“Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.” Kristus spēkā daudzi vīrieši un sievietes ir salauzuši grēcīgo ieradumu važas. Viņi ir atteikušies no patmīlības. Zaimotāji kļuvuši godbijīgi, dzērāji – atturīgi un netiklie – šķīsti. Dvēseles, kas līdzinājās sātanam, ir pārveidotas Dieva līdzībā. Šī pārmaiņa ir brīnumu brīnums. Pārmaiņa, ko izraisa Vārds, ir viens no Vārda visdziļākajiem noslēpumiem. Mēs to nespējam izprast, mēs varam vienīgi ticēt, kā Rakstos teikts, ka tas nozīmē: “Kristus jūsos, godības cerība” (pēc Glika tulk.).
Kad Dieva Gars pārvalda prātu un sirdi, tad atgrieztās dvēseles dzīvē sāk skanēt jauna dziesma, jo tā savos piedzīvojumos redz piepildāmies Dieva apsolījumu piedot pārkāpumus un apklāt grēkus. Tā Kunga priekšā ir nožēlojusi dievišķo likumu pārkāpšanu un tic Kristum, kurš mira, lai cilvēks varētu dzīvot. Ticībā taisnotai, šai dvēselei ir “miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu”. (Rom. 5:1)
Tomēr arī tad, kad kristietim jau ir šādi piedzīvojumi, viņš tomēr nedrīkst salikt rokas, apmierinādamies ar to, kas viņa labā darīts. [477] Tas, kurš nolēmis kļūt par garīgās valstības pilsoni, piedzīvos, ka, tumsas valsts varu atbalstīti, pret viņu sacelsies visi neatdzimušās dabas spēki un kaislības. Katru dienu tam būs jāatjauno sava svētīšanās un katru dienu jācīnās pret ļaunumu. Vecie ieradumi un mantotās sliktās tieksmes kāros pēc virskundzības, un tam vienmēr būs jāpaliek modram, lai Kristus spēkā uzvarētu.
“Tāpēc nonāvējiet sevī to, kas pieder zemei: netiklību, nešķīstību, kaisli, ļauno iekāri un mantkārību; tā ir elku kalpība. Viņu dēļ nāk Dieva dusmība pār nepaklausības dēliem, kuru vidū arī jūs kādreiz esat staigājuši, kad jūs vēl tajos dzīvojāt. Bet tagad visu atmetiet: dusmas, ātrsirdību, ļaunprātību, zaimus un nekaunīgas runas, kas ir jūsu mutē. (..) Tad nu kā Dieva izredzētie, svētie un mīļotie, tērpieties sirsnīgā līdzjūtībā, laipnībā, pazemībā, lēnībā, pacietībā, ka jūs cits citu panesat un cits citam piedodat, ja vienam ir ko sūdzēties par otru; tāpat kā mūsu Kungs jums piedevis, piedodiet arī jūs. Un pāri visam tam lai ir mīlestība, kas ir pilnības saite! Bet Kristus miers lai valda jūsu sirdīs, jo tam jūs esat aicināti kā viena miesa; esiet pateicīgi!”
Vēstule kolosiešiem ir pilna ar augstvērtīgām pamācībām visiem tiem, kuri iesaistījušies Kristus darbā, ar padomiem, kas rāda mērķtiecības nepieciešamību un mērķa augstumu, kam jāatklājas to dzīvē, kas pareizi pārstāv savu Pestītāju. Atsakoties no visa, kas varētu kavēt doties uz priekšu pa augšupejas ceļu, kā arī no tā, kas varētu novērst kāda cita kājas no šaurās takas, ticīgais savā ikdienas dzīvē atklās žēlastību, [478] laipnību, pazemību, lēnprātību, iecietību un Kristus mīlestību.
Mums ļoti, ļoti vajadzīgs augstākas, skaidrākas un cēlākas dzīves spēks. Pārāk daudz mūsu domu pieder pasaulei un nevis Debesu valstībai.
Pūloties sasniegt Dieva paredzēto ideālu, ticīgais nekad nedrīkst zaudēt cerību. Kristus žēlastībā un spēkā visiem ir apsolīta tikumīga un garīga pilnība. Jēzus ir mūsu dzīvības un spēka avots. Viņš mūs ved pie sava Vārda un no dzīvības koka dāvina lapas grēcīgās dvēseles dziedināšanai. Kristus mūs vada pie Dieva troņa un liek mūsu mutē lūgšanu, ar kuru mēs nonākam ciešā savienībā ar Viņu pašu. Mūsu labā Viņš liek darboties visām varenajām Debesu struktūrām. Ikkatrā solī mēs sajūtam Viņa dzīvinošo spēku.
Dievs nenosprauž attīstības robežas tiem, kas vēlas tikt “piepildīti ar Viņa spēka atzīšanu visā gudrībā un garīgā saprašanā”. Lūdzot, uzturot modrību un pieaugot atziņā un izpratnē, tie var saņemt milzīgu spēku, “pēc Viņa godības varas”. Tādā veidā tie tiek sagatavoti strādāt citu labā. Pestītājs ir paredzējis, lai svētījušās un šķīstījušās cilvēcīgas būtnes kļūtu par Viņa palīgiem. Par šo lielo priekšrocību mēs varam pateikties Dievam, “kas mūs ir darījis derīgus līdz ar svētajiem mantību dabūt gaismā; kas mūs izrāvis no tumsas varas un pārcēlis sava mīļā Dēla valstībā”.
Vēstuli filipiešiem, tāpat kā kolosiešiem, Pāvils rakstīja, atrodoties apcietinājumā Romā. [479] Filipu draudze bija sūtījusi Pāvilam dāvanas, ko atnesa Epafrodits, par kuru apustulis saka: “Mans brālis un darba un cīņu biedrs, jūsu sūtnis un palīgs manā trūkumā”. Uzturoties Romā, Epafrodits bija saslimis “uz miršanu”, “bet Dievs viņu ir žēlojis”, raksta Pāvils, “un ne vien viņu, bet arī mani, lai man nebūtu bēdas uz bēdām”. Dzirdēdami par Epafrodita slimību, ticīgie Filipos bija uztraukušies un norūpējušies, tāpēc viņš nolēma pie tiem atgriezties. “Viņš karsti ilgojās pēc jums visiem un bija nobēdājies par to, ka jūs bijāt dzirdējuši par viņa slimību,” turpina Pāvils, ”(..) bet es viņu steidzīgi sūtu, lai jūs, viņu ieraudzījuši, atkal priecātos un arī man būtu mazāk bēdu. Uzņemiet viņu iekš tā Kunga ar visu prieku un vērtējiet augsti tādus vīrus, jo Kristus darba dēļ viņš bijis tuvu nāvei, dzīvību ķīlā likdams, lai aizpildītu iztrūkumu jūsu kalpošanā manis labā.”
Ar Epafroditu Pāvils ticīgiem Filipos nosūtīja vēstuli, kurā tiem pateicās par viņam veltītajām dāvanām. Palīdzot Pāvilam viņa vajadzībās, Filipu draudze tiešām bija visdevīgākā. “Jūs, filipieši, jau arī zināt, ka Evaņģēlija sludināšanas sākumā, kad es izgāju no Maķedonijas, neviena draudze nebiedrojās ar mani došanā un ņemšanā kā vien jūs,” Pāvils rakstīja savā vēstulē. “To jūs uz Tesaloniku vienreiz un otrreiz sūtījāt manām vajadzībām. Ne it kā es meklētu dāvanu, bet es meklēju augli, kas vairotos jums pa labu. [480] Es visu esmu dabūjis, un man ir papilnam. Esmu piepildīts, kopš saņēmu no Epafrodita jūsu dāvanu, šo saldo smaržu, Dievam pieņemamu, patīkamu upuri.”
“Lai jums ir žēlastība un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus. Es pateicos savam Dievam ik reizes, kad vien jūs atceros, vienmēr katrā savā lūgšanā par jums visiem ar prieku aizlūgdams, par jūsu līdzdalību Evaņģēlijā no pirmās dienas līdz šim brīdim, būdams pārliecināts, ka tas, kas jūsu sirdīs labo darbu iesācis, to pabeigs līdz Kristus Jēzus dienai. Tā man piederas domāt par jums visiem, jo es jūs nesu savā sirdī – gan savās saitēs, gan aizstāvot un nostiprinot Evaņģēliju, jūs visus, kas kopā ar mani esat dalībnieki žēlastībā. Jo Dievs ir mans liecinieks, ka es ilgojos pēc jums visiem ar Kristus Jēzus sirsnību. Un to es lūdzu, lai jūsu mīlestība vienmēr, pāri plūzdama, pieaugtu visā atziņā un izjūtā, ka jūs svarīgāko pārbaudāt, lai Kristus dienā būtu tīri un nevainojami, ieguvuši pilnīgu Jēzus Kristus taisnības augli, Dievam par godu un slavu.”
Ieslodzījuma laikā Pāvilu uzturēja Dieva žēlastība, dodot viņam spēku līksmoties smagajā pārbaudījumā. Droši un paļāvīgi viņš saviem brāļiem Filipos rakstīja, ka šis apciemojums nācis Evaņģēlijam par labu. “Bet es gribu, brāļi, lai jūs zinātu, ka tas, kas ar mani notiek, ir drīzāk sekmējis Evaņģēliju, ka manas važas ir kļuvušas Kristū zināmas visā virssardzē un arī visiem citiem, un ticības brāļu vairākums, kas [481] uzticējušies manām važām, ar vēl lielāku drosmi bezbailīgi sludina Dieva Vārdu.”
Šajā Pāvila piedzīvojumā ir mācība mums, jo tas atklāj Dieva darbības veidu. Kungs var panākt uzvaru arī tādos apstākļos, kad mums šķiet, ka visi plāni ir izjaukti un mēs esam cietuši sakāvi. Mums draud briesmas aizmirst Dievu, skatoties uz redzamām lietām, kad patiesībā ar ticības acīm vajadzētu uzlūkot neredzamās. Kad mūs skar kāda nelaime vai posts, mēs esam gatavi apvainot Kungu nevērībā un cietsirdībā. Kad Viņš atrod par vajadzīgu mūs šķirt no kāda darba, kurā mums ir panākumi, mēs noskumstam, aizmirstot, ka tieši tā Viņš var darboties mūsu labā. Mums jāmācās saprast, ka pārmācība ir daļa no Viņa lielā plāna un ka bēdās kristietis reizēm var vairāk darīt sava Meistara labā nekā tad, kad iespējams nodoties tiešam kalpošanas darbam.
Uzsvērdams kristīgas dzīves piemēru, Pāvils filipiešiem norādīja uz Kristu, kas, “Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei!
Tātad, mani mīļie, tā kā jūs vienmēr esat paklausījuši, nevis manā klātbūtnē vien, bet tagad daudz vairāk manā prombūtnē, gādājiet ar bailēm un drebēšanu, ka topat svēti. Jo Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc sava labā prāta. Dariet visu bez kurnēšanas un šaubīšanās, lai jūs būtu nevainojami un šķīsti, nepeļami Dieva bērni sabojātas un samaitātas paaudzes [482] vidū, un tanī mirdzētu kā spīdekļi pasaulē, turēdami dzīvības vārdu, man par lepnumu uz Jēzus Kristus dienu; tad es veltīgi nebūtu skrējis, nedz veltīgi pūlējies!”
Šie vārdi rakstīti, lai palīdzētu katrai cīņās iesaistītai dvēselei. Pāvils paaugstina pilnības paraugu un rāda, kā to var sasniegt. “Dzenieties pēc izglābšanās,” viņš saka, “jo Dievs ir tas, kas jūsos strādā.”
Pestīšanas iegūšana prasa sadarbību, partneru vienotu līdzdalību. Kungam ir jāsadarbojas ar grēkus nožēlojošo grēcinieku. Tas ir nepieciešami, lai raksturs veidotos pēc pareiziem pamatprincipiem. Cilvēkam pašam nopietni jāpūlas pārvarēt visu, kas kavē iegūt pilnību, tomēr panākumi ir atkarīgi vienīgi no Dieva. Ar cilvēka pūlēm vien nepietiek. Bez dievišķa spēka palīdzības tās vispār nekam neder. Dievs strādā, un cilvēkam jāstrādā. Tam jāpretojas kārdināšanām, bet spēks jāsaņem no Dieva. No vienas puses šajā pasākumā tiek iesaistīta bezgalīga gudrība, līdzcietība un spēks, no otras – vājums, grēcīgums un pilnīga bezpalīdzība.
Dievs vēlas, lai mēs paši būtu noteicēji pār sevi, bet bez mūsu piekrišanas un līdzdarbības Viņš nevar palīdzēt. Dievišķais Gars darbojas, izlietojot cilvēkam piešķirtos spēkus un spējas. Paši mēs nevaram savus nodomus, vēlmes un tieksmes saskaņot ar Dieva gribu; bet, ja ilgojamies, lai Kungs mūsos rada šādu gribu, tad Pestītājs to izdara mūsu labā, izpostot “prātojumus un visas augstprātīgās iedomas, kas paceļas pret Dieva atziņu”, un savaldot visas domas, lai tās Kristum paklausa.(2. Kor. 10:5) [483]