Vēstule kolosiešiem un filipiešiem
[469] Apustulim Pāvilam viņa kristīgās dzīves sākuma posmā bija piešķirtas sevišķas priekšrocības iepazīties ar Dieva nodomu attiecībā uz Jēzus sekotājiem. Viņš tika “aizrauts trešajās Debesīs (..), paradīzē un dzirdēja neizsakāmus vārdus, ko cilvēkam nav ļauts izrunāt”. Viņš pats apstiprināja, ka Kungs tam sniedzis daudz atklāsmju. Pāvila izpratne Evaņģēlija patiesības pamatprincipos bija tāda pati kā “dižapustuļiem”. (2. Kor. 12:2,4,1,11) Viņš skaidri un pilnīgi saprata “Kristus mīlestību, kas ir daudz pārāka par katru atziņu”, un apzinājās, kāds “ir tās platums, garums, augstums un dziļums”. (Efez. 3:18,19)
Pāvils nevarēja stāstīt visu, ko viņš atklāsmē bija redzējis, jo starp klausītājiem bija daži, kas viņa vārdus būtu izlietojuši nepareizi. Bet tas, kas viņam tika atklāts, darīja to spējīgu darboties par vadītāju un gudru skolotāju, kā arī veidoja pamatu vēstīm, ko viņš vēlākos gados sūtīja draudzēm. [470] Atklāsmē gūtais iespaids viņu nekad neatstāja un deva tam iespēju pareizi pārstāvēt kristīgo raksturu. Gan ar vārdiem, gan vēstulēm viņš sniedza atziņas, kas no tā laika arvien ir audzinājušas un stiprinājušas Dieva draudzes. Mūsdienu ticīgajiem šīs vēstis skaidri atklāj draudzei draudošās briesmas un viltus mācības, ar kādām tai būs jāsastopas.
Apustulis vēlējās, lai tie, kuriem viņš rakstīja savas pamācību un brīdinājumu vēstules, vairs nebūtu “mazgadīgi bērni, kas cilvēku viltus spēlē, viņu viltīgas rīcības piekrāpti, tiek šurpu turpu svaidīti, padodamies katram mācības vējam”, bet “sasniegtu vienību Dieva Dēla ticībā un atziņā, īsto vīra briedumu”, kļūstot pilnīgi līdzīgi Kristum. Jēzus sekotājus, kas atradās pagānu sabiedrībā, viņš aicināja “nedzīvot tā, kā pagāni dzīvo sava sirdsprāta tukšībā savas nezināšanas dēļ un sirds apcietinātības dēļ, aptumšojušies savā sapratnē un atsvešinājušies dzīvībai, kas ir no Dieva”, un pamudināja: “Raugieties nopietni uz to, kā dzīvojat: nevis kā negudri, bet kā gudri; izmantojiet laiku, jo šīs dienas ir ļaunas!” (Ef. 4:14,13,17,18; 5:15,16) Viņš ticīgos iedrošināja domāt par nākotni, par laiku, kad Kristus, kurš “ir mīlējis savu draudzi, pats nododamies viņas labā”, būs to sagatavojis “cienīgu, bez traipa, bez krunkas vai cita tamlīdzīga trūkuma, lai tā būtu svēta un bez vainas”.(Ef. 5: 25,27)
Šīs vēstis, kas rakstītas ne cilvēka, bet Dieva spēkā, satur mācības, kuras visiem vajadzētu pētīt un kas, bieži atkārtotas, [471] sniegtu īpašas svētības. Tajās tiek atklāta praktiska dievbijība, izskaidroti pamatlikumi, pēc kuriem jādzīvo, un nepārprotami norādīts ceļš uz mūžību.
Vēstulē “svētajiem un ticīgajiem brāļiem Kristū, kas dzīvo Kolosā”, kuru viņš rakstīja no Romas, vēl būdams cietumnieks, Pāvils piemin savu prieku par viņu nesatricināmo pastāvību ticībā. Ziņas par to bija atnesis Epafra, kurš, kā apustulis rakstīja, “mums ir stāstījis par jūsu mīlestību Garā”, tā ka “arī mēs kopš tās dienas, kad esam par to dzirdējuši, pastāvīgi piesaucam Dievu savās lūgšanās, lai jūs, bagātīgi apveltīti ar garīgu gudrību un atziņu, visā pilnībā izprastu Viņa gribu. Tad jūsu dzīve būs mūsu Kunga cienīga un Viņam viscaur patīkama, un jūs nesīsit augļus ar visāda veida labiem darbiem un pieaugsit Dieva atziņā. Bet Viņš savā godības varenībā jūs bagātīgi apveltīs ar spēku būt izturīgiem un pacietīgiem”.
Šajos vārdos Pāvils izteica savas ilgas par to, kādus viņš vēlas redzēt Kolosas ticīgos. Cik augsts ideāls te tiek izvirzīts Kristus sekotājiem! Šie vārdi atklāj ticības dzīves brīnišķīgās iespējas un skaidri rāda, ka Dieva bērniem paredzētajām svētībām vienkārši nav robežu. Pastāvīgi pieaugot izpratnē, tie kristīgajos piedzīvojumos var iet no spēka uz spēku, no virsotnes uz virsotni, līdz dabūs “savu tiesu pie svēto mantojuma gaismā”.
[472] Apustulis savu brāļu priekšā Kristu paaugstina kā Personu, kas Dieva uzdevumā ir radījusi visas lietas un veikusi to atpestīšanu. Viņš apliecina, ka tā roka, kas noteiktā kārtībā un nemitīgā kustībā vada planētas Visuma telpā, ir tā pati, kas viņu dēļ tika pienaglota pie krusta. “Viņā radītas visas lietas debesīs un virs zemes, redzamās un neredzamās, gan troņi, gan kundzības, gan valdības, gan varas. Viss ir radīts caur viņu un uz Viņu. (..) Arī jūs, kas kādreiz bijāt atsvešinājušies un ienaidā ar Dievu sava sirdsprāta un ļauno darbu dēļ, Viņš tagad salīdzinājis, savā cilvēciskā miesā izciezdams nāvi, lai jūs svēti, bez kļūdām un nevainojami varētu stāties Viņa priekšā.”
Dieva Dēls pazemojās, lai varētu pacelt kritušos. Tāpēc Viņš atstāja bezgrēcīgās pasaules augstībā – “deviņdesmit deviņas”, kas Viņu mīlēja, un nāca uz šo zemi, lai tiktu “ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts”. (Jes. 53:5) Visās lietās Viņš kļuva līdzīgs saviem brāļiem. Viņš dabūja miesu, līdzīgu mūsu miesai, un zināja, ko nozīmē būt izsalkušam, izslāpušam un nogurušam. Viņš stiprinājās ar barību un atspirga miegā. Viņš bija svešinieks un viesis virs zemes, – pasaulē, bet ne no pasaules, kārdināts un pārbaudīts, tāpat kā tiek pārbaudīti un kārdināti vīrieši un sievietes šodien, tomēr dzīvoja bez grēka. Maigs, līdzjūtīgs un vienmēr uzmanīgs pret citiem, Viņš pārstāvēja Dieva raksturu. “Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, pilns žēlastības un patiesības.” (Jāņa 1:14)
Pagānisma ieradumu un iespaidu apņemtiem, Kolosas [473] ticīgiem draudēja briesmas tikt novērstiem no Evaņģēlija vienkāršības, un Pāvils, viņus brīdinot, norādīja uz Kristu kā vienīgo drošo vadoni. “Es gribu, lai jūs zinātu, cik karsti es cīnos par jums un tiem, kas dzīvo Lāodikejā, kā arī visiem citiem, kas manu miesīgo vaigu nav redzējuši. Viņu sirdīm jātop stiprinātām ar mīlestības pilnu pamācību, lai viņi bagātīgi iegūtu atziņas pilnību un izprastu Dieva noslēpumu, proti, Kristu, kurā apslēptas visas gudrības un atziņas bagātības.
To es saku, lai neviens jūs nemaldinātu skaistiem vārdiem. (..) Tad nu, Kristu Jēzu pieņēmuši, dzīvojiet Viņā, sakņodamies Viņā, augdami Viņā, stipri kļūdami, kurā esat mācīti, pāri plūzdami savā pateicībā! Uzmaniet, ka neviens jūs nesagūsta ar savu filozofiju un tukšu maldināšanu, kas balstās uz cilvēku mācībām un pasaules pirmspēkiem, bet ne uz Kristu. Viņā mājo visa Dieva pilnība miesā, un Viņā arī jūs esat kļuvuši pilnīgi, jo Viņš ir galva visām varām un spēkiem.”
Kristus jau iepriekš bija teicis, ka celsies krāpnieki, kuru iespaidā “netaisnība ies vairumā” un “mīlestība daudzos izdzisīs”. (Mat. 24:12) Viņš brīdināja mācekļus, ka no šī ļaunuma draudzei draudēs vairāk briesmu nekā no ienaidnieku vajāšanām. Atkal un atkal arī Pāvils brīdināja ticīgos no viltus mācītājiem. [474] Pāri par visu citu tiem jāsargās no šīm briesmām, jo, uzņemot viltus mācītājus, tie atver durvis maldiem, ar kuriem ienaidnieks aptumšos garīgo uztveri un satricinās ticību tiem, kas Evaņģēlija atziņās vēl ir tikai iesācēji. Kristus bija paraugs, pie kura tiem vajadzēja pārbaudīt visas mācības. Kristus grēka dēļ piesists krustā, Kristus uzcēlies no mirušiem, Kristus uzkāpis augstībā – tā bija pestīšanas zinātne, kas tiem jāapgūst pašiem un jāmāca citiem.
Dieva Vārda brīdinājumi par briesmām, kas apņem kristīgo draudzi, tāpat attiecas uz mums šodien. Kā apustuļu dienās ļaudis mēģināja ar tradicionāliem uzskatiem un filozofiju iznīcināt ticību Rakstiem, tā šodien ar “augstākās kritikas”, evolūcijas, spiritisma, teozofijas un panteisma valdzinošajiem uzskatiem patiesības ienaidnieks cenšas vadīt dvēseles aizliegtās takās. Daudziem Bībele ir kā spuldze bez eļļas, jo tie savu prātu ievirzījuši spekulatīvas ticības kanālos, kas rada pārpratumus un sajukumu. “Augstākās kritikas” darbs analizējot, pieņemot un pārveidojot iznīcina ticību Bībelei kā dievišķai atklāsmei. Tas Dieva Vārdam laupa spēku pārvaldīt, pacelt un apgarot cilvēka dzīvi. Spiritisms ļoti daudzus ir iemācījis domāt, ka vēlēšanās ir visaugstākais likums, ka patvaļa ir brīvība un ka cilvēks ir atbildīgs vienīgi pats sev.
Kristus sekotājs sastapsies ar “vilinošiem vārdiem”, no kā apustulis brīdināja ticīgos Kolosā. Tas sadursies ar Rakstu spiritiskiem izskaidrojumiem, [475] bet viņam tie nav jāpieņem. Tā balsij jākļūst dzirdamai, skaidri apliecinot Bībeles mūžīgās patiesības. Cieši raugoties uz Kristu, tam neatlaidīgi jāiet uz priekšu pa nosprausto ceļu, atmetot visas domas, kas nesaskan ar Viņa mācību. Dieva patiesībai jābūt ikviena kristieša pārdomu un pētīšanas priekšmetam, uzskatot Bībeli par Dieva balsi, kas runā tieši uz viņu. Tā viņš iepazīsies ar dievišķo gudrību.
Kristū atklātā Dieva atzīšana ir zinātne, kas jāapgūst visiem izglābtajiem. Šai atzīšanai ir raksturu pārveidojošs spēks. Uzņemta dzīvē, tā dvēseli pārveido Kristus līdzībā. Tā ir zinātne, kuru apgūt Dievs aicina ikkatru savu bērnu un kurai blakus viss cits ir tukšums un niecība.
Katrā paaudzē un ikvienā zemē rakstura veidošanas patiesais pamats ir bijis viens un tas pats – Dieva Vārdā ietvertie pamatprincipi. Vienīgais drošais un paliekošais likums ir darīt to, ko saka Dievs. “Tā Kunga liecība ir patiesa”, un, “kas tā turēsies, pastāvēs mūžīgi”. (Ps. 19:8; 15:5) Dieva Vārds bija tas, ar ko apustuļi izgāja pretī sava laika viltus teorijām, sacīdami: “Jo citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus.” (1. Kor. 3:11)
Savas atgriešanās un kristību laikā ticīgie Kolosā bija solījušies atmest ieskatus un paradumus, kas līdz tam veidoja viņu dzīvi, un uzticīgi paklausīt Kristum. Vēstulē Pāvils viņiem to atgādināja un uzaicināja neaizmirst, ka, lai izpildītu solījumu, tiem pastāvīgi būs jānopūlas cīņā pret ļauno, kas centīsies pār tiem valdīt. [476] “Ja nu jūs ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad tiecieties pēc tā, kas augšā, kur ir Kristus, kas paaugstināts pie Dieva labās rokas. Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām. Jo jūs esat miruši, un jūsu dzīve līdz ar Kristu apslēpta Dievā.”