[97] Bohēmijā Evaņģēlijs ienāca jau devītajā gadsimtā, tur pārtulkoja Bībeli un tautas valodā noturēja atklātus dievkalpojumus. Tomēr līdz ar pāvesta varas pieaugšanu Dieva Vārda gaisma kļuva arvien neskaidrāka. Gregors VII, kurš bija nolēmis pazemot ķēniņu lepnumu, ne mazāk cieši apņēmās apspiest arī ļaudis, un tāpēc tika izdota bulla, kas aizliedza atklātus dievkalpojumus bohēmiešu valodā. Pāvests paziņoja, ka "Visvarenajam patīk, ja Viņu svinīgi pielūdz nepazīstamā valodā, un šī likuma neievērošana jau ir bijusi par cēloni daudzām nelaimēm un ķecerībām." (1) Tā Roma centās izdzēst Dieva Vārda gaismu un ieslēgt ļaudis pilnīgā tumsā, bet Debesis draudzes uzturēšanai un pasargāšanai bija nodrošinājušas citus līdzekļus. Uz Bohēmiju atnāca daudzi valdieši un albiģieši, kurus vajāšanas bija izdzinušas no viņu mājām Francijā un Itālijā. Lai gan tie neuzdrošinājās atklāti darīt zināmu savu pārliecību, tomēr ļoti dedzīgi strādāja slepenībā. Tā no gadsimta uz gadsimtu tika saglabāta patiesā ticība.
Bohēmijā jau pirms Husa bija vīri, kuri atklāti nosodīja baznīcas samaitātību un ļaužu izvirtību. Viņu darbība izraisīja plašu interesi. Hierarhijā pamodās bailes, un baznīca uzsāka šo Evaņģēlija mācekļu vajāšanas. Dievkalpojumus tie bija spiesti (98) noturēt mežos un kalnos, bet pat tur kareivji viņus izklīdināja un daudzus nonāvēja. Vēlāk izdeva pavēli sadedzināt ikvienu, kas nepiedalās Romas noteiktajos dievkalpojumos. Tomēr kristieši, zaudēdami dzīvību, nākotnē saskatīja savas lietas uzvaru. Kāds, kurš "mācīja, ka glābšana atrodama vienīgi ticībā krustā sistajam Pestītājam", mirstot liecināja: "Tagad ienaidnieku ārkārtīgās dusmas pret patiesību pār mums gūst virsroku, bet pastāvīgi tas tā nebūs, drīz no vienkāršās tautas celsies kāds vīrs bez zobena un bez autoritātes, un tie viņu nespēs pārvarēt." (2) Lutera laiks vēl bija diezgan tālu, bet tiešām tur cēlās vīrs, kura liecība pret Romu saviļņoja daudzas tautas.
Jans Huss bija vienkāršas izcelsmes un, tēvam mirstot, agri kļuva bārenis. Viņa ticīgā māte, kas kā visdārgāko īpašumu vērtēja izglītību un dievbijību, centās šo mantojumu nodrošināt savam dēlam. Vispirms Huss mācījās apriņķa skolā un pēc tam devās uz Prāgas universitāti, kur ieguva tiesības uz bezmaksas izglītību. Ceļā uz Prāgu to pavadīja māte. Būdama trūcīga atraitne, viņa nevarēja dēlam dāvāt nekādas pasaulīgas bagātības, bet, tuvojoties lielajai pilsētai, zemojās uz ceļiem blakus bez tēva palikušajam jauneklim un izlūdzās svētību no Tēva Debesīs. Bet cik maz šī māte saprata, kā tiks atbildēts uz viņas lūgšanu!
Universitātē Huss drīz izcēlās ar savu nenogurstošo uzcītību un sekmēm, bet viņa nevainojamā dzīve un smalkjūtīgā, pievilcīgā uzvedība iemantoja vispārēju cieņu. Viņš bija patiess Romas baznīcas piekritējs un dedzīgi tiecās pēc garīgajām svētībām, kuras tā it kā solīja dot. Kādas jubilejas gadījumā viņš grēku atlaišanai no sava trūcīgā krājuma ziedoja pēdējās nedaudzās monētas un pievienojās procesijai, lai saņemtu apsolīto piedošanu. Pabeidzis koledžas kursu, viņš kļuva par priesteri, sāka strauji virzīties uz augšu un drīz vien jau atradās karaļa galmā. Viņu iecēla par profesoru un vēlāk arī par rektoru universitātē, kurā pats bija (99) ieguvis izglītību. Nedaudzos gados vienkāršais labdarības dāvanu stipendiāts bija kļuvis par savas dzimtenes lepnumu, un viņa vārdu jau cildināja visā Eiropā.
Bet tas bija cits lauks, kur Huss iesāka reformas darbu. Dažus gadus pēc iesvētīšanas priestera kārtā viņu iecēla par Betlēmes kapelas sludinātāju. Šīs kapelas dibinātājs bija vēlējies, lai Raksti tur tiktu sludināti tautas valodā, jo labi saprata tādas sludināšanas lielo nozīmi. Neskatoties uz Romas aizliegumiem, Bohēmijā šāda sludināšana vēl nebija pilnīgi pārtraukta, bet attiecībā uz Bībeli valdīja liela neziņa, un visās sabiedrības kārtās virsroku guva visļaunākie netikumi. Huss šos ļaunumus nesaudzīgi norāja, pastāvīgi atsaukdamies uz Dieva Vārdu, kas apstiprināja viņa mācītās patiesības principus un prasīto skaidrību.
Kāds Prāgas pilsonis – Hieronīms, kas vēlāk nonāca ļoti ciešos sakaros ar Husu, atgriežoties no Anglijas, sev līdzi bija atvedis Viklifa rakstus. Anglijas karaliene, kas pievērsās Viklifa mācībām, bija Bohēmijas princese, un, pateicoties viņas iespaidam, reformatora darbi plaši izplatījās arī viņas dzimtenē. Huss šos darbus lasīja ar lielu interesi, viņš ticēja, ka to autors ir patiess kristietis, un bija labvēlīgi noskaņots pret tā aizstāvētajām reformām. Pats to nemaz neapzinādamies, Huss jau bija nostājies uz takas, kas viņu aizveda tālu prom no Romas.
Ap šo laiku Prāgā ieradās divi svešinieki no Anglijas, divi izglītoti vīri, kas bija saņēmuši gaismu un nāca to izplatīt šajā tālajā zemē. Tā kā viņi iesāka ar atklātu uzbrukumu pāvesta virsvaldībai, tad varas orgāni tos drīz vien apklusināja, bet, negribēdami atteikties no sava nodoma, tie ķērās pie citiem līdzekļiem. Būdami tikpat labi mākslinieki kā sludinātāji, viņi tagad darbā izlietoja šīs savas spējas. Sabiedrībai pieejamā vietā tie uzzīmēja divas gleznas. Viena no tām rādīja, kā Jeruzālemē ienāk Kristus, "lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa" (Mat. 21:5) un mācekļu pavadīts, kas Viņam sekoja kailām kājām un pārgājienos nonēsātos apģērbos. (100) Otra glezna attēloja kādu citu procesiju – pāvestu, kas, tērpies savā krāšņajā talārā, ar trīskārtīgu kroni galvā, jāj uz izgreznota zirga, viņam pa priekšu iet taurētāji un aiz viņa – apžilbinošos tērpos kardināli un prelāti.
Tā bija svētruna, kas saistīja visu šķiru uzmanību. Cilvēki bariem nāca aplūkot šos zīmējumus. Neviens nevarēja nesaprast tur ietverto pamācību, un uz daudziem dziļu iespaidu atstāja pretstats starp Kristus lēnprātību un pazemību un pāvesta lepnumu un augstprātību, kurš sevi sauca par Viņa kalpu. Prāgā valdīja liels satraukums, un pēc kāda laika svešinieki savas drošības dēļ atrada par nepieciešamu doties tālāk. Bet viņu sniegto mācību neaizmirsa. Gleznas atstāja dziļu iespaidu arī uz Husu, liekot viņam vēl rūpīgāk pētīt Bībeli un Viklifa rakstus. Lai gan viņš pats vēl tad nebija sagatavots pieņemt visas Viklifa ieteiktās reformas, tomēr jau daudz skaidrāk saskatīja pāvestības īsto raksturu un ar lielāku dedzību apsūdzēja hierarhijas lepnumu, godkāri un samaitātību.
Gaisma no Bohēmijas sasniedza Vāciju, jo nemieri Prāgas universitātē simtiem vācu studentu piespieda atstāt šo zemi. Daudzi no Husa jau bija ieguvuši pirmās Bībeles zināšanas un, atgriezušies dzimtenē, arī tur izplatīja Evaņģēliju.
Ziņas par notikumiem Prāgā nonāca līdz Romai, un Husu uzaicināja ierasties pie pāvesta. Paklausīt šai pavēlei nozīmēja nodot sevi drošai nāvei. Bohēmijas karalis un karaliene, universitāte, muižniecības locekļi un valsts ierēdņi sastādīja lūgumrakstu un nosūtīja to pāvestam, lai Husam atļautu palikt Prāgā un atbildēt Romai ar pilnvaroto starpniecību. Pāvests šo lūgumu noraidīja un turpināja prasīt, lai Husu izdod nopratināšanai un tiesāšanai, bet pēc tam pasludināja, ka Prāgas pilsēta tiek izslēgta no baznīcas.
(101) Tajos laikos tāds spriedums, kur vien to paziņoja, radīja lielu satraukumu. To pavadošās ceremonijas bija labi piemērotas šausmu iedvešanai ļaudīm, kas pāvestu uzskatīja par paša Dieva pārstāvi, kuram ir debesu un elles atslēgas un vara izsaukt kā laicīgas, tā garīgas sodības. Valdīja plaši izplatīts uzskats, ka visiem, kas dzīvo tādā no baznīcas izslēgtā pilsētā, Debesu vārti ir aizslēgti un ka tik ilgi, kamēr pāvests nebūs atcēlis savu lāstu, arī mirušie netiks ielaisti svētlaimes mājokļos. Par zīmi šai briesmīgajai nelaimei pārtrauca visus reliģiskos dievkalpojumus. Baznīcas aizslēdza. Laulības iesvētīja baznīcas pagalmā. Mirušos neļāva apglabāt iesvētītā zemē un tos bez apbedīšanas rituāla apraka grāvjos vai kaut kur uz lauka. Ar visiem šiem iztēli iespaidojošiem pasākumiem Roma centās pārvaldīt cilvēku sirdsapziņu.
Prāgas pilsētā uzvirmoja nemieri. Liela daļa par visu nelaimju cēloni uzskatīja Husu un prasīja, lai viņu izdod Romas atriebīgajai varai. Gribēdams apklusināt vētru, reformators uz laiku apmetās savā dzimtajā ciemā. Rakstot draugiem, kuri bija palikuši Prāgā, viņš sacīja: "Jūs atstādams, es sekoju Jēzus Kristus priekšzīmei un priekšrakstiem, lai nedotu ļaunajiem iemeslu aiziet mūžīgā pazušanā un nebūtu par cēloni dievbijīgo ciešanām un vajāšanām. Esmu aizgājis arī drūmo nojautu dēļ, ka necienīgi priesteri uz ilgāku laiku var aizliegt Dieva Vārda sludināšanu jūsu pilsētā, bet es neesmu jūs pametis, lai noliegtu dievišķo patiesību, par kuru ar Dieva palīdzību esmu gatavs mirt." (3) Huss nemitējās strādāt, bet ceļoja pa apkārtējiem apvidiem, sludinot ieinteresētiem ļaužu pulkiem. Pasākumi, kurus pāvests izlietoja Evaņģēlija apspiešanai, patiesībā tikai veicināja tā straujāku izplatīšanos. "Mēs nekā nespējam pret patiesību, bet tikai par patiesību." (2. Kor.13:8)
(102) "Šķiet, ka Husa prātam, ņemot vērā jau sasniegto augsto stāvokli, bija jāizcīna smaga cīņa. Lai gan baznīca viņu centās satriekt ar saviem zibeņiem un pērkonu, viņš vēl nebija atsacījies no tās autoritātes. Romas baznīca viņam joprojām bija Kristus līgava, un pāvests – Dieva pārstāvis un vietnieks. Huss nevērsās pret pašu principu, bet gan pret autoritātes ļaunprātīgu izlietošanu. Tas izraisīja drausmīgu cīņu starp prāta pārliecību un sirdsapziņas prasībām. Ja autoritāte, kurai tas ticēja, bija taisnīga un nemaldīga, kā tad viņš varēja uzdrošināties tai nepaklausīt? Bet paklausīt nozīmēja grēkot, un kā gan paklausība nemaldīgai baznīcai var izraisīt tādas sekas? Tā bija problēma, kuru viņš nespēja atrisināt, viņu pastāvīgi mocīja šaubas. Visticamākais šķita secinājums, ka, tāpat kā kādreiz Pestītāja dienās, baznīcas priesteri atkal ir kļuvuši ļauni un savu likumīgo autoritāti izlieto netaisniem nolūkiem. Tas viņu spieda par savu vadoni pieņemt Rakstu mācības un arī citiem sludināt, ka sirdsapziņai jāvadās no izprastajiem Rakstu norādījumiem, citiem vārdiem, ka nemaldīgs Vadonis var būt tikai Bībelē runājošais Dievs un nevis ar priesteru starpniecību runājošā baznīca." (4)
Pēc kāda laika, uzbudinājumam Prāgā norimstot, Huss atgriezās savā Betlēmes kapelā, lai Dieva Vārdu pasludinātu ar vēl lielāku dedzību un drosmi. Tam bija aktīvi un spēcīgi ienaidnieki, bet karaliene un daudzi muižnieki izturējās draudzīgi, un arī no tautas ļoti daudzi nostājās viņa pusē. Salīdzinājuši viņa skaidrās un cēlās mācības un svēto dzīvi ar Romas piekritēju sludinātajām pazemojošajām dogmām un dzīvē parādīto mantrausību un izvirtību, daudzi uzskatīja par godu būt kopā ar viņu.