[492] Aicinājums ierasties pie imperatora Nerona uz lietas izskatīšanu tiesā saistījās ar tuvas un drošas nāves iespēju. Pret viņu vērstās apsūdzības nopietnais raksturs un pret kristiešiem valdošais naids pieļāva pavisam maz cerību uz labvēlīgu iznākumu.
Grieķiem un romiešiem bija parasts atļaut apsūdzētajai personai izmantot aizstāvi, kas tiesas priekšā runātu un lūgtu tās labā. Ar spēcīgiem pierādījumiem un iespaidīgu daiļrunību vai ar lielu lūgšanos un asarām šāds advokāts bieži nodrošināja spriedumu par labu apsūdzētajam, vai arī, ja tas neizdevās, spriedums vismaz tika mīkstināts. Bet, kad Pāvilu aicināja Nerona priekšā, neviens cilvēks neuzdrošinājās uzņemties padomdevēja vai aizstāvja lomu; nebija pat neviena drauga, kas būtu uzglabājis pret viņu vērsto apsūdzību vai pierādījumus, uz kādiem viņš pamatojās, pats sevi aizstāvot. Starp kristiešiem Romā nebija neviena, kas iznāktu uz priekšu, lai šinī grūtajā stundā nostātos viņam blakus.
[493] Vienīgo ticamo ziņojumu par šo notikumu ir devis pats Pāvils otrajā vēstulē Timotejam: “Man pirmoreiz aizstāvoties, neviens nebija klāt, bet visi bija mani atstājuši. To lai viņiem nepielīdzina. Bet tas Kungs stāvēja man klāt un deva man spēku, lai caur mani sludināšana būtu pilnīga un visi pagāni to dzirdētu. Un es esmu izrauts no lauvas rīkles.” (2. Tim. 4:16,17)
Pāvils Nerona priekšā – cik pārsteidzošs kontrasts! Augstprātīgais valdnieks, kura priekšā Dieva vīram vajadzēja atbildēt par savu ticību, bija sasniedzis laicīgas varas, autoritātes un bagātības augstumus, kā arī viszemāko noziegumu un netaisnības dziļumus. Spēkā un lielumā viņš šķita nesalīdzināms. Nebija neviena, kas apšaubītu viņa autoritāti, neviena, kas pretotos tā gribai. Ķēniņi nolika kroņus pie viņa kājām. Varenas armijas soļoja pēc viņa pavēles, un viņa kara flotes karogi vēstīja par uzvarām. Imperatora statujas uzcēla tiesas zālēs, un senatoru pavēles un tiesnešu lēmumi bija tikai viņa gribas atbalss. Miljoni zemojās, paklausot tā rīkojumiem. Nerona vārds lika drebēt visai pasaulei. Iemantot viņa nepatiku nozīmēja zaudēt īpašumus, brīvību un dzīvību. Viņa dusmas bija bīstamākas par nāvi.
Bez naudas, bez draugiem un aizstāvja gados vecais cietumnieks stāvēja Nerona priekšā, kura vaigā bija lasāmas tā trakojošās un apkaunojošās kaislības; bet apsūdzētā seja stāstīja par sirds mieru ar Dievu. [494] Pāvils labi pazina trūkumu, pašaizliedzību un ciešanas. Neskatoties uz pastāvīgajiem apmelojumiem, pārmetumiem un rupjajiem apvainojumiem, ar ko ienaidnieki bija centušies to iebiedēt, viņš bezbailīgi bija turējis augstu paceltu krusta karogu. Līdzīgi savam Meistaram, viņš bija ceļinieks bez mājām, un, līdzīgi Kungam, apustulis bija dzīvojis, lai nestu svētību cilvēcei. Kā gan Nerons, untumainais, kaislīgais un patvaļīgais tirāns, varēja saprast vai cienīt šī Dieva bērna raksturu un motīvus?
Milzīgajā zālē drūzmējās ziņkārīgi, nemierīgi ļaudis, kas pastāvīgi pārvietojās un spiedās uz priekšu, lai redzētu un dzirdētu visu notiekošo. Tur bija kā augsti, tā zemi, bagāti un nabagi, izglītoti un neizglītoti, lepni un pieticīgi – visi vienādi nabagi patiesajā dzīvības un pestīšanas ceļa izpratnē.
Jūdi ieradās ar vecām apsūdzībām, ka Pāvils ir musinātājs un atkritējs, un kopā ar romiešiem apvainoja viņu par pilsētas dedzināšanas iedvesmotāju. Atskanot šiem apvainojumiem, Pāvils palika nesatricināmi mierīgs. Pārsteigti uz viņu raudzījās kā ļaudis, tā tiesneši. Tie bija piedalījušies daudzās tiesas sēdēs un novērojuši daudzus noziedzniekus, bet nekad nebija redzējuši cilvēku ar tādu svētu mieru sejā kā šim cietumniekam. Tiesnešu vērīgās acis, pieradušas lasīt apsūdzēto sejas izteiksmi, velti centās Pāvila vaigā saskatīt kādu vainas pierādījumu. Kad viņam atļāva sevi aizstāvēt, visi klausījās ar lielu interesi.
Vēlreiz Pāvilam rodas izdevība izbrīna pārņemtā pūļa [495] priekšā paaugstināt krusta karogu. Uzlūkojot sanākušos ļaudis – jūdus, grieķus un romiešus, kā arī svešiniekus no daudzām zemēm, – apustuļa dvēseli satrauc neizsakāmas ilgas, kaut tie tiktu izglābti. Viņš aizmirst savu pašreizējo stāvokli, briesmas un draudošo likteni, kas jau šķiet tik tuvu. Viņš redz vienīgi Jēzu, Vidutāju, kurš Dieva priekšā aizlūdz par grēcīgo cilvēku cilti. Ar daiļrunību un spēku, kas pārsniedz cilvēcisko, Pāvils pasludina Evaņģēlija patiesības. Viņš saviem klausītājiem norāda uz kritušās cilvēces labā pienesto upuri un skaidro, cik bezgalīgas vērtības ir atdotas par cilvēka atpestīšanu. Ir gādāts, lai tam būtu daļa pie Dieva troņa. Vēstneši eņģeļi savieno zemi ar Debesīm, un visi cilvēku darbi, labi vai ļauni, ir atklāti Bezgalīgās Taisnības acīm.
Tā aizbildinās patiesības aizstāvis. Viens ticīgais starp neticīgajiem, uzticīgais starp neuzticīgajiem, viņš stāv kā Dieva pārstāvis, un viņa balss ir kā balss no Debesīm. Ne vārdos, ne skatienā nav ne baiļu, ne skumju, ne izmisuma. Drošs savā nevainības apziņā, ietērpts patiesības bruņās, viņš ir priecīgs, ka var būt Dieva bērns. Viņa balss izskan kā uzvaras sauciens pāri kaujas troksnim. Apustulis paziņo, ka lieta, kurai tas veltījis savu dzīvi, ir vienīgā, kas nekad nevar pievilt. Kaut arī viņš pats ietu bojā, Evaņģēlijs tomēr pastāvēs. Dievs dzīvo, un Viņa patiesība uzvarēs.
Daudzi, kas tajā dienā raudzījās uz viņu, “redzēja viņa vaigu līdzināmies eņģeļa vaigam”. (Ap. d. 6:15)
Sabiedrība, kuras priekšā viņš stāvēja, nekad agrāk nebija dzirdējusi tādus vārdus, [496] kas skāra pat visnocietinātākās sirds stīgas. Patiesība, skaidra un pārliecinoša, uzvarēja maldus. Gaisma iespīdēja daudzu klātesošo prātā, kas vēlāk priecīgi sekoja tās stariem. Šajā dienā izteiktajām atziņām bija lemts aizkustināt tautas un dzīvot cauri laikmetiem, iespaidojot cilvēku sirdis vēl tad, kad lūpas, kas tās izteica, jau bija apklusušas mocekļa nāvē.
Nekad agrāk Nerons nebija dzirdējis patiesību tā, kā viņš to dzirdēja šajā brīdī. Nekad agrāk viņa dzīves milzīgais noziegums tam nebija atklāts tik spilgti. Debesu gaisma iespiedās ķeizara grēkiem aptraipītās dvēseles dziļumos, un tas šausmās nodrebēja, domājot par tiesu, kuras priekšā viņš, pasaules valdnieks, tiks apsūdzēts, lai par saviem darbiem saņemtu taisnīgu atmaksu. Viņš baidījās no apustuļa Dieva un neuzdrošinājās izteikt spriedumu Pāvilam, pret kuru nevienu apsūdzību nevarēja pierādīt. Godbijības jūtas uz laiku savaldīja viņa asinskāro garu.
Noziedzīgajam un sirdī nocietinātajam Neronam uz mirkli tika atvērtas Debesis, un tur valdošais miers un skaidrība šķita visai iekārojamas lietas. Šajā brīdī žēlastības aicinājums aizsniedza arī viņu, bet domas par piedošanu to skāra tikai uz mirkli. Tad tika dota pavēle aizvest Pāvilu atpakaļ uz pazemes cietumu, un, durvīm aizveroties aiz Dieva vēstneša, uz visiem laikiem aizvērās arī grēku nožēlas un atgriešanās durvis Romas imperatoram. Neviens Debesu gaismas stars vairs nekad neiespiedās to apņemošajā tumsā. Drīz viņam vajadzēja piedzīvot Dieva atmaksas sodības.
[497] Neilgi pēc tam Nerons devās nekrietnajā ekspedīcijā uz Grieķiju, kuras laikā ar savu nicināmo un pazemojošo vieglprātību apkaunoja gan sevi, gan savu valsti. Ar lielu pompu atgriezies Romā, viņš sapulcināja galma ļaudis un nodevās riebīgai negausībai un izvirtībai. Šo dzīru laikā ielās atskanēja satraukta pūļa balsis. Sūtnis, kura uzdevums bija noskaidrot apstākļus, atgriezās ar drausmīgām ziņām, ka Galba ar armiju steidzīgi dodas uz Romu, pilsētā jau sākusies sacelšanās, un ielas pilda saniknots pūlis, kurš, draudot ar nāvi imperatoram un visiem viņa atbalstītājiem, strauji tuvojas pilij.
Šajā briesmu brīdī Neronam nebija, tā kā uzticīgajam Pāvilam, spēcīga un līdzjūtīga Dieva, uz ko paļauties. Baidīdamies no ciešanām un iespējamās pūļa vardarbības, nožēlojamais patvaldnieks gribēja izbeigt savu dzīvi pašnāvībā, bet izšķirošajā brīdī tam pietrūka drosmes. Pilnīgā nevarībā viņš apkaunojoši bēga no pilsētas un dažu jūdžu attālumā meklēja patvērumu kādā muižā, bet bez sekmēm. Viņa paslēptuvi drīz vien atklāja, un, vajātāju jātniekiem tuvojoties, viņš, pieaicinājis vergu, ar tā palīdzību sevi nāvīgi ievainoja. Tā gāja bojā patvaldnieks Nerons, sasniedzis tikai trīsdesmit divu gadu vecumu.