[461] Evaņģēlijs vislielākos panākumus vienmēr ir guvis zemākajās ļaužu šķirās. “(..) nav taču tur daudz pasaules gudro, nav daudz vareno, nav daudz augsti dzimušo.” (1. Kor. 1:26) Nevarēja gaidīt, ka Pāvils, nabadzīgs un vientuļš cietumnieks, spētu saistīt Romas pilsoņu bagāto un titulēto šķiru uzmanību. Izlaidīgs dzīvesveids tiem piedāvāja visus savus mirdzošos vilinājumus un padarīja tos par labprātīgiem gūstekņiem. Bet starp viņu apspiestajiem, no smaga darba un trūkuma nogurušajiem upuriem, pat starp nabaga vergiem daudzi priecīgi klausījās Pāvila vārdus un ticībā Kristum atrada cerību un mieru, kas tos iepriecināja ikdienas grūtībās.
Tomēr, kaut arī apustuļa darbs tiešām iesākās pie vienkāršajiem un zemajiem, tā iespaids izplatoties aizsniedza pat ķeizara pili.
Roma toreiz bija pasaules galvaspilsēta. [462] Augstprātīgie ķeizari noteica likumus gandrīz visām zemes tautām. Valdnieks un galminieki vai nu neko nezināja par pazemīgo Nacarieti, vai arī skatījās uz Viņu ar naidu un izsmieklu. Un tomēr, nepilnos divos gados Evaņģēlijs no vienkāršas cietumnieka mājas atrada ceļu uz imperatora pils zālēm. Pāvils bija saistīts kā ļaundaris, bet “Dieva Vārds nav saistīts”. (2. Tim. 2:9)
Iepriekšējos gados apustulis ticību Kristum bija publiski sludinājis ar uzvarošu spēku, ar zīmēm un brīnumiem dodot nepārprotamu pierādījumu par šīs vēsts dievišķo raksturu. Ar cēlu drosmi viņš bija stājies pretī grieķu gudrajiem un ar savām zināšanām un daiļrunību apklusinājis lepnās filozofijas argumentus. Viņš bezbailīgi bija stāvējis ķēniņu un valdnieku priekšā un runājis par taisnību, šķīstību un tuvojošos tiesu, līdz augstprātīgie varas pārstāvji drebēja, it kā tie jau redzētu Dieva dienas šausmas.
Tagad apustulim tādu izdevību nebija. Ieslēgts savā mājoklī, viņš par patiesību varēja liecināt tikai tiem, kas viņu tur uzmeklēja. Pāvilam nebija dievišķas pavēles, kā kādreiz Mozum un Āronam, iet izvirtušā ķeizara priekšā un lielā Es Esmu vārdā norāt tā nežēlību un varmācību. Tomēr tieši tajā laikā, kad Evaņģēlija galvenais aizstāvis šķietami bija no atklātā darba šķirts, Evaņģēlijs guva lielu uzvaru. Draudzei pievienojās jauni locekļi tieši no ķeizara galma.
Nekur kristietībai nebija tik nepiemēroti apstākļi kā Romas galmā. Likās, ka no Nerona dvēseles bija izdzēstas pēdējās dievišķības un pat cilvēcības pēdas, ka tas nes sātana zīmogu. [463] Viņa pavadoņi un galminieki visumā bija tāda paša rakstura – nežēlīgi, zemiski un ļauni. Pēc visa spriežot, šķita neiespējami, ka kristietība varētu atrast atbalsta punktu Nerona galmā un pilī.
Tomēr arī šajā gadījumā, tāpat kā daudzos citos, apstiprinājās Pāvila apgalvotā patiesība, ka viņa cīņas ieroči ir “spēcīgi Dieva priekšā cietokšņu noārdīšanai”. (2. Kor. 10:4) Pierādījumi krusta uzvarai tika gūti pat Nerona galmā. No nekrietnā ķēniņa zemiskajiem pavadoņiem daži atgriezās un kļuva par Dieva bērniem. Un to viņi nedarīja slepeni, bet atklāti, jo par savu ticību nekaunējās.
Kā gan kristietība varēja iekļūt un nostiprināties tur, kur pat tās parādīšanās šķita neiespējama? Vēstulē filipiešiem Pāvils rakstīja, ka, pateicoties viņa ieslodzījumam, ļaudis ticībai ir mantoti arī Nerona galmā. Baidīdamies, ka varētu rasties domas, ka viņa ciešanas aizkavējušas Evaņģēlija progresu, viņš tiem apgalvoja: “Bet es gribu, brāļi, lai jūs zinātu, ka tas, kas ar mani notiek, drīzāk ir sekmējis Evaņģēliju.” (Filip. 1:12)
Kad kristīgās draudzes sākumā uzzināja, ka Pāvils dosies uz Romu, tās sagaidīja šajā pilsētā spožu Evaņģēlija uzvaru. Apustulis patiesību jau bija ienesis daudzās zemēs; viņš to bija sludinājis lielās pilsētās. Vai tad šis ticības cīnītājs nevarēja gūt panākumus dvēseļu mantošanā Kristum arī pasaules galvaspilsētā? Bet kristiešu [464] cerības sagrāva ziņa, ka Pāvils Romā nonācis kā cietumnieks. Viņi slepus bija auklējuši pārliecību, ka, Evaņģēlijam nostiprinoties šajā lielajā centrā, tas ātri izplatīsies visās tautās, kļūstot par valdošo spēku virs Zemes. Cik liela bija viņu vilšanās! Cilvēkiem cerības zuda, bet Dieva nodomos palika.
Galma uzmanību kristietībai pievērsa nevis Pāvila svētrunas, bet viņa saites. Pats būdams gūsteknis, viņš daudzas dvēseles atbrīvoja no grēka verdzības. Bet tas vēl nebija viss. Viņš varēja ziņot, ka “ticības brāļu vairākums, kas uzticējušies manām važām, ar vēl lielāku drosmi bezbailīgi sludina Dieva Vārdu”. (Filip. 1:14)
Pāvila pacietība un darbīgums, kā arī viņa drosme un ticība ilgajā un netaisnajā ieslodzījuma laikā, bija nepārtraukta svētruna. Viņa gars, kas tik pretējs pasaules garam, liecināja, ka šajā cilvēkā mājo spēks, kas augstāks par visiem zemes spēkiem. Viņa piemērs pamudināja kristiešus ar vēl lielāku enerģiju iesaistīties publiskā kalpošanas darbā, no kura Pāvils tagad bija atrauts. Tādā veidā apustuļa saitēm bija liels iespaids, un, kad likās, ka viņa lietderība un iespējas ir stipri ierobežotas, kad, pēc visa spriežot, viņš vairs var darīt pavisam maz, tieši tad tas ievāca kūlīšus Kristum tādos laukos, kas iepriekš šķita pilnīgi nepieejami.
Īsi pirms divgadīgā ieslodzījuma beigām Pāvils varēja sacīt: “Manas važas Kristū ir kļuvušas zināmas visā virssardzē un arī visiem citiem.” (Filip. 1:13) Sūtot sveicienus filipiešiem, viņš sevišķi piemin tos, kas ir no “ķeizara nama”. (Filip. 4:22)
[465] Pacietībai, tāpat kā drosmei, ir savas uzvaras. Ar lēnprātību pārbaudījumos dvēseles Kristum var mantot tikpat labi kā ar drosmīgu uzņēmību. Kristietis, kurš smagos zaudējumos un ciešanās spēj palikt pacietīgs un līksms, kurš pat nāvi sagaida nesatricināmā, miera pilnā paļāvībā, Evaņģēlija labā var atstāt lielāku iespaidu, nekā visu mūžu uzcītīgi strādājot. Bieži, kad kāds Kunga kalps tiek atrauts no aktīviem pienākumiem, Dievs noslēpumainā tālredzībā, par kuru mēs savā nezināšanā bieži skumstam, virza uz priekšu darbu, ko citā veidā nevarētu paveikt.
Lai Kristus sekotājs, kuram vairs nav iespējas atklāti un aktīvi strādāt Dieva un Viņa patiesības labā, nedomā, ka viņš vispār vairs nevar kalpot vai gūt panākumus. Kristum uzticīgi liecinieki nekad nekļūst nederīgi. Veselībā un slimībā, dzīvībā un nāvē, Dievs vēl vienmēr tos lieto. Kad sātana ļaunums ir izraisījis Kristus kalpu vajāšanas un to aktīvais darbs tiek traucēts, kad tie tiek mesti cietumā, vilkti uz ešafota vai pie moku staba, tad tas viss notiek tāpēc, lai patiesība gūtu vēl lielāku uzvaru. Kad šie uzticīgie savu liecību apzīmogo ar asinīm, tad šaubās un nedrošībā nonākušas dvēseles pārliecinās par ticību Kristum un drosmīgi nostājās Viņa pusē. No mocekļu pelniem uzaug bagātā pļauja Dievam.
Pāvila un viņa darbabiedru dedzība un uzticība, kā arī jaunatgriezto kristiešu paļāvība un paklausība, tik ļoti grūtos apstākļos ir smags pārmetums Kristus kalpu kūtrumam un ticības trūkumam. [466] Apustulis ar saviem līdzgaitniekiem varēja aizbildināties, ka ir veltīgi aicināt Nerona kalpus nožēlot grēkus un uzticēties Kristum, jo viņi taču ir pakļauti nežēlīgām kārdināšanām, briesmīgu šķēršļu apņemti un pastāvīgi sastopas ar nesaudzīgu pretestību. Pat ja tie tiktu pārliecināti par patiesību, kā gan viņi varētu tai paklausīt? Bet Pāvils tā nedomāja; viņš šīm dvēselēm ticībā sludināja Evaņģēliju, un starp tiem, kas to dzirdēja, bija cilvēki, kas izšķīrās paklausīt, lai arī ko tas maksātu. Neskatoties uz šķēršļiem un briesmām, tie pieņēma gaismu un paļāvās uz Dievu, ka Viņš palīdzēs šo gaismu atstarot tālāk uz citiem.
Ķeizara galmā ļaudis ne vien tika mantoti patiesībai, bet pēc savas atgriešanās arī palika šajā galmā. Tie domāja, ka viņiem nav tiesību atstāt savu pienākuma posteni tikai tāpēc, ka apkārtne nav vairs piemērota. Patiesība viņus bija atradusi šeit, un šeit viņi palika, lai ar izmaiņām savā dzīvē un raksturā liecinātu par jaunās ticības pārveidojošo spēku.
Vai kāds tiek kārdināts aizbildināties ar apstākļiem, lai neliecinātu par Kristu? Tad lai tas pārdomā mācekļu stāvokli ķeizara galmā – imperatora paša izvirtību un galma izšķērdību. Mums grūti būtu iedomāties reliģiskai dzīvei vēl nelabvēlīgākus apstākļus, kas prasītu vēl lielākus upurus un pretošanos, nekā tie, kādos atradās šie jaunatgrieztie, bet grūtībās un briesmās viņi palika uzticīgi. Ar šķietami nepārvaramiem apstākļiem kristietis var gan mēģināt aizbildināt savu nepaklausību Jēzū izteiktajai patiesībai; [467] tomēr nav tāda iemesla, kas izturētu pārbaudi. Ja cilvēkam būtu iespējams aizbildināties, tad līdz ar to tas pierādītu, ka Dievs ir netaisns, jo Viņš savu bērnu atpestīšanu pakļāvis nosacījumiem, kurus tie nespēj izpildīt.
Ja cilvēks ir apņēmies kalpot Kungam, tas atradīs izdevību liecināt par Viņu. Grūtības nespēs aizkavēt to, kurš nolēmis vispirms meklēt Dieva valstību un Viņa taisnību. Ar lūgšanās un Vārda pētīšanā iegūtu spēku tas izkops labās īpašības un atmetīs netikumus. Raugoties uz Jēzu, ticības iesācēju un pabeidzēju, kas pacieta grēcinieku pretimrunāšanu, kristietis labprāt panesīs nicināšanu un izsmieklu. Un Tas, kura Vārds ir patiesība, ir apsolījis palīdzību un žēlastību, kas būs pietiekoša jebkuriem apstākļiem. Viņa mūžīgās rokas apņem dvēseli, kas griežas pie Viņa pēc atbalsta. Viņa aizgādībā mēs varam būt droši, sakot: “Izbaiļu brīžos es paļaujos uz tevi!” (Ps. 56:4) Dievs piepilda savu apsolījumu pie visiem, kas Viņam uzticas.
Ar savu piemēru Pestītājs ir rādījis, ka Viņa sekotāji var atrasties pasaulē, bet tajā pašā laikā nebūt no pasaules. Viņš nenāca, lai piedalītos pasaules maldinošajos priekos, lai pakļautos tās ieradumiem un dzīvotu saskaņā ar tās prasībām, bet lai darītu sava Tēva prātu, – meklētu un glābtu pazudušos. Pastāvīgi tiecoties uz šo mērķi, kristietis jebkurā vidē var palikt neaptraipīts. Lai kāds būtu viņa stāvoklis vai apstākļi, labvēlīgi vai bēdīgi, – uzticīgi pildot savu pienākumu, viņš var apliecināt patiesās reliģijas spēku.
Kristieša raksturs attīstās nevis vieglos dzīves apstākļos, bet tieši grūtībās. Sastapšanās ar atraidījumiem un pretestību Kristus sekotājus vada uz lielāku modrību un daudz nopietnāku uzticību varenajam Palīgam. Dieva žēlastībā izturētie smagie pārbaudījumi attīsta pacietību, piesardzību, gara spēku un dziļu un paliekošu paļāvību uz Kungu. Kristīgās ticības triumfs atklājas tās sekotāju spēkā ciest un tomēr palikt stipriem; pakļauties un tādā veidā uzvarēt; pastāvīgi mirt un tomēr dzīvot; nest krustu, lai iegūtu godības vainagu.