[485] Kamēr vēl Pāvila darbs Romā tika svētīts, lai atgrieztu daudz dvēseļu un stiprinātu un iedrošinātu ticīgos, tikmēr savilkās mākoņi, kas apdraudēja nevien viņa paša drošību, bet arī draudzes labklājību. Ierodoties Romā, viņu nodeva ķeizariskās gvardes kapteiņa uzraudzībā, kas bija taisnīgs un godīgs vīrs un kura laipnās izturēšanās dēļ Pāvilam tika dota samērā liela brīvība turpināt Evaņģēlija darbu. Bet īsi pirms divgadīgā ieslodzījuma beigām šo vīru nomainīja ierēdnis, no kura apustulis nevarēja sagaidīt sevišķu labvēlību.
Jūdi savās pūlēs pret Pāvilu tagad bija kļuvuši daudz rosīgāki nekā agrāk, un viņi sev atrada veiklu palīgu kādā nekrietnā sievietē, ko Nerons bija apņēmis kā otro sievu un kura, būdama jūdu piekritēja, izlietoja visu savu iespaidu, lai sekmētu briesmīgos nodomus nodot nāvē Kristus cīnītāju.
[486] Pāvilam bija maz cerību, ka ķeizars, ko viņš bija piesaucis, varētu rīkoties taisnīgi. Nerons morālā ziņā bija zemiskāks, raksturā vieglprātīgāks un tajā pašā laikā uz zvērisku nežēlību daudz spējīgāks nekā jebkurš cits no iepriekšējiem imperatoriem. Valdības grožus vienkārši nebija iespējams uzticēt vēl despotiskākam cilvēkam. Tā valdīšanas pirmo gadu iezīmēja viņa jaunā pusbrāļa, troņa likumīgā mantinieka, noindēšana. No viena nekrietna nozieguma uz otru, Nerons gāja arvien tālāk, līdz noslepkavoja savu māti un pēc tam arī sievu. Nebija tik zvēriska darba, ko viņš nevarētu izdarīt, ne arī tik zemiskas rīcības, pie kuras tas apstātos. Katram godīgam cilvēkam viņš iedvesa vienīgi riebumu un nicinājumu.
Atsevišķas galmā valdošās netaisnības detaļas ir pārāk pazemojošas, pārāk šausmīgas, lai tās aprakstītu. Ķeizara nesavaldītais ļaunums radīja riebumu un pretīguma sajūtu pat daudzos no tiem, kas bija spiesti piedalīties viņa noziegumos. Tie dzīvoja pastāvīgās bailēs, domājot par to, kādus briesmu darbus viņš ierosinās nākamajā reizē. Tomēr pat tādi noziegumi, kādos bija vainojams Nerons, nesatricināja viņa padoto uzticību. Viņu atzina par visas civilizētās pasaules neierobežotu valdnieku. Pat vēl vairāk, viņu pagodināja un pielūdza kā dievu.
Raugoties no cilvēciskā viedokļa, Pāvila notiesāšana bija pilnīgi droša. Tomēr apustulis juta, ka tik ilgi, kamēr viņš būs uzticīgs Dievam, tam ne no kā nav jābaidās. Tas, kas pagātnē bija viņu aizstāvējis, arī uz priekšu to varēja pasargāt no jūdu ļaunuma un ķeizara varas.
Un Dievs sargāja savu kalpu. Pāvilu nopratinot, apsūdzību pret viņu neviens
Neuzturēja, un, pretēji tam, ko vispār varēja gaidīt, Nerons, ievērojot taisnību, [487] kas nemaz nesaskanēja ar viņa raksturu, cietumnieku atzina par nevainīgu. Pāvilu atsvabināja, un viņš atkal bija brīvs cilvēks.
Ja nopratināšana būtu vēl ilgāk novilcināta vai viņš kāda iemesla dēļ būtu aizturēts Romā līdz nākamajam gadam, tad, bez šaubām, būtu gājis bojā vajāšanās, kas tur izcēlās. Pāvila ieslodzījuma laikā jaunatgriezto kristiešu skaits bija tik ļoti vairojies, ka pievērsa uzmanību un pamodināja valdošo aprindu naidu. Imperatoru sevišķi sadusmoja viņa paša galma ļaužu pāriešana kristīgā ticībā, tāpēc tas drīz vien atrada ieganstu, lai kristiešus padarītu par savas nežēlības upuriem.
Šajā laikā Romā izcēlās milzīgs ugunsgrēks, kurā izdega gandrīz puse pilsētas. Runāja, ka Nerons pats bija licis to aizdedzināt, bet, lai novērstu aizdomas, viņš izlikās ļoti augstsirdīgs, palīdzot bez pajumtes palikušajiem un trūkumā nonākušajiem ļaudīm. Neskatoties uz to, viņu tomēr uzskatīja par vainīgu. Tauta bija uzbudināta un saniknota, un, lai sevi attaisnotu un arī atbrīvotu pilsētu no iedzīvotāju šķiras, kuru tas ienīda un no kuras baidījās, Nerons apsūdzību novirzīja uz kristiešiem. Šī viltība izdevās, un tūkstoši Kristus sekotāju – vīrieši, sievietes un bērni – tika nežēlīgi nogalināti.
No šīm briesmīgajām vajāšanām Pāvils tika pasargāts, jo drīz pēc atbrīvošanas viņš Romu bija atstājis. Atlikušo brīvības laiku tas čakli izmantoja darbam draudzēs. [488] Viņš centās radīt ciešākas un izturīgākas attiecības starp Grieķijas un Austrumu draudzēm un nostiprināt kristiešus pret nepareizām mācībām, kas iezagās, samaitājot ticību.
Pārciestie pārbaudījumi, satraukums un rūpes bija izsmēlušas Pāvila fizisko enerģiju. Apustuli bija pārņēmis vecuma nespēks. Viņš juta, ka tagad veic savu pēdējo darbu, un, jo mazāk tam atlika laika, jo dedzīgākas kļuva viņa pūles. Šķita, ka viņa dedzībai nav robežu. Apņēmīgs savos nodomos, ātrs rīcībā un stiprs ticībā, viņš ceļoja no draudzes uz draudzi, pārstaigājot daudzas zemes, cenšoties ar visiem viņa rīcībā esošajiem līdzekļiem stiprināt ticīgo rokas, lai tie varētu uzticīgi strādāt, mantojot dvēseles Jēzum, un lai pārbaudījumu laikā, kurš jau iesākās, tie paliktu nesatricināmi Evaņģēlijā, uzticīgi liecinot par Kristu.