[613] "Tanī laikā celsies Mihaēls, lielais eņģeļu Valdnieks, kas pasargā tavus tautiešus. Tad nāks bēdu laiki, kādi nav bijuši, kamēr vien dzīvo tautas līdz pašam šim laikam, taču tanī laikā tava tauta paglābsies – visi, kas ierakstīti dzīvības grāmatā." (Dan. 12:1)
Beidzoties trešā eņģeļa vēsts sludināšanas darbam, žēlastība vairs neaizlūgs par vainīgajiem Zemes iedzīvotājiem. Dieva ļaudis savu darbu būs pabeiguši. Viņi būs saņēmuši "vēlo lietu", "atspirgšanu no Kunga" un būs sagatavoti priekšā stāvošajai pārbaudījumu stundai. Tad eņģeļi steigsies šurp un turp. Kāds eņģelis, atgriezdamies no Zemes, vēstīs, ka viņa darbs ir padarīts: pasaulei dots pēdējais brīdinājums, un visi, kas pierādījuši savu uzticību dievišķajiem priekšrakstiem, saņēmuši "dzīvā Dieva zīmogu". Tad Jēzus pārtrauc savu Starpnieka kalpošanu augšā esošajā svētnīcā. Viņš paceļ savas rokas un skaļā balsī saka: "Ir piepildīts!" – un viss eņģeļu pulks noliek savus kroņus, Viņam svinīgi pasludinot vārdus: "Netaisnais lai dara vēl netaisnību, nešķīstais lai grimst vēl nešķīstībā, bet taisnais lai arī turpmāk dara taisnību, svētais lai arī turpmāk pastāv svētumā." (Atkl. 22:11) Katra lieta ir izšķirta uz dzīvību un nāvi. (614) Kristus savus ļaudis ir salīdzinājis un izdzēsis viņu grēkus. Viņa pavalstnieku skaits ir pilns; "valstība un valdība un augstība pār visām valstīm apakš visām debesīm" ir sagatavota nodošanai pestīšanas mantiniekiem; un Jēzus valdīs kā ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs.
Viņam atstājot svētnīcu, Zemes iedzīvotājus apklāj tumsa. Šinī briesmīgajā laikā taisnajiem svētā Dieva vaiga priekšā jādzīvo bez starpnieka. Ļaunie cilvēki vairs netiek savaldīti, un sātanam ir dota pilnīga vara pār neatgrieztajiem ļaudīm. Dieva lielā pacietība ir beigusies. Pasaule ir noraidījusi Viņa žēlastību, nonicinājusi Viņa mīlestību un saminusi kājām Kunga bauslību. Ļaunie ir pārkāpuši sava pārbaudes laika robežu; Dieva Gars, kam tie tik stūrgalvīgi pretojās, beidzot ir atņemts. Dievišķās žēlastības neaizsargātiem, tiem vairs nav kur paglābties no ļaunuma. Tad sātans liks nākt pār zemes iedzīvotājiem pēdējām lielām bēdām. Kad Dieva eņģeļi vairs neturēs cilvēku kaislību mežonīgos vējus, kājās tiks sacelti visi varmācīgie spēki. Visa pasaule pieredzēs sabrukumu, kas būs daudz drausmīgāks par senās Jeruzālemes bojāeju.
Kādreiz viens vienīgs eņģelis iznīcināja visus Ēģiptes pirmdzimtos, piepildot zemi ar vaimanām. Kad Dāvids, skaitot ļaudis, pārkāpa Dieva norādījumus, atkal viens eņģelis, sodot viņa grēku, lika nākt šausmīgam postam. Un tieši tādu pašu iznīcinošu spēku, kādu, Dievam pavēlot, lietoja svētie eņģeļi, parādīs ļaunie gari, kad Kungs to pieļaus. Šie spēki jau ir gatavi darbībai un tikai gaida dievišķo atļauju, lai visur atnestu postu un bēdas.
Tos, kas godā Dieva bauslību, apsūdzēs mocību izraisīšanā virs zemes, viņus uzskatīs par cēloni briesmīgajām dabas katastrofām, kariem un asinsizliešanām cilvēku starpā, kas pasauli piepildīs ar ciešanām. (615) Ļaunos būs saniknojis pēdējo brīdinājumu pavadošais spēks, viņi iedegsies dusmās pret visiem, kas pieņēma vēsti, un sātans naida un vajāšanu garu vēl vairāk pastiprinās.
Kad Dieva klātbūtne pilnīgi atstāja jūdu tautu, to nezināja ne priesteri, ne ļaudis. Kaut gan viņus ar visbriesmīgākajām un ļaunākajām kaislībām pārvaldīja sātans, tie joprojām sevi uzskatīja par Dieva izredzētajiem. Vēl arvien turpinājās kalpošana templī: uz tā apgānītajiem altāriem nesa upurus un ik dienas lūdza svētību tautai, kas bija izlējusi Dieva mīļotā Dēla asinis un tiecās nogalināt Viņa kalpus un apustuļus. Tāpat arī tad, kad no svētnīcas pasludinās neatsaucamo lēmumu un pasaules liktenis būs izšķirts uz visiem laikiem, zemes iedzīvotāji to neapzināsies. Ļaudis, kam Dieva Gars būs pilnīgi atņemts, turpinās ievērot reliģijas formas, un sātaniskā centība, ar ko ļaunuma lielkungs viņus iedvesmos savu velnišķo nodomu īstenošanai, izskatīsies kā degsme par Dievu.
Sabatam izvirzoties par visapstrīdētāko punktu kristīgajā pasaulē un reliģiskajām un laicīgajām autoritātēm apvienojoties svētdienas ievērošanas uzspiešanā, niecīgā mazākuma neatlaidīgā atteikšanās pakļauties vispārējai prasībai izraisīs pret viņiem nepatiku un sašutumu. Izplatīsies uzskati, ka nav ko paciest tos nedaudzos, kas pretojas baznīcas iestādījumam un valsts likumam, labāk lai cieš viņi, nekā visas tautas tiek ierautas sajukumā un bezlikumībā. Pirms astoņpadsmit gadsimtiem šos pašus argumentus kādas nācijas vadoņi izvirzīja pret Kristu. "Mums ir labāk," sacīja viltīgais Kajafa, "lai viens cilvēks mirst, ja to prasa tautas labums, nekā visa tauta iet bojā." (Jāņa 11:50) Šis arguments šķitīs visai pārliecinošs, un beidzot pret tiem, kas mīl ceturtā baušļa Sabatu, izdos dekrētu, pieprasot visbargāko sodu un piešķirot ļaudīm tiesības tos pēc noteikta laika nonāvēt. (616) Romas piekritēji Vecajā pasaulē un atkritušais protestantisms Jaunajā pasaulē vienlīdz ļauni izturēsies pret visiem, kas godās dievišķos priekšrakstus.
Dieva ļaudīm tad būs tādas ciešanas un pārbaudījumi, ko pravietis apraksta kā Jēkaba bēdu laiku. "Tā saka Kungs: Mēs dzirdam briesmu balsis, tur ir bailes un nemiers (..). Visi vaigi palikuši bāli. Vai! Jo tā diena ir tik liela, ka citas tādas nav, un tas ir Jēkaba bēdu laiks; tomēr viņš no tā taps izpestīts." (Jer. 30:5-7, Glika tulk.)
Nakts, kad Jēkabs lūgšanās cīnījās un meklēja glābiņu no Ēzava rokas (1. Moz. 32:24-30), attēlo Dieva tautas pārdzīvojumu bēdu laikā. Piekrāpis tēvu, lai iegūtu Ēzavam paredzētās svētības, Jēkabs, izbijies no brāļa draudiem to nonāvēt, bēga, lai glābtu savu dzīvību. Pēc daudziem svešumā pavadītiem gadiem Viņš pēc Dieva pavēles devās ceļā, lai ar savām sievām un bērniem, liellopu un sīko lopu ganāmpulkiem atgrieztos dzimtenē. Kad bija sasniegtas šīs zemes robežas, viņu izbiedēja ziņas par Ēzava tuvošanos karavīru vienības priekšgalā, kas neapšaubāmi liecināja par brāļa nodomu atriebties. Šķita, ka Jēkaba neapbruņotais un aizsargāties nespējīgais pulciņš kļūs par bezpalīdzīgu upuri varmācībai un slepkavībai. Un šo rūpju un baiļu nastu vēl smagāku darīja pašpārmetumi, jo visu satraukumu un briesmas bija izraisījis paša grēks. Viņa vienīgā cerība tagad slēpās Dieva žēlastībā un lūgšanai vajadzēja kļūt par vienīgo aizsarglīdzekli. Tomēr arī tad vēl viņš no savas puses darīja visu, lai atlīdzinātu brālim nodarīto netaisnību un novērstu draudošo atmaksu. Tā arī Kristus sekotājiem, tuvojoties bēdu laikam, vajadzētu censties darīt visu iespējamo, lai ļaužu priekšā parādītos pareizā gaismā un varētu atspēkot aizspriedumus un novērst sirdsapziņas brīvībai draudošās briesmas.
Aizsūtījis savu ģimeni prom, lai tā neredzētu viņa bēdas, Jēkabs palika viens, gatavojoties cīņai ar Dievu. (617) Viņš atzīst savu grēku un pateicas par saņemto žēlastību, dziļā pazemībā atsaucoties uz kādreiz ar tēviem slēgto Dieva derību un apsolījumiem, kas viņam tika doti nakts parādīšanā Bētelē un vēlāk atkārtoti svešniecības zemē.
Ir pienācis viņa dzīves izšķirošais brīdis, tagad uz spēles tiek likts viss. Tumsā un vienatnē viņš turpina lūgt un pazemoties Dieva priekšā. Tad pēkšņi kāda roka aizskar viņa plecu. Tam šķiet – kāds ienaidnieks meklē viņa dzīvību, un izmisumā viņš ar visiem spēkiem cīnās ar iedomāto pretinieku. Dienai austot, kad svešinieks atklāj savu pārcilvēcisko varu un no viņa pieskāriena stiprais vīrs jūtas kā paralizēts, Jēkabs, raudot kā lūdzējs, krīt ap kaklu savam noslēpumainajam pretiniekam. Tagad viņš apzinās, ka ir cīnījies ar Derības eņģeli. Lai gan viņš spēkošanos vairs nevar turpināt, jo cieš asas sāpes, tomēr no sava nodoma neatsakās. Viņš jau tik daudz bija cietis izdarītā pārkāpuma dēļ, bija to nožēlojis un mocījies, ka tagad vēlējās pārliecināties par piedošanu. Šķita, ka dievišķais apmeklētājs gatavojās doties prom, tādēļ Jēkabs, tam pieķēries, lūdza pēc svētības. Eņģelis sacīja: "Atlaid mani, jo rīts sāk aust", bet sentēvs izsaucas: "Es Tevi neatlaidīšu, iekams Tu mani nesvētīsi." Kāda paļāvība, kāda noteiktība un neatlaidība! Ja tā būtu bijusi lielīga, pašpaļāvīga prasība, tad Jēkabs acumirklī tiktu iznīcināts, bet viņš bija cilvēks, kas atzina savu vājumu un necienīgumu, tomēr uzticējās derību turošā Dieva žēlastībai.
"Viņš cīnījās ar Eņģeli un to uzvarēja." ( Hoz. 12:5) Ar pazemošanos, grēku nožēlu un padošanos grēcīgais, maldīgais un mirstīgais cilvēks uzvarēja Debesu Majestāti. Ar savu trīcošo roku viņš pieķērās Dieva apsolījumiem, un Bezgalīgās Mīlestības sirds nespēja novērsties no grēcinieka lūguma. Lai apliecinātu tā uzvaru un arī citus iedrošinātu sekot viņa piemēram, eņģelis neatlaidīgajam vīram deva citu vārdu, atņemot iepriekšējo, kas atgādināja par viņa grēku, bet jaunais stāstīja par uzvaru. Un tas, ka Jēkabs cīņā bija uzvarējis Dievu, deva pārliecību un drosmi arī satiksmē ar cilvēkiem. (618) Pēc tam viņš vairs nebaidījās sastapties ar dusmīgo brāli, jo tagad Kungs bija viņa stiprums un Sargs.
Sātans Jēkabu apsūdzēja Dieva eņģeļu priekšā, pieprasot tiesības viņa izdarītā grēka dēļ to iznīcināt; ļaunais skubināja Ēzavu uzbrukt savam brālim, un garajā cīņas naktī viņš centās Jēkabu nomākt ar vainas izjūtu, lai tas kļūtu mazdūšīgs un atlaistu Dieva roku. Viņš bija novests gandrīz līdz izmisumam, bet tomēr skaidri apzinājās, ka, nesaņemot palīdzību no Debesīm, tam tiešām jāiet bojā. Savu lielo pārkāpumu Jēkabs bija patiesi nožēlojis un tagad atsaucās uz Dieva žēlastību. Viņš neļāvās novērsties no mērķa, bet cieši pieķērās eņģelim un cīnīdamies raudāja un lūdza, līdz uzvarēja.
Kā sātans Ēzavu bija pamudinājis celties pret Jēkabu, tā viņš bēdu laikā bezdievīgos skubinās iznīcināt Dieva tautu. Un kā viņš apsūdzēja Jēkabu, tā uzturēs savu apsūdzību pret Kunga ļaudīm. Sātans pasauli pieskaita saviem pavalstniekiem. Bet šis mazais pulciņš, kas tur Dieva baušļus, pretojas viņa virsvaldībai. Ja viņš tos varētu iznīcināt, tad uzvara būtu pilnīga. Ienaidnieks redz, ka svētie eņģeļi tos sargā, un tādēļ secina, ka grēki ir piedoti, bet viņš nezina, ka viņu lieta ir izlemta augšā esošajā svētnīcā. Velns ļoti labi pazīst grēkus, uz kādiem pats šos cilvēkus pavedinājis, un tādēļ tos atklāj Dievam vispārspīlētākā gaismā, paskaidrojot, ka tie, līdzīgi viņam, ir pelnījuši izslēgšanu no Dieva labvēlības. Viņš apgalvo, ka Kungs nerīkojas taisnīgi, piedodot savu ļaužu grēkus, bet viņu un kritušos eņģeļus gatavojas iznīcināt. Viņš tos pieprasa kā savu laupījumu, lai tie tiktu nodoti viņa rokās.