Tā Pāvils rāda, ka Dievs ir pietiekoši spēcīgs pārveidot sirdi kā jūdiem, tā pagāniem un Israēlam apsolītās svētības piešķirt ikvienam, kas tic Kristum. Viņš atkārto Jesajas vēstījumu par Dieva ļaudīm: “Kaut arī Israēla bērnu skaits būtu kā jūras smiltis – tikai atlikums tiks izglābts! Viņš pabeidz un ātri pabeidz vārdu; tas Kungs to darīs uz zemes. Un kā Jesaja to bija paredzējis: ja Kungs Cebaots mums nebūtu atlicinājis kādu sēklu, mēs būtu kļuvuši kā Sodoma un līdzinātos Gomorai.”
Laikā, kad Jeruzālemi izpostīja un tempļa vietā palika tikai drupas, daudzus tūkstošus jūdu pārdeva par vergiem pagānu zemēs. Līdzīgi bojā gājuša kuģa atliekām tuksnešainā krastā tie tika izkaisīti starp tautām. Astoņpadsmit gadsimtus jūdi ir klīduši pa visu pasauli no vienas zemes uz otru, un nevienā vietā viņiem kā tautai nav dota priekšrocība atgūt savu agrāko cienījamo stāvokli. Nicinātiem, ienīstiem un vajātiem tiem no gadsimta gadsimtā par daļu ir bijušas ciešanas.
Tomēr, neskatoties uz briesmīgo spriedumu, kas tika pasludināts pār jūdu tautu, kad tie atmeta Jēzu no Nacaretes, katrā laikmetā ir dzīvojuši arī krietni un dievbijīgi jūdu tautības vīrieši un sievietes, kas visu pacieta klusējot. Dievs ir iepriecinājis viņu sirdi bēdās un līdzcietībā uzlūkojis to drausmīgo stāvokli. [380] Viņš ir dzirdējis to sāpju un izmisuma pilnās lūgšanas, kad tie no visas sirds meklēja Kungu, lai varētu pareizi izprast Viņa Vārdu. Daži tādā veidā pazemīgajā Nacarietī iemācījās saskatīt īsto Israēla Mesiju, kuru viņu priekšteči atmeta un piesita krustā. Viņu prātam aptverot pazīstamo pravietojumu nozīmi, kas tiem tik ilgi bija tradīciju un nepareizu izskaidrojumu aptumšota, sirds pildījās ar pateicību Dievam par neizsakāmo dāvanu, ko Viņš sniedz katrai cilvēcīgai būtnei, kas izvēlas pieņemt Kristu par savu personīgo Pestītāju.
Par šo šķiru Jesaja runāja savā pravietojumā, sakot, ka “tikai atlikums tiks izglābts!” No Pāvila dienām līdz pat šim laikam Kungs ar savu Svēto Garu ir aicinājis kā jūdus, tā pagānus. Apustulis paziņoja, ka “Dievs neuzlūko cilvēka vaigu,” un sevi uzskatīja par parādnieku “grieķiem un barbariem”, tāpat kā jūdiem; bet viņš nekad neatstāja neievērotas tās noteiktās priekšrocības, kas jūdiem bija pāri pār citām tautām, jo Dieva Vārds vispirms tika uzticēts tiem. “Evaņģēlijs,” viņš paskaidroja, “ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic: jūdam vispirms un arī grieķim. Jo tanī atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību, kā rakstīts: no ticības taisnais dzīvos.” Par šo Kristus Evaņģēliju, kas vienlīdz spēcīgs kā pie jūdiem, tā pie pagāniem, Pāvils vēstulē romiešiem liecina, ka viņš no tā nekaunas.
[381] Ja jūdiem Evaņģēliju pasludinātu visā pilnībā, tad daudzi pieņemtu Kristu par Mesiju. Starp kristīgajiem sludinātājiem ir maz tādu, kas jūtas aicināti strādāt jūdu labā, tomēr arī tiem, kuriem šodien tik bieži paiet garām, tāpat kā visiem citiem, ir dota Kristus žēlastības un cerības vēsts.
Dievs sagaida, lai Evaņģēlija sludināšanas noslēgumā, kad sevišķs darbs tiks veikts pie līdz šim novārtā atstātajām ļaužu šķirām, Viņa vēstneši īpašu vērību pievērstu jūdiem, kurus var atrast visās zemes daļās. Atklājums, ka Jehovas mūžīgā nodoma izskaidrojumā Jaunās un Vecās Derības Rakstos valda pilnīga saskaņa, daudziem jūdiem būs kā jauna rīta ausma, kā dvēseles augšāmcelšanās. Kad tie Evaņģēlijā saskatīs Vecās Derības Rakstu lappusēs ainoto Kristu un aptvers, cik nepārprotami Jaunā Derība izskaidro Veco, tad pamodīsies viņu snaudošās gara spējas un tie Kristu atzīs par pasaules Glābēju. Ticībā daudzi Viņu pieņems par savu Pestītāju. Pie tiem tad būs piepildījušies vārdi: “Cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam.” (Jāņa 1:12)
Starp jūdiem ir daži, kas, līdzīgi Saulam no Tarzas, ir vareni Rakstos, un tie ar brīnišķu spēku pasludinās Dieva bauslības nemainību. Israēla Dievs tam liks notikt mūsu dienās. Viņa roka nav paīsināta, ka nevarētu izglābt. Kunga pestīšana atklāsies tad, kad Viņa kalpi ticībā strādās to labā, kas ilgu laiku bijuši neievēroti un nicināti.
“Tādēļ saka tas Kungs, kas izglāba Ābrahāmu, Jēkaba namam: “Jēkabs nekļūs vairs kaunā, un viņa vaigs vairs [382] nenobālēs; jo, kad viņš un viņa bērni redzēs Manu roku darbu viņu vidū, tie svētīs Manu Vārdu, piesauks Jēkaba Svēto un parādīs bijību Israēla Dievam. Un tie, kuru gars tagad maldās, nāks pie atzīšanas, un neapmierinātie pieņems pamācību.” (Jes. 29:22-24)