Tādēļ, mīļie, to gaidīdami, centieties, ka Viņš jūs atrod ar mieru sirdī, neaptraipītus un nevainojamus, un uzskatiet mūsu Kunga pacietību kā glābšanai dotu, kā jau arī mūsu mīļais brālis Pāvils jums ir rakstījis pēc viņam dotās gudrības. (..) Tad nu jūs mīļie, to jau zinādami, sargieties, ka, maldu līdzi aizrauti, nezaudējat savu stipro pamatu. Bet audziet mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus žēlastībā un atziņā! Viņam lai ir gods tagad un līdz mūžības dienai!” (2. Pēt. 3:9-15,17,18) [537]
Dieva aizgādībā Pēterim savu kalpošanu vajadzēja beigt Romā, kur imperators Nerons viņu pavēlēja ieslodzīt cietumā apmēram tajā pašā laikā, kad pēdējo reizi apcietināja Pāvilu. Tā šiem diviem apustuļiem – celmlaužiem, kas daudzus gadus Dieva darbā bija atradušies tālu šķirti, pēdējo liecību par Kristu vajadzēja nodot tā laika pasaules metropolē un uz tās zemes izliet savas asinis kā sēklu milzīgai svēto un mocekļu pļaujai.
Kopš Pēteri atkal atjaunoja amatā pēc Kristus aizliegšanas, viņš nebija izvairījies stāties pretī briesmām, bet vienmēr izrādījis cēlu drosmi, sludinot krustā sisto, uzmodināto un pagodināto Pestītāju. Atrodoties savā kamerā, viņš atcerējās vārdus, ko Kristus tam bija teicis: “Patiesi, patiesi Es tev saku: jauns būdams, tu pats jozies un gāji, kur gribēji. Kad tu būsi vecs, tu izstiepsi savas rokas un cits tevi jozīs un vedīs tevi, kur tu negribi.” (Jāņa 21:18) Tā Jēzus savam māceklim bija darījis zināmu, kādā nāvē tas mirs, jau iepriekš pasakot pat viņa roku izstiepšanu pie krusta.
Pēteri kā jūdu un nepilsoni notiesāja un piesita krustā, iepriekš vēl pavēlot to šaust. Gaidot šo briesmīgo nāvi, apustulis atcerējās savu lielo grēku, aizliedzot Jēzu Viņa pārbaudījumu stundā. Kādreiz tik negribīgs atzīt krustu, viņš tagad priecājās, ka var savu dzīvību nodot par Evaņģēliju, [538] tikai domāja, ka viņam, kas reiz atteicies no sava Kungu, ir pārāk liels gods mirt tādā pašā nāvē un veidā, kā mira viņa Meistars. Pēteris savu grēku bija patiesi nožēlojis, un Kristus to bija piedevis, par ko liecina viņam uzticētais augstais uzdevums ganīt Kristus ganāmpulka avis un jērus. Bet pats sev viņš to nekad nevarēja piedot. Pat domas par pēdējo brīžu drausmīgajām nāves mokām nevarēja mazināt viņa bēdu un nožēlas rūgtumu. Kā pēdējo labvēlību no saviem bendēm viņš lūdza, lai pie krusta to pienaglo ar galvu uz leju. Šo lūgumu ievēroja, un tādā veidā arī mira lielais apustulis Pēteris.