[529] Otrajā vēstulē, kuru Pēteris adresēja tiem, kas līdz ar viņu dabūjuši “to pašu dārgo ticību”, apustulis atklāj dievišķo plānu kristīga rakstura attīstīšanai. Viņš raksta:
“Žēlastība un miers lai jums ir bagātīgi Dieva un mūsu Kunga Jēzus atziņā! Mums jau Viņa dievišķais spēks ir dāvinājis visu, kas vajadzīgs dzīvībai un dievbijībai Tā atziņā, kas mūs ir aicinājis ar savu godību un spēku. Ar to Viņš mums ir dāvinājis ļoti lielus un dārgus apsolījumus, lai jums ar tiem būtu daļa pie dievišķās dabas, jums, kas esat izbēguši no tā posta, kas kārību dēļ ir pasaulē.
Tāpēc pielieciet visas pūles un parādiet savā ticībā tikumu, bet tikumā atziņu, atziņā atturību, atturībā pacietību, pacietībā dievbijību, dievbijībā brālību, brālībā mīlestību. Jo, ja šīs lietas pie jums ir un iet vairumā, jūs netapsit kūtri, nedz neauglīgi mūsu Kunga Jēzus Kristus atziņā.”
[530] Šie vārdi satur dziļas mācības un iezīmē uzvaras ceļu. Apustulis ticīgos iepazīstina ar kristīgās attīstības kāpnēm, kuru katrs pakāpiens liecina par progresu patiesības izpratnē un, pa kurām virzoties, nav apstāšanās. Ticība, tikums, atziņa, atturība, pacietība, dievbijība, brāļu mīlestība un mīlestība uz visiem ir šo kāpņu atsevišķie posmi. Mēs tiekam glābti, pārvarot pakāpienu pēc pakāpiena, paceļoties arvien augstāk un augstāk līdz mums norādītajam Kristus ideālam. Tā mēs no Viņa saņemam gudrību, taisnību, svētošanu un pestīšanu.
Dievs savus ļaudis ir aicinājis godības pilnai un tikumiskai dzīvei, kas atklāsies visu to cilvēku izturēšanās veidā, kas tiešām ir ar Viņu savienoti. Kļuvuši par Debesu dāvanu līdzdalībniekiem, tie, “Dieva spēkā glābti caur ticību” (1. Pēt. 1:5), ies uz priekšu līdz pilnībai. Piešķirot saviem bērniem savus tikumus, Kungs pasaulei atklāj dievišķo godību. Viņš vēlas redzēt vīriešus un sievietes sasniedzam visaugstāko pakāpi; un, kad tie ticībā pieķeras Kristus rokai, kad tie atsaucas uz Viņa uzticamajiem apsolījumiem un satver tos kā savus, kad tie ar nenogurstošu neatlaidību, ko nav iespējams noraidīt, meklē Svētā Gara spēku, tad tie tiek darīti pilnīgi Viņā.
Pēc evaņģēliskās ticības pieņemšanas kristieša nākamais darbs ir savam raksturam pievienot tikumu, tā šķīstot sirdi un sagatavojot prātu pilnīgākai atziņai par Dievu. Šī atziņa ir visas patiesās audzināšanas un visas īstās kalpošanas pamats. Tā ir vienīgais drošais patvērums pret kārdināšanām, [531] vienīgā, kas kādu cilvēku spēj raksturā padarīt līdzīgu Dievam. Iepazīstoties ar Dievu un Viņa Dēlu Jēzu Kristu, ticīgais saņem visu, “kas der dzīvībai un dievbijībai”. Tam, kas patiesi vēlas iegūt dievišķo taisnību, netiek liegta neviena laba dāvana.
“Bet šī ir mūžīgā dzīvība,” sacīja Kristus, “ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un To, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.” (Jāņa 17:3) Un pravietis Jeremija paziņoja: “Gudrais lai nelielās ar savu gudrību, stiprais lai nelielās ar savu spēku, bagātais lai nelielās ar savu bagātību! Bet, kas grib lielīties, lai lielās ar savu atziņu, ka viņš Mani pazīst un zina, ka Es esmu tas Kungs, kas uztur virs zemes žēlastību, patiesību un taisnību; jo uz tādiem Man ir labs prāts.” (Jer. 9:22,23) Cilvēka prātam ir gandrīz neiespējami aptvert garīgo sasniegumu platumu, dziļumu un augstumu, kas paveras tam, kurš iegūst šo atziņu.
Kristīga rakstura pilnveidošanā nevienam nav jācieš neveiksme. Ar Kristus upuri ir gādāts, lai ticīgais saņemtu visu, kas “der dzīvībai un dievbijībai”. Dievs mūs aicina sasniegt pilnību, kā paraugu sniedzot Kristus raksturu. Savā cilvēcībā, pilnveidojoties ar pastāvīgu pretošanos ļaunumam, Pestītājs pierādīja, ka, sadarbojoties ar Dievību, cilvēcīgās būtnes šajā dzīvē var panākt rakstura pilnību. Dievs ir apliecinājis, ka arī mēs varam iegūt pilnīgu uzvaru.
[532] Ticīgajiem ir dota brīnišķīga iespēja būt Kristum līdzīgiem, paklausīgiem visiem bauslības pamatlikumiem. Bet pats no sevis cilvēks nav spējīgs sasniegt tādu stāvokli. Svētums, kas, saskaņā ar Dieva Vārdu, ir nepieciešams, lai cilvēks tiktu glābts, rodas dievišķās žēlastības darbības rezultātā, kad ticīgais paklausībā padodas patiesības Gara audzinošajam un vadošajam iespaidam. Cilvēka paklausība var kļūt pilnīga vienīgi pateicoties Kristus taisnības vīrakam, kas ar dievišķu smaržu piepilda katru paklausības darbu. Kristietim ir pienākums neatlaidīgi censties pārvarēt ikkatru kļūdu. Viņam pastāvīgi jālūdz Pestītāju, lai Tas dziedina un sakārto viņa grēkiem slimās dvēseles sajukumu. Viņam pašam nav ne gudrības, ne spēka uzvarēt; tas pieder Kungam, un Viņš to dāvina tiem, kas pazemībā un grēku nožēlā meklē Viņa palīdzību.
Pārveidošanas process uz svētumu turpinās bez pārtraukuma. Dievs ik dienas darbojas, lai cilvēku darītu svētu, un cilvēkam ar Viņu jāsadarbojas, neatlaidīgi pūloties attīstīt pareizus ieradumus. Tam ik brīdi žēlastībai jāpievieno žēlastība, tad, viņam tā strādājot pēc saskaitīšanas metodes, Dievs tā labā darbosies pēc reizināšanas metodes. Mūsu Pestītājs vienmēr ir gatavs uzklausīt un atbildēt satriektas sirds lūgšanu, kā rezultātā Viņa uzticīgajiem ļaudīm vairojas žēlastība un miers. Viņš tiem labprāt piešķir svētības, kas nepieciešamas cīņā pret uzmācīgo ļaunumu.
Ir arī tādi, kas, mēģinot kāpt pa kristīgas attīstības kāpnēm, jau pie pirmajiem soļiem sāk uzticēties cilvēciskajiem spēkiem un drīz vien no redzes loka pazaudē Jēzu, viņu ticības iesācēju un pabeidzēju. [533] Rezultātā var būt vienīgi neveiksme – tiek zaudēts viss, kas bija iegūts. Tiešām nožēlojams ir to stāvoklis, kas, ceļā noguruši, atļauj dvēseļu ienaidniekam nolaupīt kristīgās īpašības, kas bija attīstījušās viņu sirdī un dzīvē. “Kam to nav,” paskaidro apustulis, “tas ir akls un stulbs un ir aizmirsis, ka viņš ir šķīstīts no veciem grēkiem.”
Apustulim Pēterim Dieva darbā bija ilga pieredze. Gadiem ejot, viņa ticība Kunga spēkam izglābt bija nostiprinājusies tik ļoti, ka vairs nepalika nekādu šaubu par iespējamu neizdošanos, ja ticīgais, pilnā paļāvībā ejot uz priekšu, kāpj vienmēr augšup posmu pēc posma līdz pašai augstākajai kāpņu platformai, kas aizsniedz Debesu vārtus.
Pirms daudziem gadiem Pēteris ticīgajiem bija mācījis nepieciešamību pastāvīgi pieaugt žēlastībā un patiesības atziņā; un tagad, zinādams, ka viņš drīz savas pārliecības dēļ tiks aicināts izciest mocekļa nāvi, tas vēlreiz pievērsa uzmanību katram kristietim sasniedzamajām dārgajām priekšrocībām. Pilnā ticības pārliecībā sirmais apustulis aicināja savus brāļus uz nesatricināmu un mērķtiecīgu kristīgu dzīvi. “Darbojieties,” viņš lūdza, “lai jūsu aicināšana un izredzēšana jo stipra paliek, jo, to darīdami, jūs nekad neklupsit. Tas lielā mērā veicinās jūsu ieiešanu mūsu Kunga un Pestītāja valstībā.” Ak, kas par drošību! Tiešām, cik godības pilna ir ticīga cilvēka cerība, kad tas paļāvīgi iet uz priekšu pretī kristīgas pilnības augstumiem!
“Tādēļ es arvien jums to atgādināšu, kaut jūs to jau zināt un esat nostiprinājušies tanī patiesībā, kas jums tagad ir. Jo, kamēr esmu šinī mājoklī, es turu par savu pienākumu jūs modināt ar atgādinājumiem. [534] Jo es zinu, ka man šis mājoklis drīz būs jāatstāj, kā jau to arī mūsu Kungs Jēzus Kristus man ir atklājis. Bet es rūpēšos par to, ka jūs arī pēc manas aiziešanas varētu to vienmēr turēt piemiņā.”
Apustulis bija labi sagatavots runāt par Dieva nodomu ar cilvēci, jo laikā, kad Kristus kalpoja virs zemes, viņš bija daudz redzējis un dzirdējis attiecībā uz Dieva valstību. “Nevis izgudrotām pasakām sekodami, mēs jums esam sludinājuši mūsu Kunga Jēzus Kristus spēku un atnākšanu, bet kā tādi, kas esam kļuvuši Viņa varenības aculiecinieki. Jo toreiz, kad Dievs Tēvs Viņu, godā celdams, apskaidroja, Viņam atskanēja šāda balss no augsti cēlās godības: “Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man ir labs prāts.” Šo balsi mēs dzirdējām atskanam no debesīm, kad mēs līdz ar Viņu bijām uz svētā kalna.”
Tomēr, lai cik pārliecinošs bija šis pierādījums par ticīgo cerības drošību, citi, vēl pārliecinošāki argumenti saistījās ar pravietiskajām liecībām, kas tiešām var kalpot kā stabils un drošs enkurs ikvienam kristietim. “Ar to mums praviešu vārds kļūst jo stiprs,” uzsvēra Pēteris, “un jūs darāt labi, to vērā ņemdami kā sveci, kas spīd tumšā vietā, līdz kamēr uzausīs diena un rīta zvaigzne uzlēks jūsu sirdīs. [535] Pār visām lietām ievērojiet, ka neviens rakstu pravietojums nav patvaļīgi iztulkojams; jo pravietošana nekad nav cēlusies no cilvēku gribas, bet Dieva cilvēki ir runājuši Svētā Gara spēkā.”
Paaugstinot “stipro praviešu vārdu” kā drošu vadoni briesmu laikos, apustulis draudzi svinīgi brīdināja no neīstās pravietojumu lāpas, ar ko leposies “viltus mācītāji, kas paslepus ienesīs aplamas posta mācības, noliegdami pat to Kungu”. Šos viltus mācītājus, kas radās draudzē un kurus daudzi ticības brāļi uzskatīja par patiesiem, apustulis salīdzināja ar akām bez ūdens un viesuļa dzenātiem padebešiem, “kam nolemta visdziļākā tumsība”. “Viņu gals ir kļuvis ļaunāks nekā viņu sākums. Jo labāk viņiem būtu bijis, kad tie nebūtu atzinuši taisnības ceļu, nekā pie atziņas nākušiem nogriezties no viņiem uzticētā svētā baušļa.”
Raugoties pāri gadsimtiem uz gala laiku, Pēteris tika inspirēts atklāt apstākļus, kādi pasaulē pastāvēs tieši pirms Kristus otrās atnākšanas. “Pēdējās dienās nāks nikni smējēji,” viņš rakstīja, “kuri dzīvos savās pašu kārībās un sacīs: kur paliek Viņa apsolītā atnākšana? No tā laika sākot, kad tēvi iegāja mierā, viss paliek tā, kā bija no radīšanas sākuma.” Bet “kad sacīs: nu ir miers un drošība, tad pēkšņi pār viņiem nāks posts.” (1. Tes. 5:3) [536] Tomēr ne jau visus savaldzinās ienaidnieka viltība. Tuvojoties zemes lietu galam, būs uzticīgie, kas spēs saskatīt laika zīmes. Kamēr liels skaits tā saucamo ticīgo ar saviem darbiem ticību aizliegs, būs atlikums, kas izturēs līdz galam.
Pēteris savā sirdī vienmēr turēja dzīvu Kristus otrās atnākšanas cerību un draudzei apgalvoja, ka noteikti piepildīsies Pestītāja apsolījums: “Kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie sevis.” (Jāņa 14:3) Pārbaudītajiem un uzticīgajiem var likties, ka atnākšanas diena ilgi kavējas, bet apustulis droši apliecināja: “Tas Kungs nevilcina savu apsolījumu, kā dažiem tas šķiet, bet ir pacietīgs ar jums, negribēdams, ka kādi pazustu, bet ka visi nāktu pie atgriešanās. Bet tā Kunga diena nāks kā zaglis, tanī debesis ar lielu troksni zudīs, un pasaules pamati degdami izjuks un zeme un viss, kas uz tās radīts. Kad nu viss tas tā iznīks, cik stipriem tad jums jābūt svētā dzīvē un dievbijībā, gaidot un pasteidzinot Dieva dienas atnākšanu, kuras dēļ debesis ugunī sadegs un pasaules pamati karstumā izkusīs. Bet mēs gaidām pēc Viņa apsolījuma jaunas debesis un jaunu zemi, kur taisnība mājo.