Kalpojot draudzēs, apustulis Pāvils nenogurstoši pūlējās jaunatgriezto sirdī iedvest vēlēšanos darīt lielas lietas Dieva darbā. Viņš tos bieži pamudināja uz devību. Runājot ar Efezas vecākajiem par savu iepriekšējo darbu pie tiem, viņš sacīja: “Es jums visās lietās esmu rādījis, ka, tā strādājot, nākas gādāt par vājiem, pieminot Kunga Jēzus vārdu, jo Viņš pats sacījis: “Svētīgāk ir dot nekā ņemt.”” (Ap. d. 20:35) “Bet to es saku: kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus; un, kas sēj uz svētību, tas arī pļaus uz svētību. Ikviens lai dara, kā tas savā sirdī apņēmies, ne smagu sirdi vai piespiesti; jo priecīgu devēju Dievs mīl.” (2. Kor. 9:6,7) [343]
Gandrīz visi Maķedonijas ticīgie bija trūcīgi attiecībā uz mantu šajā pasaulē, bet viņu sirds plūda pāri mīlestībā uz Dievu un Viņa patiesību, un tie priecīgi deva Evaņģēlija atbalstīšanai. Kad visās pagānu draudzēs vāca ziedojumus, lai palīdzētu jūdu ticīgajiem, tad atgriezto devību Maķedonijā uzsvēra kā piemēru citām draudzēm. Rakstot Korintas ticīgajiem, apustulis vērsa viņu uzmanību uz “Dieva žēlastību, kas izpaudusies Maķedonijas draudzēs, jo tur, lai gan bēdu smagi pārbaudīti un paši dzīvodami lielā nabadzībā, viņu prieks izpaudies lielā sirsnībā; tie ir labprātīgi ziedojuši pēc savām spējām, pat pāri spējām, to es apliecinu; ar lielu sirsnību tie piedāvāja savu kalpošanu svētajiem mīlestībā.” (2. Kor. 8:1-4)
Maķedonijas ticīgo gatavība uzupurēties bija viņu pilnīgās svētīšanās rezultāts. Dieva Gara skubināti, tie “sevi papriekš ziedoja Kungam” (2. Kor. 8:5) un tad bija labprātīgi bagātīgi dot no saviem līdzekļiem arī Evaņģēlija atbalstīšanai. Uz devību tos nevajadzēja mudināt; pilnīgi pretēji – viņi priecājās par priekšrocību sev aizliegt pat nepieciešamākās lietas, lai tikai aizpildītu citu trūkumu. Kad apustulis mēģināja tos atturēt, tie viņu spieda ziedojumus tomēr pieņemt. Būdami vienkārši un godīgi, mīlot brāļus, tie priecīgi aizliedza sevi, un tā [344] ievāca bagātīgus labprātīgas devības augļus.
Kad Pāvils sūtīja Titu uz Korintu, lai stiprinātu turienes ticīgos, viņš to paskubināja veicināt draudzē devības garu, un arī savā vēstulē ticīgajiem izteica to pašu lūgumu: “Bet, tā kā jūs esat sekmēm bagāti visās lietās: ticībā, vārdā, atziņā, visādos centienos un savā mīlestībā uz mums, tad esiet bagāti arī šinī labdarības lietā. (..) Tagad pabeidziet iesākto darbu, lai labajai gribai seko arī izpildīšana pēc iespējas. Jo, kur ir laba griba, tā ir apsveicama ar to, cik tā spēj, vairāk nevar sagaidīt.” “Dievs var jums bagātīgi dot visādu žēlastību, ka jums arvien ir pilnīga iztikšana un vēl pietiekoši paliek pāri labiem darbiem. (..) Tad jūs būsit bagāti visās lietās katram labam darbam, un tā mēs panāksim, ka Dievam tiks dota pateicība.” (2. Kor. 8:7,11,12; 9:8-11)
Nesavtīgā devība sagādāja prieku pirmajā draudzē, jo ticīgie apzinājās, ka viņu pūles palīdzēja nest Evaņģēlija vēsti tumsībā esošajiem. Viņu labdarība liecināja, ka tie Dieva žēlastību nav velti saņēmuši. Kas gan varēja radīt tādu devību, izņemot vienīgi Gara svētījošo iespaidu? Ticīgo un neticīgo acīs tas bija žēlastības brīnums.
Garīgā labklājība ir cieši saistīta ar kristiešu devību. Kristus sekotājiem jāpriecājas par priekšrocību savā dzīvē atklāt Pestītāja labdarību. [345] Dodot Kungam, tie var justies droši, ka viņu manta vēl pirms tiem nonāk Debesu pagalmos. Vai ļaudis vēlas nodrošināt savus īpašumus? Tad lai tie tos nodod Tā rokās, kas nes krustā sišanas zīmes. Vai tie vēlas priecāties par savu mantu? Tad lai izlieto to par svētību trūkumcietējiem. Vai tie vēlas savus īpašumus palielināt? Lai ievēro dievišķo priekšrakstu: “Dod godu tam Kungam arī no savas mantas un piešķir Viņam visu savu ienākumu pirmajus, tad pildīsies tavi šķūņi ar pilnību, un tavas vīna spiedes plūdīs pār malām pāri.” (Sal. pam. 3:9,10) Ja tie centīsies savus īpašumus paturēt savtīgiem mērķiem, tad tie viņiem kļūs par mūžīgu zaudējumu, bet, ja bagātību nodos Dievam, tad līdz ar atdošanas brīdi tā atradīsies zem Viņa paraksta. Tā būs apzīmogota uz mūžīgiem laikiem.
Kungs ir apsolījis: “Svētīgi jūs, kas sējat pie visiem ūdeņiem (..).” (Jes. 32:20, pēc Glika tulk.) Pastāvīga Dieva dāvanu izdalīšana visur, kur vien prasa, lai mēs palīdzētu, kā Dieva darbā, tā cilvēku vajadzību apmierināšanai, nevienu nenovedīs trūkumā. ”Viens labprāt piešķir no savas mantas citam, un tomēr viņam arvien vairāk krājas; kāds cits sīksts pārlieku un tomēr kļūst arvien nabagāks.” (Sal. pam. 11:24) Sējējs savu sēklu pavairo, to izsējot. Tā notiek arī tiem, kas Dieva dāvanas uzticīgi izdala. Dodot viņi savas svētības tikai palielina. “Dodiet, tad jums taps dots,” Dievs ir apsolījis, “pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros.” (Lūk. 6:38)