Velnišķā niknumā tie metās viņam virsū, kliegdami: “Israēlieši, nāciet palīgā! Šis ir tas cilvēks, kas visur visus māca pret tautu, bauslību un pret šo vietu,” un, ļaudīm atsaucoties uz aicinājumu palīdzēt, pievienoja vēl citus apvainojumus, “un turklāt viņš ievedis grieķus Templī un sagānījis šo svēto vietu.”
[407] Neapgraizīta cilvēka ieiešana svētās celtnes iekšējos pagalmos pēc jūdu likumiem bija noziegums, kas sodāms ar nāvi. Pāvils pilsētā bija redzēts kopā ar efezieti Trofimu, un tie iedomājās, ka viņš to ievedis templī, kaut gan viņš to nebija darījis, un, tā kā viņš pats bija jūds, tad viņa ieiešana templī nebija nekāds bauslības pārkāpums. Tomēr, lai gan apsūdzība bija pilnīgi nepareiza, tā pamodināja tautā izplatītos aizspriedumus. Saucienam izskanot tempļa pagalmos, tur sapulcējušos ļaužu pulkus pārņēma mežonīgs uzbudinājums. Šīs ziņas ātri izplatījās Jeruzālemē, un “visu pilsētu pārņēma uztraukums, saskrēja ļaudis”.
Vēsts, ka kāds Israēla atkritējs bija uzdrošinājies sagānīt templi tieši tajā laikā, kad tur bija sanākuši tūkstoši no visām pasaules daļām, lai piedalītos dievkalpojumos, izraisīja pūļa visnežēlīgākās kaislības. “Sagrābuši Pāvilu, tie vilka viņu no Tempļa ārā; un durvis tūlīt tika aizslēgtas.
Kad tie dzīrās viņu nonāvēt, rotas komandierim pienāca ziņa, ka visa Jeruzāleme esot nemiera pārņemta.” Klaudijs Lizijs labi pazina šo cilvēku vētraino, nepakļāvīgo raksturu, un, “paņēmis kareivjus un virsniekus, viņš tūdaļ steidzās pie tiem lejā; bet šie, ieraudzījuši komandieri un kareivjus, mitējās Pāvilu sist”. Nezinādams trokšņa cēloni, bet redzēdams, ka pūļa niknums vērsts pret Pāvilu, Romas virsnieks nodomāja, ka tam jābūt ēģiptietim, [408] kādam dumpiniekam, kas, kā viņš bija dzirdējis, nesen esot izbēdzis. Tāpēc viņš to saņēma un “pavēlēja ar divi važām saistīt un vaicāja, kas viņš esot un ko esot darījis”. Uzreiz skaļā un dusmīgā apsūdzībā atskanēja daudzas balsis. “Pūlī citi sauca šo, citi to; tā kā viņš troksnī neko noteiktu nevarēja uzzināt, viņš pavēlēja Pāvilu aizvest karaspēka mītnē. Bet, nonākot uz kāpnēm, kareivjiem vajadzēja viņu nešus nest ļaužu uzmākšanās dēļ, jo ļaužu pulks sekoja, saukdams: “Nost viņu!””
Visā šajā kņadā apustulis bija kluss un savaldīgs. Viņa domas kavējās pie Dieva, un viņš zināja, ka ap viņu ir Debesu eņģeļi. Pāvils nevēlējās atstāt templi, pirms nebija mēģinājis saviem tautiešiem atklāt patiesību. Kad to gatavojās aizvest uz karaspēka mītni, viņš vecākajam virsniekam jautāja: “Vai man ir atļauts tev ko teikt?” Lizijs atbildēja: “Vai tu proti grieķiski? Vai tik tu neesi tas ēģiptietis, kas priekš dažām dienām sacēlies un aizvedis tuksnesī četrus tūkstošus sikariešu?” Iebilstot Pāvils sacīja: “Es esmu jūds, tarsietis, ievērojamās Kilikijas pilsētas pilsonis; es tevi lūdzu, atļauj man runāt uz ļaudīm.”
Lūgumu paklausīja, un “Pāvils nostājās uz kāpnēm un māja ļaudīm ar roku”. Apustuļa žests saistīja klātesošo uzmanību, un viņa stāja iedvesa cieņu. “Kad visi bija apklusuši, viņš tos ebreju valodā uzrunāja: “Brāļi un tēvi, uzklausiet tagad, ko es jums, sevi aizstāvēdams, teikšu!” Dzirdot pazīstamās ebreju valodas skaņas, [409] “tie kļuva vēl klusāki”. Un viņš turpināja:
“Es esmu jūds, dzimis Tarsā, Kilikijā, bet uzaudzināts šinī pilsētā, izglītojies pie Gamaliēla kājām, pilnībā tēvu bauslībā mācīts, tikpat dedzīgs Dievam kā jūs visi šodien.” Neviens nevarēja noliegt apustuļa teikto, jo fakti, uz kuriem viņš atsaucās, vēl bija labi zināmi daudziem Jeruzālemes iemītniekiem. Tālāk viņš runāja par savu agrāko dedzību Kristus mācekļu vajāšanā, pat līdz nāvei; viņš atstāstīja savas atgriešanās apstākļus, paskaidrojot klausītājiem, kā viņa lepnā sirds tika vadīta uz pazemošanos krustā sistā Nacarieša priekšā. Ja viņš savus pretiniekus būtu centies pārliecināt, tad tie stūrgalvīgi atteiktos tādos vārdos klausīties, bet viņa piedzīvojumu atstāstījumu pavadīja savdabīgs spēks, kas uz laiku šķita darām iejūtīgākas un pakļāvīgākas arī šo ļaužu sirdis.
Pēc tam viņš centās tiem atklāt, ka strādāt starp pagāniem nav bijusi viņa vēlēšanās. Viņš gribējis darboties savas tautas labā; bet šajā pašā templī Dieva balss svētā atklāsmē to uzrunājusi, norādot ceļu “tālu pie pagāniem”.
Līdz šim ļaudis bija viņu uzklausījuši sevišķi uzmanīgi, bet, kad Pāvils, stāstot par savu dzīvi, sasniedza brīdi, kad viņu nozīmēja par Kristus sūtni pie pagāniem, klātesošo niknums izlauzās no jauna. [410] Pieraduši raudzīties uz sevi kā uz vienīgo tautu, kam veltīta Dieva labvēlība, tie negribēja pieļaut, ka nicinātie pagāni dalītos tajās priekšrocībās, ko līdz šim tie uzskatīja tikai kā savu īpašumu. Pārkliegdami runātāju, viņi sauca: “Nost tādu no zemes virsus! Viņš nedrīkst palikt dzīvs!”
“Kad tie kliegdami nosvieda savas drēbes un meta smiltis gaisā, komandieris pavēlēja viņu novest karaspēka mītnē, šaust un nopratināt, lai dabūtu zināt, kādēļ tie uz viņu tā kliedza. Kad tie viņu bija nostiepuši, lai šaustu, Pāvils sacīja virsniekam, kas stāvēja klāt: “Vai jums ir atļauts šaust romieti un vēl bez tiesas sprieduma?” To dzirdējis, virsnieks gāja un to paziņoja komandierim, sacīdams: “Ko tu gribi darīt? Šis cilvēks taču ir romietis.” Tad komandieris pienāca un viņam jautāja: “Saki man – vai tu esi romietis?” Un viņš atbildēja: “Jā.” Bet komandieris turpināja: “Es par lielu maksu esmu ieguvis šīs pilsoņa tiesības.” Pāvils sacīja: “Bet es tāds jau esmu piedzimis.” Tie, kas gatavojās viņu nopratināt, tūdaļ atstājās no viņa; bet komandieris izbijās, uzzinājis, ka viņš ir romietis, jo viņš to bija licis saistīt.
Nākamajā dienā, gribēdams skaidri zināt, kādēļ jūdi Pāvilu apsūdz, viņš to atsvabināja un pavēlēja sanākt augstajiem priesteriem un visam Sinedrijam un, ataicinājis Pāvilu, veda to viņiem priekšā.”
Tagad apustuli nopratināt gatavojās tā pati tiesa, kuras loceklis viņš bija pirms atgriešanās. [411] Stāvot jūdu tautas vadītāju priekšā, viņš bija kluss, un tā seja izstaroja Kristus mieru. “Uzlūkodams Sinedriju,” viņš sacīja: “Brāļi, es esmu dzīvojis pēc vislabākās sirdsapziņas Dieva priekšā līdz šai dienai.” Dzirdot šos vārdus, klātesošo naids no jauna uzliesmoja, un “augstais priesteris Ananija pavēlēja tiem, kas ap viņu stāvēja, sist viņam pa muti”. Uz šo necilvēcisko pavēli Pāvils izsaucās: “Dievs tevi sitīs, tu nobalsinātā siena; tu še sēdi mani tiesāt pēc likuma un pavēli mani sist pret likumu?” “Bet tie, kas ap viņu stāvēja, sacīja: “Tu uzdrošinies lamāt Dieva priesteri?” Ar savu parasto laipnību Pāvils atbildēja: “Es nezināju, brāļi, ka tas ir augstais priesteris; jo ir rakstīts: sargies ļaunu runāt par savas tautas valdnieku.”
“Zinādams, ka Sinderijā daļa bija saduķeji un otra daļa farizeji, viņš sauca: “Brāļi, es esmu farizejs, farizeja dēls; mani tiesā mūžīgās dzīvības cerības un mirušo augšāmcelšanās dēļ.”
Kad viņš to bija runājis, izcēlās strīds farizeju un saduķeju starpā, un sapulce sašķēlās. Jo saduķeji saka, ka nav ne augšāmcelšanās, ne eņģeļu, ne gara, bet farizeji visu to atzīst.” Abas partijas sāka savā starpā strīdēties, un tā viņu pretestības spēks pret Pāvilu salūza. “Daži farizeju novirziena rakstu mācītāji piecēlās un iejaucās strīdā, sacīdami: “Mēs nekā ļauna šinī cilvēkā neredzam; varbūt gars vai eņģelis ar viņu runājis?””
[412] Sekojošajā sajukuma brīdī saduķeji centās apustuli dabūt savās rokās, lai to nogalinātu, bet farizeji tikpat dedzīgi viņu aizstāvēja. “Komandieris, baidīdamies, ka viņi Pāvilu nesaplosa, pavēlēja ierasties karaspēka nodaļai, izraut to no viņu vidus un aizvest karaspēka mītnē.”
Vēlāk, atskatoties uz dienas smagajiem piedzīvojumiem, Pāvils sāka baidīties, vai viņa ietais ceļš ir Dievam patīkams. Varbūt viņš vispār ir pieļāvis kļūdu, nākdams uz Jeruzālemi? Vai tad viņa karstākās ilgas saskaņoties ar brāļiem varēja novest pie šiem posta pilnajiem rezultātiem?
Apziņa par stāvokli, ko jūdi kā Dieva izredzētā tauta ieņēma neticīgās pasaules priekšā, apustulim sagādāja milzīgas garīgas mokas. Ko gan lai domā šie pagānu virsnieki? – Apliecinot, ka viņi ir Jehovas pielūdzēji un atrodas svētā kalpošanā, jūdi tomēr ļāvās aklu, neprātīgu dusmu varai, cenšoties iznīcināt paši savus brāļus, kas reliģiskajā pārliecībā uzdrošinājās no tiem atšķirties, un visaugstāko padomi pārvērta par skatuvi strīdiem un mežonīgam sajukumam. Pāvils juta, ka viņa Dieva Vārds tiek apkaunots pagānu acīs.
Bet viņš pats tagad atradās cietumā un labi saprata, ka ienaidnieki savās neprātīgajās dusmās izlietos jebkuru līdzekli, lai to nonāvētu. Vai viņa darbs draudzes labā būtu beidzies un jau tagad tur jāienāk plēsīgiem vilkiem? Pāvils bija cieši saistīts ar Kristus doto uzdevumu, tāpēc, dziļi satraukts, domāja par briesmām, kas draudēja izkaisītajām draudzēm, [413] ja tās sāks vajāt tādi ļaudis, ar kādiem viņam tagad jācīnās Augstajā tiesā. Bēdās un nevarībā viņš raudāja un lūdza.
Kungs šajā tumšajā stundā savu kalpu nebija aizmirsis. Viņš to bija pasargājis no asinskārā pūļa tempļa pagalmos; Viņš bija ar to Augstās tiesas priekšā; Viņš to apsargāja cietoksnī un atklājās savam uzticīgajam lieciniekam, atbildot uz tā nopietnajām lūgšanām pēc vadības. “Nākamajā naktī tas Kungs viņam piestājās un sacīja: “Esi drošs! Kā tu par mani esi liecinājis Jeruzālemē, tā tev jāliecina arī Romā.”
Pāvils jau sen vēlējās apmeklēt Romu, jo ļoti ilgojās tur liecināt par Kristu, bet tagad šķita, ka jūdu ienaids viņa nodomam būs pārvilcis svītru, tāpēc viņš nemaz nebēdājās, ka uz turieni būs jāiet kā cietumniekam.
Kamēr Kungs savu kalpu iedrošināja, tikmēr Pāvila ienaidnieki enerģiski plānoja viņa iznīcināšanu. “Kad diena bija uzaususi, jūdi sapulcējās un sazvērējās, sacīdami, ka viņi neēdīs un nedzers, iekams nebūs nonāvējuši Pāvilu. Un to bija vairāk kā četrdesmit, kas tā bija sazvērējušies.” Tas bija tāds gavēnis, kuru Kungs pravietim Jesajam lika nosodīt – gavēšana baroties un strīdoties, “lai rupji varētu laist darbā dūres”. (Jes. 58:4)
Sazvērnieki nāca pie augstajiem priesteriem un tautas vadoņiem, sakot: “Mēs ar zvērestu esam saistījušies neko nebaudīt, iekams Pāvilu nebūsim nonāvējuši. Tagad jūs kopā ar Sinedriju paziņojiet komandierim, lai viņu atved pie jums, it kā jūs viņa lietu gribētu rūpīgāk izklaušināt; [414] bet mēs esam gatavi viņu nonāvēt, pirms viņš atnāk.”