Lielajā krāpšanas drāmā kā visu vainagojošs pasākums būs paša sātana uzdošanās par Kristu. Baznīca jau sen ir atklāti apliecinājusi, ka tā gaida Pestītāja nākšanu kā savu ilgu piepildījumu. Tādēļ lielais viltnieks inscinēs, it kā Kristus jau būtu atnācis. Dažādās pasaules daļās sātans ļaudīm atklāsies kā majestātiska, žilbinoši spoža būtne, kas līdzināsies Jāņa Atklāsmes grāmatā attēlotajam Dieva Dēlam. (Atkl.1:13-15) Viņu apņemošā godība pārspēs visu, ko mirstīgo acis jebkad ir redzējušas. Gaisā atskanēs gaviļu sauciens: "Kristus ir atnācis! Kristus ir atnācis!" Ļaudis pielūgsmē zemosies viņa priekšā, un tas pacels savas rokas un teiks svētību vārdus, kā Kristus svētīja savus mācekļus, atrodoties virs zemes. Viņa balss būs maiga un klusināta, un ļoti melodiska. Liegā, līdzjūtīgā tonī viņš izteiks dažas žēlastības pilnas atziņas, ko savā laikā mācīja Pestītājs, viņš dziedinās ļaužu slimības un tad, atdarinādams Kristus raksturu, apgalvos, ka Sabats ir pārcelts uz svētdienu, pavēlot visiem mīlēt dienu, kuru viņš ir iesvētījis. Viltnieks paskaidros, ka tie, kas turpina svētīt un ievērot septīto dienu, zaimo viņa vārdu, atsakoties uzklausīt eņģeļus, kas pie tiem sūtīti ar gaismu un patiesību. Tā būs spēcīga, gandrīz visu pārvaroša krāpšana. (625) Līdzīgi samariešiem, kurus bija pievīlis burvis Sīmanis, ļaužu pulki no vismazākā līdz lielākajam noticēs šīm burvībām un sacīs: "Šis ir lielais Dieva spēks." (Ap.d. 8:10, Glika tulk.)
Bet Dieva tautu tas nepievils. Šī neīstā Kristus mācība nesaskanēs ar Rakstiem. Viņš svētību pasludinās zvēra un tā tēla pielūdzējiem, tieši tai cilvēku šķirai, par kuru Bībele saka, ka tā saņems Dieva neatšķaidītas dusmas.
Tomēr sātanam nebūs atļauts viltot Kristus atnākšanas veidu. Pestītājs savus ļaudis ir brīdinājis par krāpšanu un jau iepriekš skaidri pateicis, kā notiks Viņa otrā atnākšana. "Uzstāsies viltus kristi un viltus pravieši un darīs lielas zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja iespējams, ir izredzētos (..). Tāpēc, kad tie jums sacīs: Redzi, viņš ir tuksnesī, tad neizejiet ārā; redzi, viņš ir kambaros, tad neticiet. Jo kā zibens izšaujas no rīta puses un atspīd līdz vakara pusei, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšana." (Mat. 24:24-27; Mat. 24:31; Atkl. 1:7; 1. Tes. 4:16,17) Šo nākšanu nav iespējams viltot. Tā būs visiem zināma, jo to redzēs visa pasaule.
Tikai tie, kas būs čakli pētījuši Rakstus un mīlēs patiesību, tiks pasargāti no briesmīgās pievilšanas, kas apņems visu pasauli. Ar Bībeles liecību viņi atklās maskējušos viltniekus. Pārbaudes laiks nāks pār visiem. Kārdināšanu izsauktajā sijāšanā atklāsies īstie kristieši. Vai Dieva ļaudis tagad ir tik stipri nopamatoti Kunga vārdā, ka nepaļausies savu izjūtu balsij? Vai viņi tādā krīzē pieķersies Bībelei un vienīgi Bībelei? Sātans, ja vien spēs, centīsies aizkavēt viņu gatavošanos, lai pastāvētu šajā dienā. Viņš lietas kārtos tā, ka Dieva bērniem tiks likti dažādi šķēršļi, radītas grūtības ar laicīgo mantu un uzliktas smagas un nogurdinošas nastas, lai viņu sirdi nomāktu (626) šīs dzīves rūpes un pārbaudījumu diena tos pārsteigtu kā zaglis.
Kad kristīgās pasaules dažādo valdītāju dekrēti panāks, ka baušļu turētājiem atņems valsts aizsardzību, atdodot tos spēkiem, kas vēlas viņus iznīcināt, tad Dieva tauta bēgs ārā no pilsētām un ciemiem un apvienosies pulciņos, dzīvodami tuksnešainās un vientuļās vietās. Daudzi sev patvērumu atradīs kalnu cietokšņos. Līdzīgi kristiešiem Pjemontas ielejās, viņi zemes augstienes darīs par savām svētnīcām un pateiksies Dievam par "kalnu pilīm". (Jes. 33:16) Tomēr daudzus no dažādām tautām, no visām ļaužu šķirām – augstus un zemus, bagātus un nabagus, melnus un baltus – saistīs visnetaisnākajā un visnežēlīgākajā verdzībā. Dieva mīļotie pavadīs ļoti grūtas dienas, iekalti važās, ieslēgti cietuma kamerās, notiesāti uz nāvi, daži atstāti šķietamai bojāejai no bada tumšos un riebīgos apakšzemes cietumos. Neviena cilvēcīga auss neatsauksies uz viņu nopūtām un vaidiem, neviena cilvēcīga roka nevēlēsies tiem palīdzēt.
Vai tiešām Kungs aizmirsīs savus ļaudis šajā grūtajā stundā? Vai Viņš aizmirsa uzticīgo Noa, kad sodības piemeklēja pirmsplūdu pasauli? Vai Viņš aizmirsa Latu, kad no debesīm krita uguns un aprija līdzenuma pilsētas? Vai Viņš aizmirsa Jāzepu Ēģiptē elku pielūdzēju vidū? Vai Viņš aizmirsa Eliju, kad Izabeles zvērests tam piedraudēja ar Baāla praviešu likteni? Vai Viņš aizmirsa Jeremiju tumšajā un drūmajā cietuma bedrē? Vai Viņš aizmirsa trīs cienījamos jaunekļus uguns ceplī vai Daniēlu lauvu bedrē?
"Ciāna saka: Kungs mani atstājis, un Kungs mani aizmirsis. Vai sieva var aizmirst savu zīdamo bērnu, neapžēlodamās par savu miesīgo dēlu? Un jebšu viņa to aizmirstu, tomēr Es tevi neaizmirsīšu. Redzi, savās rokās Es tevi esmu rakstījis." (Jes. 49:14-16, Glika tulk.) Kungs Cebaots ir sacījis: "Kas jums pieskaras, tas pieskaras Viņa acu raugam." (Cak. 2:8)
(627) Lai gan ienaidnieki var iegrūst cietumā, tomēr biezie mūri nespēj dvēseli šķirt no Kristus. Tas, kurš redz katru viņu vājību, kurš pazīst katru pārbaudījumu, stāv pāri visām laicīgajām varām; un vientuļajās kamerās pie tiem ieradīsies eņģeļi, nesot no Debesīm gaismu un mieru. Cietums kļūs par pili, jo tur dzīvos ticībā bagāti ļaudis, un Debesu gaisma apgaismos drūmos mūrus tāpat kā tad, kad Pāvils un Sīlass Filipu cietumā pusnaktī lūdza un dziedāja slavas dziesmas.
Dieva sodības piemeklēs tos, kas centīsies apspiest un iznīcināt Viņa ļaudis. Kunga lielā iecietība pret ļauna darītājiem iedrošina cilvēkus iet pārkāpumu ceļos, bet tāpēc, ka sods tik ilgi tiek atlikts, tas nekļūs mazāk drošs vai mazāk briesmīgs. "Kungs celsies kā pie Peracima kalna, Viņš iedegsies un trīcēs dusmās kā Gibeona ielejā, lai izpildītu savu nodomu, savu neparasto nodomu, lai padarītu savu darbu, savu savādo darbu." (Jes. 28:21) Mūsu žēlsirdīgajam Dievam sodīšana ir savāds darbs. "Tik tiešām, kā Es dzīvoju," saka Dievs Kungs, "man nav prieka par bezdievja nāvi." (Ec. 33:11) Kungs ir "apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā (..), piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus (..)." Tomēr Viņš "neatstāj nevienu nesodītu". (2. Moz. 34:6,7) "Kungs ir lēnprātīgs dusmās, taču varens spēkā, un nesodītu Dievs neatstās nevienu." (Nah. 1:3) Briesmīgā veidā Viņš taisnīgi aizstāvēs savas nonievātās bauslības prasības un autoritāti. Par atmaksas bardzību, kas sagaida pārkāpējus, var spriest pēc Kunga nepatikas izpildīt nospriesto sodu. Tomēr ļaudis, kurus Viņš tik ilgi ir pacietis un vēl nav iznīcinājis, līdz tie būs piepildījuši savu netaisnības mēru Dieva skatījumā, beidzot dzers ar žēlastību neatšķaidītu dusmu kausu.
Kristum pārtraucot savu starpniecības darbu svētnīcā, pār tiem, kuri pielūdz zvēru un viņa tēlu un pieņem viņa zīmi (Atkl.14:9,10), izliesies jau agrāk piedraudētās dusmas. Tās līdzināsies mocībām, kas Izraēla atbrīvošanas gadījumā piemeklēja Ēģipti, tikai pirms Dieva tautas galīgās atsvabināšanas tās būs daudz plašākas un briesmīgākas. (628) Atklāsmes grāmatas sarakstītājs, attēlojot šos notikumus, saka: "Tad piemetās ļauni, nikni augoņi cilvēkiem, kam bija zvēra zīme un kas pielūdza viņa tēlu." Jūra "kļuva par asinīm, tādām kā miroņu, un visa dzīvā radība jūrā nobeidzās." Un upes un ūdens avoti "kļuva par asinīm". Bet, lai cik briesmīgi ir šie piemeklējumi, Dieva rīcība ir pilnīgi attaisnojama. Eņģelis saka: "Taisns Tu esi, svētais (..), ka Tu spriedi tādu tiesu. Jo tie ir izlējuši svēto un praviešu asinis, tāpēc tu tos dzirdīji ar asinīm, jo viņi to ir pelnījuši." (Atkl. 16:2-6) Notiesājot Dieva ļaudis uz nāvi, tie būtībā ir tikpat vainīgi, it kā viņu asinis būtu izlējuši paši ar savām rokām. Līdzīgā veidā Kristus savā laikā pasludināja, ka jūdi ir noziedzīgi pie visu svēto vīru asinīm, kas izlietas kopš Ābela dienām, jo viņiem bija tas pats gars un tie tiecās izvest tādu pašu darbu kā šie praviešu slepkavas.
Nākamā mocībā saulei tiek dota vara "sadedzināt cilvēkus ar uguni". "Tā sadega cilvēki lielā karstumā (..)." (Atkl. 16:8,9) Zemes stāvokli šajā briesmīgajā laikā pravieši ir aprakstījuši sekojoši: "Zeme noskumusi; (..) jo tīruma pļaušana ir pagalam. Visi koki laukā ir nokaltuši, un līksmība ir nonīkusi pie cilvēku bērniem. Satrūdējuši guļ zemē sēklas graudi, klētis ir tukšas. Ak, kā vaid lopi! Vēršu ganāmpulki ir apstulbuši, un uguns ir aprijusi tuksneša ganības." (Joēla 1:10-12, 17-20, Glika tulk.) "Dieva nama dziesmas tai dienā taps par kaukšanu, saka Kungs Kungs; tur būs daudz nomirušas miesas, ikkatrā vietā tās klusi taps nomestas." (Amosa 8:3, Glika tulk.)
Šīs mocības nav vispārējas, jo citādi zemes iedzīvotāji tiktu pilnīgi iznīcināti. (629) Tomēr tās būs visšausmīgākās sodības, kādas mirstīgie jebkad piedzīvojuši. Pirms pārbaudes laika beigām ikviena pārmācība vēl tika mīkstināta ar žēlastību. Kristus aizlūdzošās asinis sargāja grēcinieku, ka viņa vaina pilnībā netika sodīta, bet pēdējā tiesas darbā izliesies ar žēlastību nesajauktas dusmas.
Tajā dienā ļoti daudzi meklēs Dieva žēlastības patvērumu, ko viņi tik ilgi bija noniecinājuši. "Redzi, nāks dienas," saka Kungs, Visuvarenais Dievs, "Es sūtīšu zemē badu, ne maizes badu, nedz arī slāpes pēc ūdens, bet slāpes uzklausīt Kunga vārdus. Lai viņi skraidītu grīļodamies no vienas jūras līdz otrai, no pusnakts pret rītiem un meklētu pēc Kunga Vārda, un tomēr to neatrastu." (Amosa 8:11,12)
Dieva ļaudis nebūs brīvi no ciešanām, tomēr, lai gan vajāti un apbēdināti, izjuzdami uztura un citu lietu trūkumu, viņi netiks atstāti bojāejai. Tas Dievs, kurš rūpējās par Eliju, nepaies garām nevienam no Viņa pašuzupurīgajiem bērniem. Tas, kurš skaita viņu galvas matus, par tiem arī rūpēsies un bada laikā tos paēdinās. Kad ļaunie mirs no izsalkuma un sērgām, eņģeļi aizsargās taisnos un apmierinās viņu vajadzības. Tam, kas "taisnībā staigā", dots apsolījums, ka "savas maizes, ūdens tam nepietrūks". (Jes. 33:16) "Cietēji un nabagi meklē ūdeni un neatrod, viņu mēle ir izslāpusi un iztvīkusi. Es, Kungs, tos paklausīšu, Es, Izraēla Dievs, tos neatstāšu." (Jes. 41:17)