"Ja arī vīģes koks neziedēs un vīnakokam nebūs ogu, un ja nepiepildīsies cerības, kādas bija liktas uz eļļas kokiem, un arī tīrumi nesniegs nekādu barību, ja arī sīklopi būs izzuduši no aplokiem un kūtīs vairs nebūs neviena liellopa," tomēr tie, kas Viņu bīstas, priecāsies "par savu Glābēju, savu Dievu!" (Habak. 3:17,18)
"Kungs ir tavs Sargs, Kungs ir tava paēna pa tavu labo roku, ka dienā saule tevi nespiež, nedz mēness naktī. Kungs lai tevi pasargā no visa ļauna, lai Viņš sargā tavu dvēseli." (Ps. 121:5- 7) (630) "Viņš tevi glābj kā putnu no ķērāja cilpas, pasargā no iznīcinātāja mēra. Viņš tevi sedz ar saviem spārniem, zem Viņa spārniem tu esi paglābts; Viņa patiesība ir tavs vairogs un bruņas. Tu nebīsties nakts briesmu, nedz arī bultu, kas dienā skraida; nedz mēra, kas tumsā lien, nedz sērgu, kas pusdienā nomaitā. Jebšu tūkstoši krīt tev blakus un desmit tūkstoši tev pa labo roku, taču tevi tas neskars. Tiešām, tu vēl skatīsies ar savām acīm un redzēsi, kā bezdievīgiem tiek atmaksāts. Tiešām, Tu, ak Kungs, esi mans patvērums. Visaugstāko Tu esi izraudzījis sev par aizsargu. Nekāds ļaunums tev nenotiks, nedz kāda nediena tuvosies tavai teltij."(Ps. 91:3-10)
Tomēr cilvēka skatam šķitīs, ka Dieva tautai drīz sava liecība būs jāapzīmogo ar asinīm, tāpat kā agrāko gadu mocekļiem. Arī viņi paši jau sāks baidīties, ka Kungs tos atstājis, lai kristu no ienaidnieku rokas. Tas būs briesmīgu ciešanu laiks. Dienu un nakti viņi sauks uz Dievu pēc glābšanas. Bezdievīgie gavilēs, un būs dzirdami zaimojoši izsaucieni: "Kur tagad ir jūsu ticība? Kāpēc Dievs jūs neatbrīvo no mūsu rokām, ja jūs tiešām esat Viņa ļaudis?" Bet gaidošie tad atcerēsies pie Golgātas krusta mirstošo Jēzu un augstā priestera un virsnieku zaimojošos vārdus: "Citiem Viņš palīdzējis, bet pats sev nevar palīdzēt. Ja Viņš ir Izraēla Ķēniņš, lai nokāpj no krusta, tad mēs ticēsim uz Viņu."" (Mat. 27:42) Visi, līdzīgi Jēkabam, cīnīsies ar Dievu. Viņu sejās būs redzami iekšējie pārdzīvojumi. Ikviens vaigs būs kļuvis bāls. Tomēr tie nepārtrauks savas nopietnās un dedzīgās lūgšanas.
Ja cilvēkiem būtu Debesu iemītniekiem līdzīgas redzes spējas, tad viņi ap tiem, kas ņēmuši vērā Kristus pacietības mācību, ievērotu ļoti spēcīgus eņģeļus. Ar līdzjūtīgu maigumu šīs būtnes ir sekojušas līdzi viņu ciešanām un dzirdējušas lūgšanas. Tagad tie tikai gaida sava Pavēlnieka mājienu, lai viņus izrautu no draudošajām briesmām. (631) Bet tiem vēl mazliet jāpaciešas. Dieva tautai ir jādzer šis biķeris un jātiek kristītai ar šo kristību. Tieši šī sāpīgā kavēšanās ir kā vislabākā atbilde uz viņu lūgšanām. Cenšoties paļāvīgi gaidīt, kad Kungs beidzot kaut ko darīs viņu labā, viņiem jāvingrinās ticībā, cerībā un pacietībā, ko savā iepriekšējā reliģiskajā dzīvē ir par maz darījuši. Tomēr izredzēto dēļ bēdu laiks tiks saīsināts. "Un Dievs lai nedotu tiesu saviem izredzētiem, kas dienu un nakti Viņu piesauc? (..) Es jums saku, Viņš viņu lietu izlems visai drīz." (Lūk.18:7,8) Gals pienāks daudz ātrāk, nekā cilvēki sagaida. Kvieši būs sakrāti un sasieti kūļos Dieva klētīm; nezāles tiks savāktas kā žagaru saišķi iemešanai visu iznīcinošās ugunīs.
Savam uzdevumam uzticīgie Debesu sargi turpinās palikt nomodā. Lai gan ar vispārēju dekrētu būs noteikts laiks, kad drīkstēs nonāvēt baušļu turētājus, dažos gadījumos viņu ienaidnieki tomēr šai pavēlei vēlēsies aizsteigties priekšā, cenšoties tiem atņemt dzīvību pirms norādītā laika. Bet neviens nevarēs paiet garām varenajiem sargiem, kas būs nolikti ap katru uzticīgo dvēseli. Dažiem uzbruks, kad tie bēgs no pilsētām un ciemiem, bet pret viņiem paceltie zobeni salūzīs kā zāles stiebri. Viņus aizstāvēs eņģeļi karavīru formā.
Visos laikos Dievs ar svēto eņģeļu starpniecību ir palīdzējis un glābis savus ļaudis. Debesu būtnes ir aktīvi iejaukušās daudzās cilvēku lietās. Tās ir parādījušās apģērbā, kas laistās kā zibens; tās ir nākušas arī kā parasti ceļinieki. Eņģeļi Dieva vīriem ir atklājušies zemes iedzīvotāju izskatā, kad tie dienas vidū it kā noguruši atpūtās zem ozoliem. Tie ir pieņēmuši cilvēku viesmīlību. Tie ir kalpojuši par vadoņiem nakts pārsteigtiem ceļotājiem. Tie ar savām rokām ir aizdedzinājuši uguni uz altāra. Tie ir atvēruši cietuma durvis, lai atbrīvotu Kunga kalpus. Un, tērpti Debesu apbruņojumā, viņi novēla akmeni no Pestītāja kapa.
Daudzreiz eņģeļi cilvēku izskatā ierodas taisno sapulcēs; tie apmeklē arī ļauno sanāksmes, kā tad, kad gāja uz Sodomu, lai redzētu viņu darbus un noskaidrotu, vai ļaudis jau nav pārkāpuši Dieva pacietības robežu. (632) Kungs atrod prieku žēlastībā, un to nedaudzo dēļ, kas patiesi Viņam kalpo, bieži ierobežo nelaimes gadījumus un postu, tā ļoti daudziem atļaujot baudīt miera apstākļus. Bet grēcinieki nemaz neaptver, ka par savu dzīvību tiem jāpateicas tiem nedaudzajiem uzticīgajiem, kurus viņi tik labprāt izsmej un apspiež.
Lai šīs pasaules valdītāji to nezina, tomēr bieži apspriedēs runātāji ir bijuši eņģeļi. Uz viņiem skatījušās cilvēku acis, viņu aicinājumus klausījušās cilvēku ausis, cilvēku lūpas ir pretojušās viņu priekšlikumiem un izsmējušas viņu padomus, cilvēku rokas tos ir aizskārušas un rupji apvainojušas. Apspriežu un tiesu zālēs šie Debesu sūtņi ir parādījuši, ka ļoti labi pazīst pasaules vēsturi, viņi ir pierādījuši, ka apspiesto cilvēku lietu spēj aizstāvēt labāk nekā visapdāvinātākie un daiļrunīgākie advokāti. Viņi ir izjaukuši nodomus un aizturējuši ļaunumu, kas būtu stipri kavējis Dieva darbu un atnesis lielas ciešanas Kunga ļaudīm. Briesmu un bēdu stundā "Kunga eņģelis apmetas ap tiem, kas Viņu bīstas, un tos izglābj." (Ps. 34:8)
Ar karstām ilgām Dieva ļaudis gaida sava Ķēniņa atnākšanas zīmes. Kad sargiem jautā: "Cik gara vēl nakts?" – atbilde ir nešaubīga: "Rīts nāk un arī nakts." (Jes. 21:11,12, Glika tulk.) Mākoņos pār kalnu galiem jau atspīd gaisma. Drīz atklāsies Viņa godība. Uzlēks Taisnības Saule. Tuvu klāt ir gan rīts, gan nakts – taisnajiem nebeidzamas dienas sākums, bet ļaunajiem mūžīga nakts.
Kad tie, kas cīnās ar Dievu, raida uz augšu savas lūgšanas, priekškars, kas viņus šķir no neredzamās pasaules, šķiet gandrīz jau atvilkts. Debesis kvēlo mūžīgas dienas rītausmā, un ausis dzird vārdus, kas atgādina eņģeļu dziesmu melodiju: "Stāviet nelokāmi savā uzticībā. Palīdzība nāk." (633) Kristus, visspēcīgais Uzvarētājs, saviem nogurušajiem kareivjiem sniedz pretī nemirstīgas godības kroni un no pavērtajiem vārtiem dzirdama Viņa balss: "Redzi, Es esmu pie jums. Nebīstieties! Es pazīstu visas jūsu bēdas, Es esmu panesis jūsu sāpes. Jūs necīnāties pret nepārbaudītiem ienaidniekiem. Es esmu izcīnījis cīņu jūsu labā, un Manā Vārdā jūs esat vairāk kā uzvarētāji."
Dārgais Pestītājs sūtīs palīdzību tieši tad, kad mums tā būs vajadzīga. Ceļu uz Debesīm ir iesvētījušas Viņa kāju pēdas. Katrs ērkšķis, kas mūs ievaino, ir ievainojis arī Viņu. Mūsu Kungs pirmais ir nesis ikvienu krustu, ko mēs esam aicināti uzņemties. Viņš pieļauj cīņas, lai tādā veidā dvēseli sagatavotu mieram. Bēdu laiks Dieva tautai ir briesmīgi smags pārbaudījums, bet tas ir arī laiks, kad katram patiesi ticīgajam jāskatās augšup, kur viņš var redzēt pār to noliekušos apsolījumu varavīksni.
"Kunga atpirktie griezīsies atpakaļ un nāks uz Ciānu ar gavilēšanu; un mūžīga līksmība būs pār viņu galvām; prieks un līksmība tos apkamps, skumjas un bēdas bēgs projām. Es, Es esmu jūsu iepriecinātājs; kas tu esi, ka bīsties no cilvēkiem, kam jāmirst, no cilvēku bērniem, kas iznīkst kā zāle, un aizmirsti Kungu, savu Radītāju; (..) un bīsties bez mitēšanās cauru dienu no spaidītāju bardzības, kad tas taisās maitāt? Bet kur nu ir spaidītāja bardzība? Steigšus saslēgtais tiek svabads un nenomirs bedrē, un maizes viņam netrūks. Jo Es esmu Kungs, tavs Dievs, kas kustina jūru, un viņas viļņi kauc. Kungs Cebaots ir Viņa vārds. Un Es lieku savus vārdus tavā mutē un tevi apklāju ar savas rokas ēnu." (Jes. 51:11-16, Glika tulk.)
"Tādēļ uzklausi šos vārdus, tu nelaimīgā, kas esi apreibusi, bet ne no vīna! Tā saka tas Kungs, Visuvarenais un tavs Dievs, kas aizstāv savas tautas lietu: "Redzi, Es izņēmu no tavām rokām reibinātāju kausu, savu dusmu kausu! Tev nebūs turpmāk vairs no tā jādzer. Bet Es to ielikšu tavu apspiedēju rokās, kas tev zobgalīgi kādreiz uzsaukuši: (634) "Noliecies, lai mēs kāpjam tev pāri!" Tev vajadzēja noliekt savu muguru pilnīgi pie zemes, ka tā ir par ceļu tiem, kas pa to virzās." (Jes. 51:21-23)
Skatoties pāri gadsimtiem, Dieva acis pievērsās krīzei, ar ko būs jāsastopas Viņa ļaudīm, kad pret tiem nostāsies zemes varas. Līdzīgi gūstekņiem trimdā, tos biedēs nāve no bada vai varmācīgas rīcības. Bet Svētais, kurš Izraēla priekšā pāršķīra Sarkano jūru, parādīs savu vareno roku un atbrīvos tos no gūsta. "Tai dienā," saka Kungs Cebaots, "ko Es izraudzīšu, viņiem būs būt manam paša īpašumam, un Es viņus saudzēšu, kā vīrs saudzē savu dēlu, kas viņam kalpo." (Mal. 3:17) Ja šajā laikā tiktu izlietas Kristus uzticīgo liecinieku asinis, tad tās vairs nevarētu būt par sēklu, kas nestu pļauju Dievam. Viņu uzticība vairs citus nepārliecinātu par patiesību, jo stūrgalvīgās sirdis tik ilgi ir noraidījušas žēlastības viļņus, līdz tie vairs neatgriežas. Ja taisnos tagad atstātu par laupījumu viņu ienaidniekiem, tad tumsas lielkungs varētu gavilēt. Dziesminieks saka: "Viņš mani apslēpj savā mājoklī ļaunā dienā, Viņš mani sargā savas telts paēnā." (Ps. 27:5) Un Kristus kādreiz sacīja: "Ejiet, Mani ļaudis, ejiet savos kambaros, un aizslēdziet savas durvis aiz sevis, apslēpieties kādu mazu brīdi, kamēr dusmība pāriet. Jo, redzi, Kungs izies no savas vietas piemeklēt netaisnību pie zemes iedzīvotājiem." (Jes. 26:20,21, Glika tulk.) Brīnišķīga būs to cilvēku izglābšanās, kas pacietīgi gaidījuši Viņa atnākšanu un kuru vārdi ir rakstīti dzīvības grāmatā.