Cik ļoti Fēliksa izturēšanās atšķīrās no Filipu cietuma uzrauga rīcības! Arī tur Kunga kalpi saistīti tika pie viņa atvesti, tāpat kā Pāvils pie Fēliksa. Pierādījumi, kas liecināja, ka tos atbalsta dievišķs spēks, viņu līksmība ciešanās un nežēlībā, bezbailība zemei grīļojoties zemestrīcē, un Kristum līdzīgais piedošanas gars pārliecināja cietuma uzrauga sirdi, kurš drebēdams atzina savus grēkus un atrada piedošanu. Fēlikss drebēja, bet nenožēloja. Cietuma uzraugs priecīgi apsveica Dieva Garu savā sirdī un mājā. Fēlikss dievišķajam vēstnesim pavēlēja aiziet. Viens izvēlējās kļūt par Dieva bērnu un Debesu mantinieku, otrs savu likteni saistīja ar netaisnības darītājiem.
Divu gadu laikā pret Pāvilu nekas vairāk netika iesākts, tomēr viņš palika cietumnieks. Fēlikss dažas reizes viņu apmeklēja un uzmanīgi klausījās apustuļa vārdos, bet tā šķietamās draudzības patiesais iemesls bija mantkārība; viņš lika saprast, ka, iemaksājot lielāku summu naudas, Pāvils varētu atgūt brīvību. [427] Taču apustulis bija pārāk cēla rakstura, lai tādā veidā atpirktos. Viņš nekādā noziegumā nebija vainīgs un pat brīvības dēļ negribēja iesaistīties netaisnos darījumos. Turklāt viņš pats bija par trūcīgu, lai samaksātu tādu izpirkšanas maksu, ja arī gribētu to darīt, un nevēlējās savā labā izlietot atgriezto ticības brāļu līdzjūtību un devību. Tāpat viņš juta, ka atrodas Dieva rokās, un tāpēc negribēja iejaukties dievišķajos nodomos, lai tikai saudzētu sevi.
Sakarā ar ārkārtīgi netaisnu izturēšanos pret jūdiem Fēliksu beidzot izsauca uz Romu. Pirms viņš atstāja Cēzareju, tas, “gribēdams kaut ko jūdiem pa prātam izdarīt, atstāja Pāvilu cietumā”. Bet Fēliksa mēģinājums atgūt jūdu uzticību cieta neveiksmi. Viņš krita nežēlastībā un tika atcelts no amata, un par tā pēcteci iecēla Fēstu, ar galveno uzturēšanās vietu Cēzarejā.
Gaismas stariem no Debesīm tika atļauts spīdēt pār Fēliksu, kad Pāvils ar viņu runāja par taisnību, atturību un nākamo tiesu. Tā viņam bija Debesu sūtīta izdevība ieraudzīt un atstāt savus grēkus. Bet tas Dieva vēstnesim sacīja: “Tagad ej, kad man būs vaļas, es tevi pasaukšu.” Viņš noraidīja šo pēdējo žēlastības piedāvājumu, un vairāk Dievs to nekad neaicināja.