Kas vēlas izveidot spēcīgu, vispusīgi attīstītu raksturu, kas grib kļūt par līdzsvarotu kristieti, tam vajag pilnībā nodoties Kristum, jo Pestītājs nepieņem daļēju kalpošanu. Tam ik dienas jāmācās, ko nozīmē tāda pakļaušanās. Viņam jāpētī Dieva Vārds, cenšoties to saprast un paklausīt tā priekšrakstiem. Tā viņš varēs sasniegt kristietim paredzēto pilnību. Tad dienu no dienas Dievs ar viņu sadarbosies, veidojot raksturu, lai tas varētu pastāvēt pēdējos pārbaudījumos. Un dienu no dienas ticīgais būs kā cēls piemērs cilvēku un eņģeļu priekšā, sniedzot liecību par to, ko Evaņģēlijs var darīt kritušo cilvēcīgo būtņu labā.
“Brāļi, es vēl nedomāju, ka pats būtu to satvēris, bet vienu gan – aizmirsdams to, kas aiz manis, stiepdamies pēc tā, kas priekšā, es dzenos pretim mērķim, goda balvai – Dieva debesu aicinājumam Kristū Jēzū.”
Pāvils tiešām darīja daudz. No tā brīža, kad viņš kļuva uzticīgs Kristum, viņa dzīve bija nepārtraukta, nenogurstoša kalpošana. Viņš ceļoja no pilsētas uz pilsētu, no vienas zemes uz otru, stāstīdams par notikumiem pie krusta, mantojot Evaņģēlijam jaunus piekritējus un dibinot jaunas draudzes. Par šīm draudzēm viņš pastāvīgi rūpējās un rakstīja tām daudzas pamācošas vēstules. Reizēm viņš pievērsās arī savam arodam, lai nopelnītu dienišķo maizi. Bet visā ļoti darbīgajā dzīvē apustulis nekad neizlaida no acīm lielo mērķi – tiekties pēc sava augstā aicinājuma goda balvas. [484] Viņš pastāvīgi centās palikt uzticīgs Tam, kurš viņam parādījās pie Damaskas vārtiem. Nebija spēku, kas varētu viņu novirzīt no šī mērķa. Paaugstināt Golgātas krustu, – tas bija vadmotīvs, kas iedvesmoja viņa vārdus un rīcību.
Lielajam mērķim, kas arī grūtībās un smagos apstākļos lika Pāvilam vienmēr doties uz priekšu, vajadzētu iedvesmot ikvienu kristīgo strādnieku vēl pilnīgāk svētīties Dieva darbam. Lai novērstu uzmanību no Pestītāja, tiks piedāvātas vispievilcīgākās pasaules lietas, bet viņam jātiecas pretī mērķim, rādot pasaulei, eņģeļiem un cilvēkiem, ka cerība redzēt Dieva vaigu atsver visas pūles un upurus, ko prasa šī mērķa sasniegšana.
Lai gan nonācis cietumā, Pāvils tomēr nekļuva mazdūšīgs. Viņa vēstulēs, kas draudzēm rakstītas no Romas, cauri vijas uzvaras melodija. “Priecājieties iekš tā Kunga vienumēr,” viņš rakstīja filipiešiem, “es vēlreiz teikšu, priecājieties! (..) “Nezūdieties nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā. Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū. Beidzot vēl, brāļi, kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisns, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms, par to domājiet!”
“Mans Dievs apmierinās katru jūsu vajadzību pēc savas godības pilnās bagātības Kristū Jēzū. (..) Kunga Jēzus Kristus žēlastība lai ir ar jūsu garu!”