Kad sātans pārkāpumu dēļ apsūdz Dieva ļaudis, Kungs viņam atļauj tos pārbaudīt līdz pēdējai iespējai. Tādēļ visasākā veidā tiks apšaubīta viņu paļāvība uz Dievu, tiks izaicināta viņu ticība un nelokāmība. (619) Uz pagātni skatoties, tiem nav ko cerēt, jo savā dzīves gājumā tie var saskatīt pavisam maz laba. Viņi skaidri apzinās savu vājumu un necienīgumu. Sātans tos cenšas iebiedēt ar domām, ka viņu lieta ir bezcerīga, ka izdarīto noziegumu traipi nekad nav nomazgājami. Tādā veidā ļaunais cer sagraut ticību, lai tie padotos viņa kārdināšanām un vairs nepaļautos uz Dievu.
Lai gan Kunga ļaudis ielenks ienaidnieki, vēloties tos iznīcināt, tomēr viņu ciešanu iemesls nebūs bailes no vajāšanām, kas tiem draud patiesības dēļ, viņi baidīsies, vai nav palicis kāds nenožēlots grēks, vai kādas viņu pašu kļūdas dēļ varētu nepiepildīties Pestītāja apsolījums: "Es tevi sargāšu pārbaudījumu stundā, kas nāks pār visu pasauli." (Atkl. 3:10) Ja viņi varētu būt droši, ka tiem piedoti visi grēki, tad tie nevairītos ne no mokām, ne no nāves, bet, ja sava rakstura kļūdu dēļ viņi izrādītos necienīgi un zaudētu dzīvību, tad ar to būtu apkaunots Dieva svētais Vārds.
Visur tie dzird par nodevīgiem plāniem un redz rosīgu gatavošanos uz sacelšanos, tādēļ viņos mostas stipra vēlēšanās un nopietnas dvēseles ilgas, lai šī lielā atkrišana mitētos un bezdievīgo ļaunumam reiz būtu pienācis gals. Lūdzot, lai Dievs aptur progresējošo posta straumi, viņi asi izjūt pašpārmetumus, ka tiem pašiem nav vairāk spēka pretoties ļaunuma varenajam iespaidam, liekot tam atkāpties. Tagad tie saprot, ka, ja vienmēr būtu lietojuši visas iespējas kalpošanā Kristum, ejot no spēka uz spēku, tad sātanam būtu mazākas izredzes tos pārvarēt.
Bēdu nomākti, viņi staigā Dieva priekšā, atsaucoties uz savu rūpīgo grēku nožēlu pagātnē un lūdzot Pestītāju ņemt vērā paša izteikto aicinājumu: lai tie "pie Manis meklētu aizsardzību un slēgtu ar Mani mieru, – jā, tiešām slēgtu ar Mani mieru!" (Jes. 27:5) Viņu ticība nezūd, ja arī lūgšanas acumirklī netiek paklausītas. (620) Kaut gan viņi ir ļoti norūpējušies un cieš, tomēr nepārtrauc lūgt Dievu. Tie satver Kunga spēku, kā Jēkabs kādreiz Eņģeli, un no visas sirds saka: "Es tevi nelaidīšu, iekams Tu mani nesvētīsi."
Ja Jēkabs iepriekš nebūtu nožēlojis grēkus, ka ar viltu ieguvis pirmdzimtā tiesības, tad Dievs neuzklausītu viņa lūgšanu, saudzējot sentēva dzīvību. Tā arī bēdu laikā, ja baiļu un nemiera mocītajiem Dieva ļaudīm vēl pastāvētu neatzīti grēki, tie tiktu satriekti, viņu ticību noslāpētu izmisums un tie nevarētu paļāvīgi lūgt Dievu pēc izglābšanas. Bet, lai gan tie dziļi izjūt savu necienīgumu, pie viņiem nav nekādas netaisnības, kas vēl varētu atklāties. Viņu grēki jau iepriekš ir izskatīti tiesā un izdzēsti, šie ļaudis tos vairs nevar atsaukt atmiņā.
Sātans daudzus pavedina ticēt, ka Dievs neievēros viņu neuzticību mazsvarīgās dzīves lietās, bet rīcībā ar Jēkabu Kungs rāda, ka Viņš nekādā gadījumā nepiekritīs ļaunumam un to arī necietīs. Visus, kas tieksies attaisnot vai apslēpt savus grēkus, atļaujot tiem neatzītiem un nepiedotiem palikt Debesu grāmatās, beidzot uzvarēs sātans. Jo dievbijīgākus tie sevi iedomājas un jo cienījamāku stāvokli ieņem, jo smagāks ir viņu grēks Dieva acīs un jo drošāka lielā pretinieka uzvara. Visi, kas atliek sagatavošanos uz tiesas dienu, to nevarēs vairs izdarīt bēdu laikā vai kaut kad vēlāk. Visiem, kas tā rīkojas, stāvoklis ir bezcerīgs.
Tā saucamie kristieši, kas, pienākot pēdējai briesmīgajai sadursmei, nebūs sagatavoti, tad izmisumā un mokpilnos vārdos atzīs savus noziegumus, bet ļaunie tikai līksmosies par viņu ciešanām. Šai grēku atzīšanai būs tāds pats raksturs kā Ēzava un Jūdas gadījumos. Šie cilvēki vaimanās par pārkāpuma sekām, bet ne par pašu ļauno rīcību. Viņi neizjutīs patiesu nožēlu, nedz riebumu pret slikto. (621) Savus grēkus tie atzīs, baidīdamies no soda, un līdzīgi faraonam senatnē, ja sods tiktu novērsts, tie Debesis izaicinātu no jauna.
Jēkaba piedzīvojums vēl liecina, ka Dievs neatmetīs tos, kas kādreiz pievilti, kārdināti vai krituši grēkā, bet vēlāk patiesā nožēlā atgriezušies. Lai gan sātans centīsies šos cilvēkus iznīcināt, Dievs briesmu brīdī sūtīs savus eņģeļus tos iepriecināt un aizsargāt. Sātana uzbrukumi būs nikni un neatlaidīgi, viņa krāpšanas nežēlīgas, bet Kunga acis redz savus ļaudis, un Viņa ausis uzklausa to saukšanu. Viņu bēdas ir lielas, un šķiet, ka cepļa liesmas tos tūlīt aprīs, bet Tas, kurš uzrauga šķīstīšanas procesu, viņus izvedīs ārā kā ugunī pārbaudītu zeltu. Dieva mīlestība uz saviem bērniem viņu vissmagāko kārdināšanu laikā ir tikpat stipra un maiga kā vissaulainākajās labklājības dienās. Bet uguns ceplis tomēr nepieciešams, jo ir jāiznīkst visam pasaulīgajam, lai viņos kļūtu redzams pilnīgs Kristus attēls.
Mums priekšā esošais bēdu un izbaiļu laiks prasīs ticību, kas spēj izturēt nogurumu, kavēšanos un izsalkumu, – ticību, kas nepagurst arī smagos pārbaudījumos. Lai sagatavotos šim laikam, visiem tiek piešķirts pārbaudes periods. Jēkabs uzvarēja, tāpēc ka viņš bija neatlaidīgs un apņēmīgs. Viņa uzvara liecina par nenogurstošas lūgšanas spēku. Visi, kas līdzīgi pieķersies Dieva apsolījumiem un būs tikpat dedzīgi un neatlaidīgi kā viņš, gūs tādas pašas sekmes. Bet, kas nevēlas sevi aizliegt, lai izmisīgi cīnītos Dieva priekšā un lūgtu pēc Viņa svētībām, tie tās arī nekad neiegūs. Cīņa ar Dievu, – cik maz ir cilvēku, kas zina, ko tas nozīmē! Cik maz ir to, kas jebkad savā dvēselē ar neizsakāmām ilgām tiekušies pēc Dieva, sasprindzinot visus savus spēkus! Cik nedaudzi nesatricināmā ticībā turas pie Kunga apsolījumiem tad, kad pār viņiem kā viļņi brāžas neaprakstāms izmisums!
(622) Tiem, kas tagad tik maz vingrina savu ticību, draud lielas briesmas krist, padodoties maldu varai un pret sirdsapziņas brīvību izdotajiem likumiem. Un, pat ja viņi pārbaudi izturēs, bēdu laikā tie tomēr ieslīgs visdziļākajās ciešanās un sāpēs, tāpēc ka paļaušanos uz Dievu nekad nebūs mēģinājuši padarīt par savas dzīves ieradumu. Šīs novārtā pamestās mācības tie būs spiesti apgūt šausmīgos un drosmi atņemošos apstākļos.
Pārbaudot Dieva apsolījumu patiesīgumu, mums ar Viņu vajadzētu iepazīties jau tagad. Eņģeļi pieraksta katru nopietnu un patiesu lūgšanu. Mums drīzāk vajadzētu iztikt bez savtīgiem priekiem, nekā pamest novārtā sazināšanos ar Dievu. Visdziļākā nabadzība un vislielākā sevis aizliegšana, ja to atzīst Dievs, ir labāka par bagātību, slavu, ērtībām un draudzību bez Viņa. Mums jārod laiks lūgšanām. Ja mēs ievērojam, ka mūsu prāts aizraujas ar pasaulīgām lietām, Kungs var mūs atbrīvot no šiem elkiem – zelta, namiem vai auglīgiem tīrumiem.
Jaunatne netiktu pavedināta grēkā, ja tā atsacītos iet pa jebkuru citu ceļu, izņemot to, kur viņi var lūgt Dieva svētības. Ja vēstneši, kas pasaulei nes pēdējo brīdinājumu, Dieva svētības izlūgtos ne aukstā, vienaldzīgā un kūtrā veidā, bet gan dedzīgi un ticībā kā Jēkabs, tad tie atrastu daudz vietu, par kurām varētu sacīt: "Es esmu Dievu redzējis vaigu vaigā, un esmu izglābis savu dzīvību." (1. Moz. 32:30) Debesis viņus vērtētu kā ķēniņa bērnus, kam ir vara pārspēt Dievu un cilvēkus.
Drīz nāks "tāds bēdu laiks, kāds vēl nav bijis", un mums būs vajadzīgi piedzīvojumi, kādu tagad vēl nav un kurus daudzi ir par kūtriem iegūt. Bieži vien bēdas ir lielākas to gaidīšanas laikā nekā īstenībā, bet to nevar teikt par mums priekšā stāvošo krīzi. Visspilgtākais ainojums nespēj aprakstīt smagā pārbaudījuma lielumu. Šajā bēdu laikā ikvienai dvēselei būs pašai par sevi jāpastāv Dieva priekšā. "Jebšu Noa, Daniēls un Ījabs" būtu virs zemes, "tik tiešām, kā Es dzīvoju," saka Dievs tas Kungs, (623) "tie neizglābtu ne dēlus, ne meitas, bet izglābtu ar savu taisnīgumu tikai paši savu dzīvību." (Ec.14:20)
Tagad, kad mūsu lielais Augstais Priesteris vēl turpina salīdzināšanas darbu, mums vajadzētu censties kļūt pilnīgiem Kristū. Mūsu Pestītājs ienaidnieka kārdināšanām nepadevās pat ne ar vienu vienīgu domu. Cilvēku sirdīs sātans atrod kādu vietu, no kuras var sākt darboties; tur bieži tiek lolota kāda grēcīga iekāre, kas viņa kārdināšanām piešķir spēku. Bet Kristus par sevi sacīja: "Nāk šīs pasaules Valdnieks; pār Mani viņš gan nenieka neiespēj." (Jāņa 14:30) Velns Dieva Dēlā nevarēja atrast neko, kas varētu veicināt uzvaru. Viņš bija turējis sava tēva baušļus, Viņam nebija grēka, ko ļaunais varētu izlietot savā labā. Šādā stāvoklī jānonāk tiem, kas pastāvēs bēdu laikā.
Šajā dzīvē mums, ticot Kristus salīdzinošajām asinīm, jāatbrīvojas no ikkatra grēka. Dārgais Pestītājs visus aicina nākt pie Viņa un savienot savu nespēku ar Viņa spēku, savu neziņu ar Viņa gudrību, savu necienīgumu ar Viņa nopelniem. Un Dieva aizgādība ir tā skola, kurā mums jāapgūst Jēzus lēnprātība un pazemība. Kungs vienmēr liks iet ne pa to ceļu, kuru mēs izvēlētos, kas šķiet vieglāks un patīkamāks, bet gan pretī patiesiem dzīves mērķiem. Mums atliek tikai sadarboties ar tiem spēkiem, kurus Debesis izmanto mūsu raksturu veidošanā pēc dievišķā parauga. Neviens šo darbu nevar pamest novārtā vai atlikt uz vēlāku laiku, nepakļaujot vislielākajām briesmām pats savu dvēseli.
Atklāsmē apustulis Jānis dzirdēja skaļu balsi Debesīs saucam: "Vai zemei un jūrai! jo velns nonācis pie jums lielās dusmās, zinādams, ka tam maz laika atlicis." (Atkl. 12:12) Tiešām briesmīgi būs tie notikumi, kas balsij no Debesīm liks tā izsaukties. Ar katru aizejošo stundu un dienu pieaug sātana dusmas, un bēdu laikā viņa krāpšanas un iznīcināšanas darbs sasniegs savu kulmināciju.
(624) Pie debesīm drīz parādīsies briesmīgas, pārdabiskas zīmes, liecinādamas par dēmonu brīnumus darošo varu. Velna gari izies pa visu zemi, pie visiem pasaules valdniekiem, lai iesaistītu viņus krāpšanā un pamudinātu pievienoties sātanam pēdējā cīņā pret Debesīm. Šie ļaunie spēki pievils tiklab valdniekus, kā viņu pavalstniekus. Celsies personas, kas uzdosies par Kristu un pieprasīs sev titulu un godināšanu, kas pienākas pasaules Glābējam. Viņi darīs varenus dziedināšanas brīnumdarbus un atklāti paziņos, ka saņēmuši atklāsmes no Debesīm, kas runā pretī Rakstu liecībām.