[489] Pāvila darbs draudzēs pēc viņa attaisnošanas Romā nevarēja palikt ienaidnieku neievērots. Kopš vajāšanu sākšanās Nerona valdīšanas laikā kristiešus visur uzskatīja par aizliegtu sektu. Pēc kāda laika neticīgie jūdi iedomājās, ka Pāvilu varētu apsūdzēt par Romas dedzināšanas iedvesmotāju. Neviens no tiem ne mirkli nepieļāva domu, ka viņš būtu vainīgs, bet tie labi zināja, ka šāds apvainojums, pastāvot kaut vismazākajai ticamības iespējai, apustuļa likteni noteikti apzīmogos. Pateicoties viņu pūlēm, Pāvilu atkal apcietināja un steigšus nogādāja uz pēdējo ieslodzījuma vietu.
Otrajā jūras ceļojumā uz Romu Pāvilu pavadīja daži no viņa agrākajiem biedriem; arī citi sirsnīgi vēlējās dalīties apustuļa liktenī, bet viņš neļāva tiem tādā veidā riskēt ar savu dzīvību. Tagad viņam bija daudz nelabvēlīgākas izredzes kā iepriekšējā aresta laikā. Nerona ierosinātās vajāšanas bija stipri samazinājušas kristiešu skaitu Romā. Ticības dēļ tūkstoši bija miruši mocekļu nāvē, daudzi bija atstājuši pilsētu, un palikušie jutās visai nospiesti un iebiedēti.
[490] Ierodoties Romā, Pāvilu ievietoja drūmā apakšzemes cietumā, kur viņš palika līdz savas dzīves pēdējām dienām. Apvainots viszemiskākajā un šausmīgākajā pret pilsētu un tautu vērstā nozieguma iedvesmošanā, viņš sastapās ar vispārēju nicināšanu un naidu.
Nedaudzie draugi, kas kopīgi ar viņu bija nesuši darba nastas, tagad sāka to atstāt, daži vienkārši dezertējot, bet citi ar īpašiem uzdevumiem dodoties pie dažādām draudzēm. Pirmie, kas aizgāja, bija Figels un Ermogens. Pēc tam, sabiezējušo grūtību un briesmu mākoņu iebiedēts, vajāto apustuli atstāja Dēma. Krescentu Pāvils bija aizsūtījis uz Galatijas draudzēm, Titu uz Dalmatiju un Tihiku uz Efezu. Rakstot Timotejam par šī laika piedzīvojumiem, viņš sacīja: “Lūka vien ir pie manis.” (2. Tim. 4:11) Nekad apustulim brāļu pakalpojumi nebija tik vajadzīgi kā tagad, kad, gadu nastas, rūpju un smagā darba novājināts, tas atradās ieslodzīts mitrajās, tumšajās Romas cietuma velvēs. Mīļotā mācekļa un uzticīgā drauga Lūkas kalpošana Pāvilu ļoti iepriecināja un deva tam iespēju sazināties ar brāļiem un pasauli ārpusē.
Šajā grūtajā laikā Pāvila sirdi iedrošināja Onēsifora biežie apmeklējumi. Šis līdzjūtīgais efezietis darīja visu, kas bija viņa spēkos, lai atvieglotu apustuļa ieslodzījuma smagumu. Viņa mīļotais skolotājs patiesības dēļ tagad bija saistīts, kamēr viņš pats staigāja brīvībā, tāpēc tas netaupīja nekādas pūles, lai Pāvila likteni darītu pēc iespējas ciešamāku.
[491] Savā pēdējā vēstulē apustulis par šo uzticīgo mācekli saka: “Lai tas Kungs parāda žēlastību Onēsifora namam; jo viņš daudzkārt atspirdzinājis mani un nav kaunējies manu važu, bet, nonācis Romā, rūpīgi mani meklēja un atrada. Lai Kungs dod viņam atrast apžēlošanu pie Kunga viņā dienā.” (2. Tim. 1:16-18)
Ilgas pēc mīlestības un līdzjūtības sirdī ir ielicis pats Dievs. Briesmīgajās cīņas stundās Ģetzemanē Kristus ilgojās pēc savu mācekļu atbalsta. Un Pāvils, lai gan šķietami vienaldzīgs pret grūtībām un ciešanām, tomēr tiecās pēc līdzjūtības un draudzības. Onēsifora apmeklējumi vientulības laikā, apliecinot viņa uzticību, sniedza prieku un drosmi tam, kurš savu dzīvi bija pavadījis kalpošanā citiem.