[335] Pirmajā vēstulē Korintas draudzei Pāvils ticīgiem sniedza pamācības par galvenajiem pamatnoteikumiem, uz kuriem balstās Dieva darbs virs zemes. Rakstīdams par savām apustuļa pūlēm to labā, viņš jautāja:
“Kas tad iet karā ar savu maizi? Kas dēsta vīna dārzu un neēd tā augļus? Jeb kas gana lopus un nebauda viņu pienu? Vai es to runāju tikai pēc cilvēku domām? Jeb vai to nesaka arī pati bauslība? Jo Mozus bauslībā rakstīts: tev nebūs vērsim, kas min labību, purnu aizsiet. – Vai tad Dievs te runā par vēršiem? Vai viņš to nesaka mūsu dēļ? Jo mūsu dēļ taču ir rakstīts: arājam jāar cerībā, kūlējam jākuļ cerībā, ka tam tiks sava daļa.
Ja mēs esam jums sējuši garīgo sēklu, vai tad tā liela lieta, ka saņemam jūsu laicīgos augļus?
Ja citiem ir tiesības uz jūsu namu, vai tad ne vairāk mums? Bet mēs šās tiesības neesam lietojuši, mēs visu [336] panesam, lai Kristus Evaņģēlijam nerastos kavēkļi ceļā. Vai nezināt, ka tie, kas kalpo svētnīcā, pārtiek no svētnīcas, un kas apkalpo altāri, saņem savu daļu no altāra? Tāpat arī tas Kungs ir noteicis Evaņģēlija sludinātājiem pārtikt no Evaņģēlija.” (1. Kor. 9:7-14)
Apustulis šeit atsaucas uz Kunga plānu templī kalpojošo priesteru uzturēšanai. Tos, kas bija nošķirti šim svētajam pienākumam, apgādāja viņu brāļi, kuriem tie sniedza garīgas svētības. “Arī tiem Levija bērniem, kas uzņēmās priestera amatu, ir nolikts ņemt no tautas, saskaņā ar bauslību, desmito tiesu (..).” (Ebr. 7:5) Levija cilti Dievs bija izvēlējies svētajai kalpošanai Dieva namā un priesteru amatā. Par priesteri bija teikts: “Kungs, tavs Dievs, viņu izredzējis.” (5. Moz. 18:5) Vienu desmito daļu no visiem ienākumiem Kungs bija pieprasījis par savu īpašumu, un desmitā aizturēšanu Viņš vērtēja kā laupīšanu.
Uz šo plānu kalpošanas darba atbalstīšanai Pāvils atsaucās, kad viņš sacīja: “Tāpat arī Kungs ir noteicis Evaņģēlija sludinātājiem pārtikt no Evaņģēlija.” Un vēlāk, rakstot Timotejam, apustulis sacīja: “Strādnieks ir savas algas cienīgs.” (1. Tim. 5:18)
Tomēr desmitā maksājumi bija tikai daļa no Dieva plāna kalpošanas darba atbalstīšanai. Kungs vēl bija devis norādījumus par daudzām dāvanām un ziedojumiem. [337] Jūdu iekārtā ļaudis tika mācīti izkopt augstsirdīgu un devīgu garu kā Dieva darba uzturēšanai, tā arī trūcīgo vajadzību apmierināšanai. Sevišķiem gadījumiem tika paredzēti labprātīgie upuri. Pļaujas un vīnogu ievākšanas laikā pirmos lauka augļus – graudus, vīnu, eļļu – svētīja par upuri Kungam. Vārpu salasīšanu un nenopļautos lauku stūrus atstāja nabagiem. Pirmo vilnu, ko ieguva, cērpot aitas, un pirmos graudus, kuļot kviešus, veltīja Dievam. Tāpat rīkojās ar visiem pirmdzimušajiem dzīvniekiem; un par pirmdzimušo dēlu maksāja izpirkšanas naudu. Pirmos augļus vajadzēja nest Kunga priekšā svētnīcā un pēc tam nodot priesteru lietošanai.
Ar tādu labdarības iekārtu Kungs centās Israēlam iemācīt, ka Dievam visās lietās jābūt pirmajam. Tā tiem tika atgādināts, ka Dievs ir viņu lauku un ganāmpulku īpašnieks, ka Viņš tiem sūta saules starus un lietu, lai varētu attīstīties un nobriest raža. Viss, kas tiem piederēja, bija Viņa, un tie bija tikai Viņa īpašumu pārvaldnieki.
Kungs nevēlas, lai kristieši, kuru priekšrocības tālu pārsniedza kādreiz jūdiem pieejamās, devībā būtu kūtrāki. “Jo no katra, kam daudz dots, daudz prasīs (..).” (Lūk. 12:48) Augstsirdīgā devība, ko sagaidīja no ebrejiem, tad ļoti lielā mērā nāca par labu viņu tautai, [338] bet šodien Dieva darbs apņem visu pasauli. Savu sekotāju rokās Kristus ir ielicis Evaņģēlija bagātības un līdz ar to darījis tos atbildīgus par pestīšanas prieka vēsts pasniegšanu pasaulei. Mūsu pienākumi noteikti ir daudz lielāki nekā senajam Israēlam.
Dieva darbam vēršoties plašumā, arvien biežāk atskanēs saucieni pēc palīdzības. Lai šīs vajadzības varētu apmierināt, kristiešiem jāievēro pavēle: “Bet atnesiet katrs savu desmito tiesu pilnā vērtībā Manā klētī tā, lai arī Manā mājā būtu barība (..).” (Mal. 3:10) Ja tie, kas sevi atzīst par kristiešiem, vienmēr uzticīgi pienestu Dievam savus desmitos un ziedojumus, tad Viņa mantu nams būtu pilns. Tad nevajadzētu meklēt palīdzību tirgos, loterijās un sarīkojumos, lai nodrošinātu līdzekļus Evaņģēlija atbalstīšanai.
Cilvēki tiek kārdināti izlietot līdzekļus sevis lutināšanai, ēstkāres apmierināšanai, dažādām rotaslietām vai mājas izgreznošanai. Šiem nolūkiem daudzi draudzes locekļi nevilcinās brīvi izdot naudu un pat pārmērīgi to izšķiest, bet, aicināti ziedot Kunga mantu namam, lai virzītu uz priekšu Viņa darbu virs zemes, tie kavējas. Iespējams, saprazdami, ka pilnīgi atteikties nav labi, viņi Dievam atvēl daudz mazāku summu par to, kādu bieži veltī savu iegribu apmierināšanai. Tiem nav patiesas mīlestības uz Kristus darbu, ne arī nopietnas intereses par dvēseļu glābšanu. Kāds brīnums, ja tādu kristiešu dzīve ir tikai vārga, slimīga eksistence!
Ja kāda sirds deg Kristus mīlestībā, tad tā cilvēkiem uzticētā visaugstākā un vissvētākā darba attīstības atbalstīšanu neuzskatīs tikai par pienākumu, bet veiks to ar prieku, lai tikai būtu iespējams sniegt pasaulei dievišķās [339] laipnības, žēlastības un patiesības bagātības.
Tas ir alkatības gars, kas ļaudis ierosina paturēt savu iegribu apmierināšanai tos līdzekļus, kas patiesībā pieder Dievam, un šis gars Kungam šodien ir tikpat pretīgs kā tad, kad Viņš pravietim lika stingri norāt izredzēto tautu, teikdams: “Vai ir pareizi, ka cilvēks krāpj Dievu, kā jūs Mani krāpjat? Jūs tad sakāt: kā tad mēs tevi krāpjam? – ar desmito tiesu un labprātīgiem upuriem. Tādēļ jau jūs esat nolādēti, tā ka viss krīt jums no rokām un iet jūsu rokās bojā, jo jūs visi vienā kopā cits pār citu Mani krāpjat!” (Mal. 3:8,9)
Devības gars ir Debesu gars. Šī gara visspilgtāko izpausmi atrodam Kristus upurī pie krusta! Mūsu dēļ Tēvs atdeva savu vienpiedzimušo Dēlu; un Kristus, atsacījies no visa, kas Viņam piederēja, beidzot nodeva pats sevi, lai glābtu cilvēku. Golgātas krustam vajadzētu ierosināt uz labdarību ikvienu Pestītāja sekotāju. Tur skaidri izpaužas pamatlikums dot un dot, un, “kas teicas paliekam Viņā, tam pienākas arī pašam tā dzīvot, kā Viņš ir dzīvojis.” (1. Jāņa 2:6)
No otras puses – patmīlības gars ir sātana gars. Pamatlikums, ko atklāj pasaules cilvēku dzīve, ir ņemt un ņemt. Tā viņi cer nodrošināt sev laimi un ērtības, bet tāda sēja nes vienīgi postu un nāvi.
Kamēr Dievs nav pārtraucis svētīt savus bērnus, tie nedrīkst atstāt novārtā pienākumu atdot Tam Viņa pieprasīto daļu. Tiem ne tikai jāatgriež Kungam tas, kas Viņam pienākas, bet kā pateicības upuris Viņa mantu namā vēl jāienes labprātīgas dāvanas. [340] Ar līksmām sirdīm tiem jānovēl Radītājam pirmie augļi no visiem ienākumiem – vislabākais no īpašumiem un vislietderīgākā un svētākā kalpošana. Tā viņi iegūs bagātas svētības. Pats Dievs darīs viņu dvēseles līdzīgas auglīgam dārzam, kurā veldzes nekad nepietrūks. Un tad, kad ievāks pēdējo lielo pļauju, Meistaram pienestie kūlīši būs kā atlīdzība par viņiem aizdoto dāvanu nesavtīgu lietošanu.
Dieva izvēlētajiem vēstnešiem, kas iesaistījušies darbā, nekad nevajadzētu izjust grūtības, kas rodas, izejot cīņā uz sava rēķina, bez brāļu piedalīšanās un sirsnīga atbalsta. Draudzes locekļiem ir pienākums labprātīgi dalīties ar tiem, kas atstāj savu laicīgo nodarbošanos, lai nodotos vienīgi sludināšanai. Kad Kunga kalpi tiek iedrošināti un atbalstīti, Viņa darbs var sekmīgi iet uz priekšu. Bet, ja ļaužu savtīguma dēļ tie nesaņem taisnīgi pienākušos atbalstu, tad viņu rokas nogurst un bieži vien to derīgums tiek nopietni sakropļots.
Pret tiem, kas prasa, lai tos atzīst par Kristus sekotājiem, un tomēr atļauj izsūtītiem darbiniekiem to aktīvās kalpošanas laikā ciest trūkumu, ir iedegusies Dieva nepatika. Šiem patmīļiem būs jādod norēķins ne tikai par nepareizi izlietoto Kunga mantu, bet arī par Viņa uzticīgo kalpu nomākto garastāvokli un sirdssāpēm, ko izraisījusi tāda rīcība. [341] Tiem, kas tiek aicināti sludinātāja darbam un, pienākuma saukti, atsakās no visa, lai nodotos kalpošanai Dievam, par pašaizliedzīgajām pūlēm jāsaņem atalgojums, kas būtu pietiekošs viņu pašu un viņu ģimeņu uzturēšanai.
Dažādās laicīga, gan intelektuāla, gan tīri fiziska darba nozarēs centīgi strādnieki var nopelnīt labu algu. Vai patiesības izplatīšana un dvēseļu vadīšana pie Kristus nav daudz svarīgāka par jebkuru ikdienišķu nodarbošanos? Un vai tiem, kas uzticīgi strādā šajā darbā, nav pamatotu tiesību uz pietiekamu atalgojumu? Pretstatot morāla un materiāla labuma iegūšanai nepieciešamās pūles, mēs varam parādīt savu attieksmi pret mūžīgo salīdzinājumā ar laicīgo.
Lai mantu namā būtu līdzekļi sludinātāju uzturēšanai, un, atbildot uz lūgumiem pēc palīdzības, varētu atbalstīt misijas pasākumus, ir nepieciešams, ka Dieva ļaudis dotu priecīgi un augstsirdīgi. Uz sludinātājiem gulstas svinīga atbildība atklāt draudzēm Dieva darba vajadzības un mācīt to locekļiem devību. Ja to neievēro un draudzes neizdala līdzekļus citu vajadzībām, tad cieš ne tikai Kunga darbs, bet tiek aizturētas arī svētības, ko pretējā gadījumā saņemtu paši ticīgie.
Pat vistrūcīgākajiem cilvēkiem vajadzētu pienest ziedojumus Dievam. Lai palīdzētu citiem, kuru vajadzības ir vēl spiedošākas, tiem, sevi aizliedzot, jādalās saņemtajā Kristus žēlastībā. Trūcīga cilvēka dāvana, tāda pašaizliedzības izpausme, Dieva priekšā uzkāpj kā smaržīgs vīraks. Katra uzupurēšanās devēja sirdī stiprina labdarības garu, vēl ciešāk viņu savienojot ar To, kas, būdams bagāts, mūsu dēļ kļuva nabags, lai mēs caur Viņa nabadzību varētu kļūt bagāti.
[342] Lai iedrošinātu tos, kas, cīnoties ar trūkumu, tomēr vēlas ar savām dāvanām sekmēt Dieva darbu, Raksti vēsta par atraitni, kas Dieva šķirstā iemeta divas artavas – visu, kas viņai bija. Kristus pievērsa mācekļu uzmanību šai sievietei, kas bija atdevusi “visu savu padomu”. (Marka 12:44) Viņš tās dāvanu novērtēja daudz augstāk par lielajiem ziedojumiem, kuri neprasīja pašaizliedzību. Daži citi no savas pārpilnības bija devuši tikai mazu daļu, bet, izšķiroties par šo ziedojumu, atraitne bija atteikusies pat no dzīvei nepieciešamā, uzticoties Dievam, ka Viņš apmierinās tās rītdienas vajadzības. Par viņu Pestītājs sacīja: “Šī nabaga atraitne vairāk ir iemetusi nekā visi, kas Dieva šķirstā ir metuši.” (Marka 12:43) Tā Viņš mācīja, ka dāvanas vērtību nenosaka tās lielums, bet gan dotās daļas attiecība pret visu mantu un motīvi, kas devību ierosināja.