(Ap. d. 24. nod.)
[419] Piecas dienas pēc Pāvila ierašanās Cēzarejā no Jeruzālemes atnāca viņa apsūdzētāji kopā ar Tertullu, kādu labu oratoru, ko viņi bija pieņēmuši par padomdevēju. Lietu izskatīja nekavējoties. Pāvilu aizveda sapulces priekšā, un Tertulls “sāka apsūdzības runu”. Cerēdams, ka ar glaimiem Romas valstsvīru varēs ietekmēt vairāk nekā ar vienkāršiem patiesiem paziņojumiem, viltīgais runātājs sāka ar Fēliksa slavēšanu: “Ļoti cienījamais Fēliks, mēs vienmēr un visur ar dziļu pateicību atzīstam, ka caur tevi esam ieguvuši pilnīgu mieru un ka ar tavu gādību notikušas teicamas pārgrozības šīs tautas dzīvē.”
Šeit Tertulls atļāvās nekaunīgi samelot, jo Fēliksa raksturs bija zemisks un negodīgs. Par viņu ir teikts, ka, “padodamies visām iespējamām tieksmēm un rīkodamies cietsirdīgi, viņš ķēniņa varu lietoja ar verga izturību”. (Tacits, Vēsture, 5. nod. 9. p.) Tie, kas dzirdēja Tertullu, labi zināja, ka viņa glaimi neatbilst patiesībai, bet [420] vēlēšanās nodrošināt Pāvila notiesāšanu bija stiprāka par mīlestību uz taisnību.
Savā runā Tertulls Pāvilu apvainoja tādos noziegumos, kas, ja tie tiktu pierādīti, nozīmētu atzīt apustuli par valsts nodevēju. “Mēs esam izzinājuši, ka šis vīrs ir bīstams cilvēks un nemiera cēlājs visu jūdu vidū visā pasaulē, ka viņš ir nacariešu sektas vadonis un arī mēģinājis Templi sagānīt.” Tālāk Tertulls uzsvēra, ka Lizijs, Jeruzālemes karaspēka komandieris, Pāvilu ar varu atņēmis jūdiem, kad tie viņu gribēja tiesāt pēc saviem reliģiskajiem likumiem, un tādā veidā piespiedis tos nest šo lietu Fēliksa priekšā. Tas viss tika teikts ar nodomu, lai zemes soģi pamudinātu izdot Pāvilu jūdu tiesai. Klātesošie jūdi kaislīgi atbalstīja ikvienu apvainojumu, nemaz nepūloties slēpt savu naidu pret cietumnieku.
Fēliksam bija pietiekami ass prāts, lai saprastu Pāvila apvainotāju noskaņojumu un raksturu. Viņš zināja, kādēļ tie tagad glaimoja, un arī redzēja, ka tiem neizdodas savu apsūdzību pierādīt. Pievērsdamies cietumniekam, viņš aicināja to sevi aizstāvēt. Pāvils netērēja vārdus glaimiem, bet vienkārši apliecināja, ka var būt apmierināts par atļauju runāt Fēliksa klātbūtnē, tāpēc ka tas jau tik ilgi ir par tiesnesi un labi pazīst jūdu likumus un ieražas. Atsaucoties uz apsūdzībām, kas vērstas pret viņu, tas skaidri parādīja, ka neviena no tām nav patiesa. [421] Viņš paskaidroja, ka nekur Jeruzālemē nav cēlis nemieru, nedz arī sagānījis svētnīcu. “Tie mani nav redzējuši nedz Templī uz kādu runājam, nedz ļaudis kūdām uz kādu sacelšanos ne sinagogās, ne pilsētā; tie arī nevar pierādīt, par ko viņi tagad mani apsūdz.”
Atzīdams, ka ir kalpojis “savu tēvu Dievam pēc tās mācības, ko viņi sauc par maldu mācību”, viņš apgalvoja, ka vienmēr ir ticējis visam, “kas saskan ar bauslību un kas rakstīts praviešos”, un ka saskaņā ar skaidrajām Rakstu liecībām tic miroņu augšāmcelšanai. Aizstāvoties tālāk, tas paziņoja, ka viņa dzīves vadmotīvs ir “vienmēr paturēt skaidru sirdsapziņu Dieva un cilvēku priekšā”.
Vaļsirdīgi un skaidri viņš runāja par to, kāpēc apmeklējis Jeruzālemi un kādos apstākļos ticis apcietināts un pratināts. “Pēc vairāk gadiem es esmu atnācis, lai nodotu dāvanas savai tautai un upurētu. Tad daži Āzijas jūdi sastapa mani šķīstāmies Templī, kur nebija ne drūzmas, ne trokšņa. Tiem vajadzēja būt tavā priekšā un sūdzēt, ka viņiem kas būtu pret mani. Un šie paši lai saka, kādu vainu tie atklājuši, kad es stāvēju Sinedrija priekšā, kā tikai šo vienu Vārdu, ko es saucu, viņu vidū stāvēdams: mirušo augšāmcelšanās dēļ jūs mani šodien tiesājat!”
Apustulis runāja nopietni, ar skaidri redzamu atklātību, un viņa vārdiem bija pārliecinošs spēks. [422] Arī Klaudijs Lizijs vēstulē Fēliksam bija līdzīgi teicis par Pāvila izturēšanos. Turklāt, Fēlikss pats jūdu reliģiju pazina labāk, nekā daudzi to domāja. Pāvila vienkāršais notikumu atstāstījums deva Fēliksam iespēju vēl skaidrāk izprast iemeslus, kas vadīja jūdus, cenšoties pierādīt, ka apustulis vainojams musināšanā un nodevībā. Valdnieks nevēlējās iepriecināt jūdus ar netaisnu Romas pilsoņa notiesāšanu, ne arī izdot viņu, lai to sodītu ar nāvi bez skaidras lietas izmeklēšanas. Tomēr Fēlikss nepazina cēlākus motīvus par savtību, jo viņu pārvaldīja godkārība un ilgas pēc augstāka amata. Bailes sadusmot jūdus viņu atturēja no taisnīgas izturēšanās pret cilvēku, kuru tas uzskatīja par nevainīgu, tādēļ viņš nolēma atlikt izmeklēšanu, līdz tiesā varēs piedalīties Lizijs, un sacīja: “Kad komandieris Lizijs atnāks, tad es jūsu lietu izlemšu.”
Apustulis palika cietumā, bet Fēlikss “pavēlēja virsniekam Pāvilu apsargāt, dot viņam atvieglojumus un neliegt, ka kāds no viņa piederīgiem viņam izdara kādu pakalpojumu”.
Neilgi pēc tam Fēlikss ar savu sievu Druzillu sūtīja pēc Pāvila, lai personīgi viņu iztaujātu “par ticību Jēzum Kristum”. Viņi labprāt un pat dedzīgi klausījās šīs jaunās atziņas, kuras tie varbūt nekad vairs nedzirdēs un kas, ja tās tiks atmestas, sniegs skaidru liecību pret tiem Kunga dienā.
Pāvils to uzskatīja par Dieva dāvātu izdevību, ko arī uzticīgi izmantoja. [423] Viņš saprata, ka stāv tāda cilvēka priekšā, kam ir vara nodot viņu nāvē vai arī atbrīvot, tomēr, uzrunājot Fēliksu un Druzillu, viņš tos necildināja, ne arī glaimoja. Pāvils zināja, ka viņa vārdi tiem kļūs par dzīvības smaržu vai nāves smaržu, un, aizmirsdams visus personīgos apsvērumus, centās viņos pamodināt apziņu par draudošajām briesmām.
Apustulis atzina, ka Evaņģēlijs jādzird ikvienam cilvēkam, jo kādā dienā tie stāvēs vai nu starp skaidrajiem un svētajiem ap lielo balto troni, vai arī pie tiem, kuriem Kristus teiks: “Ejiet nost no Manis jūs, ļauna darītāji!” (Mat. 7:23) Viņš saprata, ka tam vajadzēs katru no saviem klausītājiem satikt Debesu tiesā un sniegt atskaiti ne tikai par visu, ko viņš sacījis un darījis, bet arī par iemesliem un garu, kas ierosināja viņa vārdus un rīcību.
Fēliksa dzīves gājums bija tik nežēlīgs un ļauns, ka maz bija to, kas kādreiz būtu iedrošinājušies likt viņam kaut vai izjust, ka tā raksturs un rīcība nav bez kļūdām. Bet Pāvils nebaidījās no cilvēkiem. Viņš skaidri liecināja par ticību Kristum un par iemesliem, kāpēc viņš ticēja, un tādā veidā pievērsa sevišķu uzmanību tiem būtiskajiem kristīga rakstura tikumiem, kuru tik uzkrītošā veidā trūka šim viņa priekšā sēdošajam augstprātīgajam pārim.
Apustulis Fēliksam un Druzillai atklāja Dieva raksturu, Viņa taisnīgumu, patiesumu un bezpartejiskumu, kā arī Kunga bauslības dabu. Pāvils skaidri parādīja, ka cilvēka pienākums ir rūpēties, lai tā dzīve būtu nosvērta un atturīga, pakļaujot iegribas prāta kontrolei, saskaņojoties ar Dieva likumiem un saglabājot miesas un gara veselību. [424] Viņš paziņoja, ka nenovēršami pienāks tiesas diena, kad visi saņems saviem miesā darītajiem darbiem atbilstošu algu, kad skaidri atklāsies, ka bagātība, stāvoklis un tituli ir bezspēcīgi, lai iemantotu Dieva labvēlību vai atbrīvotu no grēka sekām. Viņš rādīja, ka šī dzīve ir tas laiks, kad cilvēkam jāsagatavojas nākamajai dzīvei. Ja netiks ievērotas tagadējās priekšrocības un izdevības, tad būs jācieš mūžīgi paliekošs zaudējums; nekāds jauns pārbaudes laiks vairs netiks dots.
Pāvils it sevišķi iztirzāja bauslības plašās prasības. Viņš rādīja, ka Dieva baušļi skar cilvēka morālās dabas visdziļākos noslēpumus un izlej spožu gaismu pār cilvēka redzei un zināšanām apslēpto sfēru. Tas, ko dara rokas vai izsaka mēle, – ko atklāj cilvēka ārējā dzīve, – tā morālo raksturu parāda visai nepilnīgi. Baušļi pārmeklē domas, motīvus un nolūkus. Tie nosoda visu—gan cilvēku skatam apslēptās tumšās kaislības, greizsirdību, naidu, tieksmes un godkārību, gan dvēseles vientulībā lolotos ļaunos plānus, kas tikai izdevību trūkuma dēļ nekad nav izvesti dzīvē.
Pāvils savu klausītāju domas centās pievērst lielajam par grēkiem pienestajam upurim. Viņš atsaucās uz tiem upuriem, kas bija nākamo labumu ēna, un tad atklāja Kristu kā visu šo ceremoniju piepildījumu, kā vienīgo kritušās cilvēces dzīvības un cerības avotu. Senatnes svētie vīri tika glābti ticībā Kristus asinīm. Redzot upura dzīvnieku nāves mokas, tie raudzījās pāri laikmetu bezdibenim uz Dieva Jēru, kam vajadzēja atņemt pasaules grēkus.
[425] Dievs no visiem saviem radījumiem taisnīgi pieprasa mīlestību un paklausību. Savos baušļos Viņš tiem ir devis pilnīgu taisnības paraugu, bet daudzi aizmirst Radītāju un, pretēji Viņa gribai, izvēlas iet paši savus ceļus. Mīlestībai, kas ir tik augsta kā Debesis un tik plaša kā Visums, tie atbild ar ienaidu. Dievs nevar pazemināt savu likumu prasības, lai tās atbilstu ļauno cilvēku ieskatiem, ne arī cilvēks pats ar saviem spēkiem spēj izpildīt bauslību. Vienīgi ticot Kristum, grēcinieks var tikt šķīstīts no visām vainām un darīts spējīgs paklausīt Radītāja likumiem.
Tā cietumnieks Pāvils jūdiem un pagāniem pārliecinoši rādīja dievišķo likumu prasības un Jēzu, nicināto Nacarieti, pasludināja kā Dieva Dēlu un pasaules Pestītāju.
Jūdu izcelsmes princese labi saprata šo svēto likumu raksturu, kurus pati bija tik nekaunīgi pārkāpusi, tomēr aizspriedumi pret Golgātas Vīru nocietināja tās sirdi pret dzīvības vārdiem. Bet Fēlikss patiesību nekad agrāk nebija dzirdējis, un, Dieva Garam viņu pārliecinot, tas jutās dziļi satraukts. Ierunājās tikko pamodinātā sirdsapziņa, un Fēlikss saprata, ka Pāvilam ir taisnība. Atmiņā atausa visa noziedzīgā pagātne. Ar drausmīgu skaidrību viņš atcerējās savas agrīnās netiklās un asins izliešanām bagātās dzīves noslēpumus un vēlāko gadu tumšos darbus. Viņš sevī ieraudzīja nesavaldību, cietsirdību un mantkārību. Nekad agrāk patiesība tā nebija skārusi viņa sirdi, un nekad agrāk viņa dvēsele nebija jutusies tik izbiedēta. [426] Doma, ka visi viņa slepenie noziegumi Dieva skatam ir atklāti un ka viņš tiks tiesāts atbilstoši saviem darbiem, lika tam bailēs nodrebēt.
Tomēr tā vietā, lai ļautu pārliecībai sevi vadīt uz grēku nožēlošanu un atgriešanos, viņš centās šīs nelūgtās domas atvairīt. Tas sarunu ar Pāvilu strauji pārtrauca. “Tagad ej, “ viņš sacīja, “kad man būs vaļas, es tevi pasaukšu.”