Tā vietā lai nosodītu, priesteri un vadītāji dedzīgi piekrita šim nekrietnajam plānam. Pāvils bija teicis patiesību, salīdzinādams Ananiju ar nobalsinātu sienu.
Bet Dievs iejaucās, lai glābtu sava kalpa dzīvību. Pāvila māsas dēls, dzirdējis par šo slepkavu “viltus nodomu, atnāca, iegāja karaspēka mītnē un paziņoja to Pāvilam. Pāvils, pieaicinājis kādu virsnieku, sacīja: “Aizved šo jaunekli pie komandiera, jo viņam ir kaut kas tam ziņojams.” Viņš to ņēma līdzi un, aizvedis pie komandiera, sacīja: “Apcietinātais Pāvils mani sauca un lūdza atvest šo jaunekli pie tevis, jo viņam esot kaut kas tev sakāms.”
Klaudijs Lizijs, paņēmis viņu pie rokas un aizgājis savrup, vaicāja: “Kas tev man ziņojams?” Jauneklis sacīja: “Jūdi norunājuši tevi lūgt, lai tu rītā Pāvilu vestu Sinedrija priekšā, it kā gribēdami kaut ko tuvāk par viņu izzināt. Bet tu neuzticies viņiem, jo vairāk kā četrdesmit vīru no viņu vidus viņam uzglūn, un tie sazvērējušies neēst un nedzert, iekams viņu nebūšot nonāvējuši, un tagad tie ir sagatavojušies un gaida tavu solījumu.”
Tad komandieris jaunekli atlaida, pavēlēdams: “Nesaki nevienam, ka tu man to esi paziņojis.””
[415] Lizijs tūlīt nolēma pārsūtīt Pāvilu no sava apgabala uz Fēliksa pārvaldīto reģionu. Kā tauta jūdi bija viegli satraucami un uzbudināmi, tādēļ nekārtības bija parasta parādība. Apustuļa ilgāka palikšana Jeruzālemē varēja kļūt bīstama pilsētai, tāpat arī pašam komandierim, tāpēc “viņš ataicināja divus virsniekus un sacīja: “Sagatavojiet trešai nakts stundai divi simti kareivju, kas lai ietu uz Cēzareju, un septiņdesmit jātnieku un divi simti šķēpnešu. Turiet kārtībā jājamos lopus, lai sēdinātu virsū Pāvilu un novestu to drošībā pie zemes pārvaldnieka Fēliksa.”
Ar Pāvila nosūtīšanu nedrīkstēja ne mirkli kavēties. “Kareivji, kā tiem bija pavēlēts, ņēma Pāvilu un naktī aizveda uz Antipatridu”. No šīs vietas jātnieki ar cietumnieku gāja tālāk uz Cēzareju, kamēr četri simti kareivju atgriezās Jeruzālemē.
Nodaļas priekšnieks nodeva Fēliksam tam uzticēto cietumnieku, kā arī komandiera Lizija vēstuli, kurā bija rakstīts: “Klaudijs Lizijs sveicina ļoti cienījamo zemes pārvaldnieku Fēliksu. Šo vīru, ko jūdi bija saņēmuši un gribēja nonāvēt, es, piesteidzies palīgā ar karaspēka nodaļu, atbrīvoju, uzzinājis, ka viņš ir romietis; un, gribēdams zināt, kādas vainas dēļ tie viņu apsūdz, es viņu vedu Sinedrija priekšā. Es nopratu, ka to apsūdz viņu bauslības lietās, bet nebija sūdzības, ar ko viņš būtu pelnījis nāvi vai važas.[416] Kad man kļuva zināms viņu nodoms pret šo vīru, es tūdaļ sūtīju viņu pie tevis, pavēlēdams arī sūdzētājiem izteikt tavā priekšā, kas tiem ir pret viņu.”
Izlasījis šo ziņojumu, Fēlikss jautāja, no kura apgabala ir cietumnieks un, uzzinājis, ka viņš ir no Kilikijas, teica: ““Es tevi uzklausīšu pēc tam, kad arī tavi apsūdzētāji būs atnākuši,” – un pavēlēja viņu paturēt apcietinājumā Hēroda pilī.”
Pāvila gadījums nebija pirmais, kad kāds Dieva kalps starp pagāniem atrada patvērumu no to ļaužu ļaunuma, kas saucās par Jehovas tautu. Ar neprātīgajām dusmām pret Pāvilu jūdi pievienoja vēl vienu tumšu noziegumu tam sarakstam, kas raksturīgs šīs tautas vēsturei. Viņi vēl vairāk nocietināja savas sirdis pret patiesību un vēl noteiktāk apstiprināja pret tiem izteikto spriedumu.
Maz ir to, kas pilnībā izprot Nacaretes sinagogā teiktos Kristus vārdus, pasludinot sevi par Svaidīto. Viņš paziņoja, ka Mesijas uzdevums ir iepriecināt, svētīt un izglābt bēdīgos un noskumušos grēka gūstekņus; un tad, redzot savu klausītāju lepnuma un neticības pārņemtās sirdis, Viņš tiem atgādināja, ka jau pagātnē Dievs bija novērsies no saviem izredzētajiem ļaudīm viņu neticības un sacelšanās dēļ un atklājies pagānu zemēs tiem, kas neatmeta Debesu gaismu. Sarpatas atraitne un Naamans no Sīrijas dzīvoja pēc tiem pieejamās atziņas, un šī iemesla dēļ tos atzina par taisnākiem nekā Dieva izredzētos ļaudis, kas bija atkrituši no Viņa un ērtību un pasaulīga goda dēļ upurējuši dievišķos pamatlikumus.
Nacaretes jūdiem Kristus atklāja drausmīgu patiesību, paziņodams, ka Israēla [417] atkrišanas dēļ Dievam uzticīgs sūtnis to vidū nevarēja justies drošībā. Tie negribēja viņu atzīt, ne arī cienīt tā darbu. Lai gan jūdu vadoņi vārdos apliecināja, ka tie ļoti cenšas pagodināt Kungu un dedzīgi meklē Israēla labklājību, patiesībā tie bija gan Dieva, gan tautas ienaidnieki. Ar saviem priekšrakstiem un piemēru viņi ļaudis novērsa arvien tālāk un tālāk prom no paklausības Kungam, – aizvedot tos tur, kur Viņš vairs nevarēja būt to aizstāvis bēdu dienās.
Pestītāja pārmetums Nacaretes iedzīvotājiem Pāvila gadījumā attiecās ne tikai uz neticīgajiem jūdiem, bet arī uz viņa ticības brāļiem. Ja draudzes vadītāji būtu pilnībā uzvarējuši pret Pāvilu pamodušās rūgtās jūtas un pieņēmuši viņu kā Dieva īpaši aicinātu Evaņģēlija vēstnesi pagāniem, tad Kungs to viņu labā būtu saudzējis un pasargājis. Tas nebija Dieva prāts, lai Pāvila darbs tik drīz izbeigtos, bet Viņš nedarīja nekādu brīnumu, lai sarautu apstākļu ķēdi, kas bija izveidojusies, pateicoties Jeruzālemes draudzes vadītāju ieturētajam virzienam.
Tāds gars arī tagad noved pie līdzīgiem rezultātiem. Nevērtējot un nepieņemot dievišķās žēlastības bagātību, draudze ir zaudējusi daudz svētību. Cik bieži Kungs būtu paildzinājis dažu uzticīgu kalpu darbu, ja tas tiktu vērtēts! Bet, ja draudze atļauj dvēseļu ienaidniekam sabojāt tās izpratni, tā ka tās locekļi nepareizi attēlo un iztulko Kristus kalpa vārdus un darbus, un ja tie paši atļaujas nostāties viņa ceļā un ir [418] par šķērsli tā lietderībai, tad Kungs reizēm savas nodomātās svētības atņem.
Sātans ar saviem aģentiem pastāvīgi strādā, lai padarītu vājākus un iznīcinātu tos, kurus Dievs izredzējis liela un laba darba veikšanai. Tie var būt gatavi Kristus dēļ upurēt pat savu dzīvību, tomēr lielais viltnieks viņu brāļos iedvesīs pret tiem šaubas, kas, reiz pieņemtas, mazinās uzticību viņu rakstura godīgumam un kaitēs to lietderībai. Pārāk bieži sātanam izdodas Kunga kalpiem no pašu brāļu vidus sagādāt tik lielas bēdas, ka Dievs laipni iejaucas, lai vajātajiem sniegtu mieru. Kad rokas ir sakrustotas uz nedzīvajām krūtīm, kad brīdinošā un iedrošinošā balss jau apklususi, tad šie stūrgalvīgie var arī uzmosties, lai sāktu saskatīt un vērtēt svētības, kuras no tiem saņēmuši. Viņu nāve var pabeigt darbu, ko dzīvē nebija iespējams veikt.