie garīdznieki pāvestam virs galvas turēja zelta baldahīnu. Viņa priekšā nesa hostiju, un tā kopā ar kardinālu un muižnieku greznajiem apģērbiem viss skats tiešām bija iespaidīgs.
Pa to laiku Konstancei tuvojās vēl viens ceļotājs. Huss apzinājās draudošās briesmas. (105) Viņš šķīrās no draugiem tā, it kā ar tiem vairs neiznāks satikties, un devās ceļā, saprotot, ka tas viņu var novest pie sārta. Lai gan Bohēmijas karalis bija devis drošības garantiju un ceļojuma laikam viņš to bija saņēmis arī no imperatora Sigismunda, reformators tomēr savas lietas kārtoja, ņemot vērā nāves iespējamību.
Draugiem Prāgā adresētajā vēstulē viņš izteicās: "Mani brāļi, es aizeju ar karaļa dotu drošības garantiju, lai satiktos ar saviem daudzajiem nāvīgajiem ienaidniekiem (..). Es pilnīgi paļaujos uz visspēcīgo Dievu, manu Pestītāju; es ticu, ka Viņš uzklausīs jūsu dedzīgās lūgšanas, sniedzot man apdomību un muti piepildot ar savu gudrību, lai es varētu pret viņiem pastāvēt, ticu, ka Viņš ar Svēto Garu mani stiprinās savā patiesībā, lai es drosmīgi pastāvētu kārdināšanās, izturētu cietumu un, ja vajadzīgs, arī nežēlīgu nāvi. Jēzus Kristus cieta par saviem mīļotajiem, un tādēļ nebrīnīsimies, ka Viņš mums atstājis tādu priekšzīmi – visu pacietīgi izturēt mūsu izglābšanās labā. Viņš ir Dievs, mēs – Viņa radījumi; Viņš ir Kungs, mēs – Viņa kalpi; Viņš ir pasaules valdnieks, bet mēs tikai necienīgi mirstīgie – un tomēr Viņš cieta! Kāpēc tad lai mēs neciestu, sevišķi, ja ciešanas kalpo mūsu šķīstīšanai? Tāpēc, mīļotie, ja man Viņu jāpagodina ar savu nāvi, tad lūdziet, lai tā nāk ātri un Viņš mani dara spējīgu visās bēdās palikt nelokāmam. Bet, ja tas par labu, ka es atkal atgriežos jūsu vidū, tad lūgsim Dievu, lai es atgrieztos neaptraipīts, tas ir, lai es spētu neaizliegt pat vissīkāko Evaņģēlija patiesības vārdu, atstājot saviem brāļiem atdarināšanas cienīgu priekšzīmi. Varbūt jūs Prāgā manu seju nekad vairs neredzēsit, bet, ja visspēcīgā Dieva prātam labpatiks mani jums atdot, tad vēl nelokāmāk iesim uz priekšu Viņa bauslības atzīšanā un mīlestībā pret To." (5)
Kādā citā vēstulē priesterim, kas bija kļuvis par Evaņģēlija mācekli, Huss ar dziļu pazemību runāja par savām kļūdām, apsūdzot sevi, ka "viņam paticis valkāt greznu apģērbu un dzīves laikā tas vieglprātīgi izšķiedis daudz stundu". (106) Šiem vārdiem viņš pievienoja vēl dažas aizkustinošas pamācības: "Lai visu tavu prātu aizņem Dieva godība un dvēseļu glābšana, bet nevis garīdzniecības amati un laicīgi īpašumi. Sargies savu namu izrotāt vairāk kā savu dvēseli un visvairāk rūpējies par garīgo skaistumu! Esi dievbijīgs un vienkāršs attiecībās ar trūcīgajiem un neizšķied savu mantu mielastos! Lai tev vēlāk nevajadzētu labot savu dzīvi un tu varētu būt brīvs no pārmērībām, es baidos, ka tu, tāpat kā es, tiksi smagi pārmācīts (..). Tu pazīsti manu mācību, jo jau no bērnības esi saņēmis manas pamācības, tāpēc būtu veltīgi tev vēl vairāk ko rakstīt. Bet es tevi ļoti lūdzu, Dieva žēlastības spēkā neatdarini manu vieglprātību, kur tu esi redzējis mani krītam!" Uz vēstules aploksnes vēl sekoja piebilde: "Mans draugs, es tevi ļoti lūdzu, nesalauz šo zīmogu, pirms tu neesi ieguvis drošas ziņas, ka es esmu miris." (6)
Ceļojuma laikā Huss visur varēja redzēt savas mācības ietekmi, kā arī savai lietai parādīto labvēlību. Ļaudis drūzmējās, izejot viņam pretī, un dažās pilsētās pa ielām viņu pavadīja augstākie ierēdņi.
Ierodoties Konstancē, Husam sākumā deva pilnīgu brīvību. Imperatora drošības garantijai tika pievienots pāvesta personīgs solījums viņu aizsargāt. Bet drīz vien, pārkāpjot šīs svinīgās un atkārtotās deklarācijas, pēc pāvesta un kardinālu pavēles reformatoru apcietināja un iegrūda riebīgā cietumā. Vēlāk viņu kā cietumnieku pārveda uz kādu stipru pili otrpus Reinas un tur apsargāja. Drīz tajā pašā cietumā nonāca arī pāvests, kuram viņa nodevīgā rīcība neko nebija palīdzējusi. (7) Koncila priekšā tika pierādīts, ka viņš ir vainīgs viszemiskākajos noziegumos – slepkavībā, amatu pirkšanā un pārdošanā un laulības pārkāpšanā, kā arī citos grēkos, "kas nav nosaucami vārdā". To visu paziņoja koncils, un pāvestam beidzot atņēma tiāru un pašu ielika cietumā. Vēl atcēla arī abus viņa sāncenšus, kas savā starpā cīnījās par varu, un ievēlēja pilnīgi jaunu pāvestu.
(107) Lai gan pāvests pats bija izdarījis daudz lielākus noziegumus nekā tos, kādos Huss jebkad apsūdzēja priesterus un kuru dēļ viņš bija prasījis reformāciju, tomēr tas pats koncils, kas pazemoja pāvestu, tūlīt gribēja iznīcināt arī reformatoru. Husa apcietināšana Bohēmijā izraisīja lielu sašutumu. Vareni muižnieki iesniedza koncilam protestus pret šo varmācību. Arī imperators, kurš negribēja pieļaut drošības garantijas pārkāpšanu, izteica savu neapmierinātību. Bet reformatora ienaidnieki bija ļauni un apņēmīgi. Tie savā labā izmantoja imperatora aizspriedumus, viņa bailes un degsmi par baznīcas labklājību. Gari un plaši tie pierādīja, ka "attiecībās ar ķeceriem, kā arī ar personām, par kurām ir aizdomas, ka tās saistītas ar kādu ķecerību, nav jāņem vērā ne imperatora, ne karaļa dotās drošības garantijas." (8) Tādā veidā viņi uzvarēja.
Husu beidzot atveda uz koncilu slimības un ieslodzījuma novājinātu, jo apakšzemes cietuma drēgnais, netīrais gaiss bija izraisījis drudzi, kas gandrīz izbeidza viņa dzīvību. Smagās ķēdēs iekalts, viņš tur tagad stāvēja imperatora priekšā, kurš, solīdamies viņu sargāt, bija licis ķīlā savu godu un labo slavu. Pa visu garo nopratināšanas laiku viņš stingri aizstāvēja patiesību un sapulcināto baznīcas un valsts augsto ierēdņu klātbūtnē izteica svinīgu un uzticīgu protestu pret hierarhijas samaitāto stāvokli. Aicināts izvēlēties – atsaukt savas mācības vai iet nāvē –, viņš piekrita mocekļa liktenim.
Viņu uzturēja Dieva žēlastība. Ciešanu nedēļās pirms galīgā sprieduma pasludināšanas reformatora dvēseli pildīja Debesu miers. "Šo vēstuli rakstu," viņš atklāja kādam draugam, "cietumā ar važās iekaltām rokām, jau rīt gaidot nāves spriedumu (..). Kad ar Jēzus Kristus palīdzību mēs no jauna satiksimies nākamās dzīves brīnišķajā mierā, tad tu uzzināsi, cik žēlastības pilns pret mani ir bijis Dievs un cik spēcīgi Viņš mani atbalstījis visās šajās kārdināšanās un pārbaudījumos." (9)