[498] No ķeizara tiesas zāles Pāvils atgriezās savā kamerā, apzinoties, ka viņš ieguvis tikai īsu atelpas brīdi. Apustulis saprata, ka ienaidnieki nepaliks mierā, kamēr nebūs panākuši viņa notiesāšanu uz nāvi. Bet viņš arī zināja, ka uz laiku ir uzvarējusi patiesība. Iespēja pasludināt krustā sisto un augšāmcēlušos Pestītāju lielajam ļaužu pulkam, kas viņu klausījās, jau pati par sevi bija uzvara. Šajā dienā bija sācies darbs, kuram vajadzēja augt un nostiprināties un ko Nerons un visi citi Kristus ienaidnieki velti centīsies kavēt un iznīcināt.
Dienu pēc dienas sēdot drūmajā kamerā un apzinoties, ka pietiek ar vienu vārdu vai mājienu no Nerona puses, lai viņa dzīvība tiktu upurēta, Pāvils domāja par Timoteju un nolēma to aicināt pie sevis. Timotejam bija uzticēts rūpēties par Efezas draudzi, un tādēļ Pāvils bija viņu tur atstājis, kad pats devās savā pēdējā ceļojumā uz Romu. Pāvilu un Timoteju saistīja neparasti dziļas un spēcīgas jūtas. [499] Kopš savas atgriešanās Timotejs bija dalījies Pāvila darbā un ciešanās, un draudzība viņu starpā bija izaugusi arvien spēcīgāka, ciešāka un svētāka, līdz vecajam, rūpēs nogurušajam apustulim Timotejs tagad bija kļuvis kā dēls mīlētam un godātam tēvam. Nav brīnums, ka, būdams vientuļš un atstāts, Pāvils ilgojās viņu redzēt.
Arī vislabvēlīgākajos apstākļos Timotejs no Mazāzijas varēja nonākt Romā tikai pēc vairākiem mēnešiem. Pāvils saprata, ka viņa dzīve ir pavisam nedroša, un baidījās, ka Timotejs varētu ierasties par vēlu. Apustulis jaunajam cilvēkam, kuram bija uzticēta tik liela atbildība, vēlējās izteikt svarīgus padomus un pamācības, tāpēc, pamudinādams to nākt bez kavēšanās, tomēr lika uzrakstīt savu pirmsnāves liecību, kuru personīgi pateikt varbūt vairs nepaspēs. Mīlestībā rūpējoties par savu dēlu evaņģēliskajā pārliecībā, kā arī par viņam uzticēto draudzi, Pāvils centās Timotejam uzsvērt, cik svarīga šajā svētajā lietā ir vienkārša uzticība.
Vēstuli Pāvils iesāka ar sveicienu: “Timotejam, savam mīļam dēlam: žēlastība, apžēlošana, miers no Dieva Tēva un Kristus Jēzus, mūsu Kunga. Pateikdamies Dievam, kam es kalpoju kā mani tēvi ar skaidru sirdsapziņu, es nemitīgi pieminu tevi savās lūgšanās nakti un dienu.”
Tālāk apustulis Timoteju pamudināja palikt ticībā nesatricināmam. “Es atgādinu tev atdzīvināt Dieva žēlastības dāvanu, kas dota tev ar manu roku uzlikšanu. Jo Dievs nav mums devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu. Tad nu nekaunies liecināt par mūsu Kungu, nedz kaunies manis, viņa gūstekņa, bet uzņemies Dieva spēkā ciešanas līdz ar mani Evaņģēlija labā.” [500] Pāvils lūdza Timoteju atcerēties, ka viņš “ar svētu aicinājumu” ir nozīmēts pasludināt Tā spēku, kas “ir iznīcinājis nāves varu un cēlis gaismā dzīvību un neiznīcību ar Evaņģēliju”, piebilzdams: “Tālab es esmu iecelts par vēstnesi, apustuli un mācītāju. Tālab es arī ciešu visu šo, bet es nekaunos, jo es zinu, kam es esmu paļāvies, un esmu pārliecināts, ka Viņš ir spēcīgs pasargāt man uzticēto mantu līdz viņai dienai”.
Ilgajā kalpošanas laikā Pāvils nekad nesvārstījās uzticībā savam Pestītājam. Lai kur viņš arī neatrastos – drūmo farizeju vai Romas varas vīru priekšā, saniknotā pūļa varā Listrā vai starp rūdītajiem noziedzniekiem Maķedonijas pazemes cietumā, runājot uz bojāejošā kuģa panikas pārņemtajiem jūrniekiem vai viens pats ierodoties Nerona tiesā, lai aizbildinātu savu dzīvību, – viņš nekad nebija kaunējies no tās lietas, kuru aizstāvēja. Viņa kristīgās dzīves vienīgais lielais mērķis bija kalpot Tam, kura Vārdu tas kādreiz bija nicinājis, un no šī mērķa viņu nespēja novērst nekāda pretestība vai vajāšanas. To pastāvīgi uzturēja un stiprināja viņa cīņās rūdītā un, upurus pienesot, šķīstītā ticība.
“Tad nu tu, mans bērns, topi spēcīgs žēlastībā, kas Kristū Jēzū, un, ko tu esi dzirdējis no manis, daudziem lieciniekiem klāt esot, to cel priekšā uzticīgiem cilvēkiem, kas būs noderīgi mācīt atkal citus. Ciet līdz ar citiem ļaunumu, būdams labs Kristus Jēzus kareivis.” [501]
Īsts Dieva kalps neizvairīsies no grūtībām un atbildības. No Avota, kas nekad nepieviļ to, kas patiesi meklē dievišķu palīdzību, tas smeļ sev spēku stāties pretī kārdināšanām un uzvarēt, kā arī veikt viņam Kunga paredzētos pienākumus. Saņemtā žēlastība palielina spējas tuvāk iepazīties ar Dievu un Viņa Dēlu. Viņa dvēsele kūsā ilgās kalpot tā, lai kalpošana būtu Kungam patīkama. Un, ejot uz priekšu pa kristīgo taku, tas kļūst “spēcīgs žēlastībā, kas ir Kristū Jēzū”. Šī žēlastība viņu dara spējīgu būt uzticīgam lieciniekam visā, ko tas ir dzirdējis. Viņš nenicina, ne arī atstāj neievērotas no Dieva saņemtās atziņas, bet sniedz tās tālāk uzticīgiem cilvēkiem, kas savukārt atkal māca citus.
Šajā pēdējā vēstulē Timotejam Pāvils jaunajam darbiniekam norādīja uz augsto ideālu, pievēršot uzmanību patiesa Kristus kalpa pienākumiem. “Centies būt Dieva acīs krietns darbinieks, kam nav ko kaunēties un kas pareizi māca patiesības vārdu,” rakstīja apustulis. “Bēdz no jaunekļa kārībām un dzenies pēc taisnības, ticības, mīlestības, miera ar tiem, kas piesauc to Kungu ar skaidru sirdi. Bet aplamās un nemākulīgās prātošanas noraidi, zinot, ka tās rada karus; bet mūsu Kunga kalpam nepienākas ķildoties, bet būt laipnam pret visiem, izveicīgam mācīšanā un panest ļaunumu, tādam, kas ar lēnprātību pamāca pretiniekus – varbūt Dievs kādreiz dotu viņiem atgriezties pie patiesības atziņas.”
[502] Apustulis Timoteju brīdināja no viltus mācītājiem, kas centīsies iekļūt draudzē. “Bet zini to,” viņš paskaidroja, “ka pēdējās dienās iestāsies grūti laiki, jo cilvēki būs patmīlīgi, mantkārīgi, lielīgi, augstprātīgi, zaimotāji, nepaklausīgi vecākiem, nepateicīgi, neganti, cietsirdīgi, nesamierināmi, apmelotāji, nesavaldīgi, nesavaldāmi, labā nīdēji, nodevēji, pārsteidzīgi, uzpūtīgi, mīlēdami vairāk baudas nekā Dievu, izrādīdami ārēju svētbijību, bet tās spēku noliegdami; un no tādiem izvairies.”
Šie “ļaunie cilvēki un krāpnieki iestigs arvien lielākā ļaunumā,” viņš turpināja, “maldinādami un maldīdamies. Bet tu paliec mācībā, ko esi mācījies un par ko esi pārliecinājies; jo tu zini, kas tev to ir mācījuši, ka tu no mazām dienām zini svētos rakstus, kas spēj padarīt tevi gudru pestīšanai caur ticību Kristū Jēzū. Visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam.” Kungs ir sagādājis bagātīgu līdzekļu krājumu, lai ikviens varētu sekmīgi stāties pretī pasaulē pastāvošajam ļaunumam. Bībele ir kā ieroču noliktava, kur mēs varam apbruņoties cīņai. Mūsu gurniem jātiek apjoztiem ar patiesību, un taisnībai jākļūst par krūšu bruņām. Mums jāņem rokās ticības vairogs, un galvā jāuzliek pestīšanas bruņu cepure, bet ar gara zobenu, kas ir Dieva Vārds, mums jāizlauž ceļš cauri grēka aizsprostiem un žogiem.
[503] Pāvils zināja, ka draudzi sagaida lielu briesmu laiks. Viņš saprata, ka tiem, kuru aizgādībā atstātas vietējās draudzes, jāveic uzticīgs un nopietns darbs, tāpēc viņš Timotejam rakstīja: “Tad nu es piekodinu Dieva un Kristus Jēzus priekšā, kas tiesās dzīvus un mirušus, Viņa parādīšanos un Viņa valstību minēdams: pasludini Dieva vārdus, uzstājies laikā, nelaikā, norāj, brīdini, paskubini ar visu pacietību un mācību.”
Šis svinīgais ieteikums tādam uzticīgam un centīgam cilvēkam, kāds bija Timotejs, ir spēcīga liecība par Evaņģēlija kalpa darba lielo nozīmi un atbildību. Uzaicinājis Timoteju ņemt vērā Dieva tiesu, Pāvils viņam pavēl sludināt Vārdu, ne pēc cilvēku izteicieniem vai ieradumiem, bet esot gatavam apliecināt Kungu, kad vien rodas izdevība – lielas sapulces priekšā vai nelielās grupās, ceļā un pie mājas pavarda, draugiem un ienaidniekiem, kā drošībā, tā arī grūtībās un briesmās, tiekot nicinātam un pat ciešot zaudējumus.
Baidīdamies, ka Timoteja maigais un padevīgais raksturs to var ierosināt izvairīties no svarīgas savu pienākumu daļas, Pāvils viņu pamudināja būt uzticīgam grēku norāšanā un pat asi vērsties pret tiem, kas nodarījuši lielu ļaunumu. Tomēr to bija nepieciešams veikt “visā pacietībā un visos mācības veidos”. Viņam jādarbojas Kristus lēnprātībā un mīlestībā, savus rājienus izskaidrojot un apstiprinot ar Dieva Vārdu.
Ienīdēt un norāt grēku un tajā pašā laikā palikt līdzjūtīgam un maigam pret grēcinieku ir visai grūts uzdevums. Jo nopietnākas būs mūsu pašu pūles kļūt svētiem sirdī un dzīvē, jo skaidrāka kļūs izpratne par grēku un jo noraidošāk mēs izturēsimies pret katru novirzīšanos no taisnības. Mums jāsargās, lai pret vainīgo neizturētos nevajadzīgi asi, bet jābūt arī uzmanīgiem, lai neatstātu neievērotu grēka ārkārtīgo grēcīgumu. [504] Pret maldos esošo tiešām jāparāda Kristum līdzīga pacietība un mīlestība, bet, uz otru pusi, draud briesmas pret citu kļūdām kļūt tik iecietīgam, ka grēcinieks rājienu sāks uzskatīt par nepelnītu un to atraidīs kā nevajadzīgu un netaisnu.
Evaņģēlija kalpi dažreiz izdara lielu ļaunumu, pieļaudami, ka viņu lēnprātība pret maldos esošo pārvēršas iecietībā pret grēkiem un pat zināmā līdzdalībā. Tā viņi sāk atvainot un slēpt to, ko Dievs nosoda, un pēc kāda laika kļūst tik akli, ka slavē cilvēkus, ko Dievs pavēl norāt. Tas, kurš savu garīgo izpratni ir notrulinājis, neprātīgi saudzējot grēciniekus, kurus Kungs notiesā, drīz vien izdarīs vēl lielāku ļaunumu, bargi un asi izturoties pret tiem, kurus Kungs atzīst par labiem.
Lepojoties ar cilvēcisku gudrību, nicinot Svētā Gara iespaidu un izjūtot nepatiku pret Dieva Vārda patiesībām, daudzi, kas saucas par kristiešiem un domā, ka ir pilnvaroti mācīt citus, tiks novērsti no Dieva prasībām. Pāvils Timoteju brīdināja: “Nāks laiks, kad viņi nepanesīs veselīgo mācību, bet uzkraus sev mācītājus pēc pašu iegribām, kā nu ausis niez, un novērsīs ausis no patiesības, bet piegriezīsies pasakām.”
Apustulis te nerunā par tādiem, kas sevi atklāti apliecina par neticīgiem, bet par tiem, kas, saukdamies par kristiešiem, ļaujas vadīties no tieksmēm un tā paši kļūst sev par vergiem. [505] Tie labprātīgi klausās tikai tās mācības, kas nenorāj viņu grēkus un nenosoda mīlestību uz izpriecām. Kristus uzticīgo kalpu vienkāršie, skaidrie vārdi tos kaitina un aizvaino, tāpēc viņi dod priekšroku mācītājiem, kas tos slavē un tiem glaimo. Un starp sludinātājiem atrodas tādi, kas Dieva Vārda vietā māca cilvēku domas. Neuzticīgi savam uzdevumam, tie noved no ceļa ļaudis, kas no viņiem gaida garīgu vadību.