[509] Pāvila pēdējās nopratināšanas laikā imperatoru Neronu tik stipri ietekmēja apustuļa vārdu spēks, ka viņš atlika lietas izlemšanu un apsūdzēto Dieva kalpu ne attaisnoja, ne arī notiesāja. Tomēr drīz viņa dusmas pret Pāvilu iedegās no jauna. Saniknots savas nespējas dēļ apturēt kristīgās ticības izplatīšanos pat impērijas galmā, tas nolēma apustuli nodot nāvei, tiklīdz būs atrasts kāds pieņemams iemesls. Ne ilgi pēc tam Nerons iznesa lēmumu, kas Pāvilam paredzēja mocekļa nāvi. Tā kā Romas pilsoni nedrīkstēja spīdzināt, viņam piesprieda nāvessodu, nocērtot galvu.
Pāvilu slepeni nogādāja soda izpildīšanas vietā. Piedalīties atļāva tikai nedaudz skatītājiem, jo, satraukti apustuļa plašā iespaida dēļ, vajātāji baidījās, ka arī viņa nāve var mantot kristietībai jaunus piekritējus. Tomēr pat norūdītie kareivji, kas viņu pavadīja, jutās pārsteigti klausoties apustuļa vārdos un redzot to mierīgi un pat līksmi raugāmies nāvei acīs. [510] Dažiem, kas kļuva par šī skata aculieciniekiem, viņa piedodošais gars pret slepkavām un nesatricināmā uzticība Kristum līdz pat pēdējam brīdim, izrādījās par dzīvības smaržu uz dzīvību. Ne viens vien pieņēma Pāvila sludināto Pestītāju un drīz savu ticību apzīmogoja ar asinīm.
Līdz pašai pēdējai stundai Pāvila dzīve liecināja par korintiešiem rakstīto vārdu patiesumu: “Jo Dievs, kas ir sacījis, lai gaisma aust no tumsības, ir atspīdējis mūsu sirdīs, lai dotu Dieva godības atziņas gaismu Kristus vaigā. Bet mēs glabājam šo mantu māla traukos, lai spēka pārpilnība būtu no Dieva un ne no mums. Mēs visur topam spaidīti, bet tomēr neesam nomākti; esam bez padoma, bet tomēr neesam izmisuši. Mēs topam vajāti, tomēr neesam atstāti; esam satriekti, tomēr neesam pazuduši. Mēs visur nesam Jēzus miršanu savā miesā, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu miesā.” (2. Kor. 4:6-10) Tādu dzīvi nebija iespējams vest paša spēkā, bet dievišķā Gara klātbūtnē un tiešā iespaidā, kas piepildīja apustuļa dvēseli un katru domu pakļāva Kristus gribai. Pravietis saka: “Kam stipra ticība, tam Tu dod mieru, tiešām mieru, jo viņš paļaujas uz tevi!” (Jes. 26:3) Debesu miera izteiksme Pāvila sejā Evaņģēlijam mantoja daudz piekritēju.
Pāvils sev līdzi nesa Debesu atmosfēru. Visi, kas nonāca ar viņu ciešākā saskarē, izjuta iespaidu no apustuļa savienības ar Kristu. Fakts, ka viņa personīgā dzīve [511] bija kā spilgts piemērs paša paustajām atziņām, sludināšanai piešķīra pārliecinošu spēku. Šeit slēpjas patiesībai piemītošā vara. Svētas dzīves nemākslots, neapzināts iespaids ir vispārliecinošākā svētruna, ko var teikt par labu kristietībai. Pierādījumi, pat tādi, pret kuriem nav iespējams iebilst, var izsaukt tikai pretestību, bet dievbijīgam piemēram ir spēks, ko nav iespējams pilnībā atvairīt.
Rūpēdamies par tiem, kurus viņam drīz vajadzēja atstāt, lai vieni cīnītos ar aizspriedumiem, naidu un vajāšanām, apustulis aizmirsa savas ciešanas. Nedaudzos kristiešus, kas viņu pavadīja uz soda izpildīšanas vietu, tas centās stiprināt un iedrošināt, atkārtojot apsolījumus, kas doti taisnības dēļ vajātajiem. Viņš tiem apgalvoja, ka no visa, ko Kungs ir sacījis saviem pārbaudītajiem un uzticīgajiem bērniem, nekas nepaliks nepiepildīts. Dažādu kārdināšanu dēļ tie uz īsu laiku var atrasties grūtībās, tie var zaudēt šīs zemes ērtības, bet vienmēr var iedrošināt savu sirdi pārliecībā par Dieva uzticību, sakot: “(..) es zinu, kam esmu ticējis, un stipri ceru, ka Viņš ir spēcīgs man novēlēto mantu pasargāt līdz viņai dienai.” (2. Tim. 1:12, pēc Glika tulk.) Drīz beigsies bēdu un ciešanu nakts un iestāsies miera un pilnīgas taisnības dienas gaišais rīts.
Apustulis gāja nāvei pretī ne ar nedrošību vai bailēm, bet ar līksmu cerību un ilgu pilnām gaidām. Stāvot pēdējā moku vietā, viņš neredz bendes zobenu, ne arī zemi, kas drīz uzsūks tā asinis; [512] cauri vasaras dienas klusajam debesu zilumam viņš lūkojas uz Mūžīgā troni.
Šis ticības vīrs skata kādreiz Jēkabam sapnī rādītās kāpnes, kas attēloja Kristu, kurš savienoja zemi ar Debesīm un ierobežoto cilvēku ar bezgalīgo Dievu. Pāvila ticība tiek stiprināta, atsaucot atmiņā sentēvu un praviešu paļāvību uz Kungu, kas tagad ir arī viņa atbalsts un mierinājums, kura dēļ viņš atdod savu dzīvību. No šiem svētajiem vīriem, kas cauri daudzajiem gadsimtiem snieguši liecību ar savu paļāvību, viņš dzird apgalvojumu, ka Dievs ir uzticīgs. Savus biedrus, apustuļus, kas, sludinādami Kristus Evaņģēliju, izgāja cīņā pret reliģisko fanātismu, pret pagānu māņticību, vajāšanām un nicināšanu, kas savu dzīvību neturēja par dārgu, lai tikai neticības labirintu tumsā spētu ienest krusta gaismu, – tos viņš dzird liecinām par Jēzu kā par Dieva Dēlu un pasaules Pestītāju. No moku soliem un kauna stabiem, no pazemes cietumiem, no zemes bedrēm un alām viņa ausīs skan mocekļu uzvaras saucieni. Viņš dzird nelokāmu, paļāvības pilnu Dieva bērnu liecības, kas, lai gan ciešot trūkumu, apbēdināti un mocīti, tomēr bezbailīgi un svinīgi apliecina ticību, teikdami: “Es zinu, kam esmu ticējis.” Atdodami dzīvību par savu gaišo cerību, tie pasaulei droši paziņo, ka Viņš, kuram tie uzticas, ir spējīgs tos glābt vienmēr un visur.
Atpirktam ar Kristus upuri, šķīstītam no grēkiem Viņa asinīs un ietērptam dievišķā taisnībā, Pāvilam pašam sevī bija liecība par to, cik dārga viņa dvēsele ir Pestītāja acīs. Apustuļa dzīvība ar Kristu bija paslēpta Dievā, tāpēc viņš ir pārliecināts, ka Jēzus, kurš uzvarēja nāvi, ir spējīgs pasargāt to, kas Viņam uzticas. Pāvila apziņa satver Pestītāja apsolījumu: “Es viņu uzmodināšu pastarā dienā.” (Jāņa 6:40, pēc Glika tulk.) [513] Viņa domas un cerības ir vērstas uz Kunga otro atnākšanu, un, kad krīt bendes zobens un pār mocekli nolaižas nāves ēna, viņa pēdējā doma, tāpat kā iepriekšējās, traucas uz priekšu, lai lielajā atmodā sastaptu Dzīvības Devēju, kurš to apsveiks svēto līksmībā.
Kopš tās dienas, kad Dieva Vārda un Jēzus Kristus liecības dēļ sirmais Pāvils izlēja savas asinis, ir pagājuši gandrīz divdesmit gadsimti. Neviena uzticīga roka neatstāja nākamām paaudzēm rakstītas ziņas par šī svētā vīra pēdējiem dzīves brīžiem; bet inspirācija tomēr ir saglabājusi viņa pēdējo liecību. Līdzīgi bazūnes skaņai, apustuļa balss ir spiedusies cauri visiem pagājušajiem gadsimtiem, ar savu drosmi stiprinot tūkstošiem Kristus liecinieku un bēdu nomākto sirdis, modinot atbalsi viņa paša uzvaras saucienam: “Jo es jau topu par ziedojumu, un manas atraisīšanas laiks ir pienācis. Labo cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis. Atliek man tikai saņemt taisnības vainagu, ko mans Kungs, taisnais tiesnesis, dos man viņā dienā, un ne tikvien man, bet arī visiem, kas ir iemīlējuši Viņa parādīšanos.” (2. Tim. 4:6-8)