“Bet mēs glabājam šo mantu māla traukos,” apustulis turpināja, “lai spēka pārpilnība būtu no Dieva un ne no mums.” Kungs patiesības pasludināšanai varēja sūtīt bezgrēcīgus eņģeļus, bet tas nav Viņa plāns. Dievs savu nodomu piepildīšanai par darba rīkiem izvēlas vājību apņemtas cilvēcīgas būtnes. Nenovērtējama bagātība tiek ielikta māla traukos. Pasaulei dievišķās svētības piegādā cilvēki, un no tiem grēku tumsā jāatspīd Viņa godībai. Mīlestības pilnā kalpošanā tiem jāiepazīstas ar citām grēcīgām, pēc palīdzības alkstošām būtnēm un tās jāvada pie krusta. Un visā savā darbībā tiem slava un gods jāatstāj vienīgi Viņam, Visaugstākajam.
Runādams par saviem piedzīvojumiem, Pāvils norādīja, ka, izvēloties kalpošanu Kristum, viņš nav vadījies no savtīgiem motīviem, jo viņa ceļš ir bijis kārdinājumu un pārbaudījumu pilns. “Mēs topam vajāti,” viņš rakstīja, “tomēr neesam atstāti; esam satriekti, tomēr neesam pazuduši. Mēs visur nesam Jēzus miršanu savā miesā, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu miesā.” [331]
Pāvils brāļiem atgādināja, ka viņš ar saviem līdzstrādniekiem, būdami Kristus sūtņi, pastāvīgi ir atradušies briesmās. Pārciestās grūtības bija izsmēlušas viņu spēkus. “Kamēr dzīvojam, vienmēr topam nodoti nāvē Jēzus dēļ, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu mirstīgajā miesā. Tātad nāve darbojas mūsos, bet dzīvība jūsos.” Ciešot fizisku trūkumu un grūtības, šie Kristus strādnieki tika pakļauti Viņa nāvei. Bet tas, kas viņos izraisīja nāvi, nesa garīgu dzīvību un veselību korintiešiem, kuri, ticot patiesībai, bija kļuvuši par mūžīgās dzīvības līdzdalībniekiem. To atceroties, Kristus sekotājiem jābūt uzmanīgiem, lai ar nolaidību un neapmierinātību nepalielinātu darbinieku nastas un pārbaudījumus.
“Mums ir tas pats ticības gars, kā ir rakstīts: es ticēju, tāpēc es runāju,” turpina Pāvils. – “Arī mēs ticam, tāpēc mēs runājam.” Apustulis bija pilnīgi pārliecināts par viņam uzticētās patiesības īstenību, tāpēc nekas to nevarēja ierosināt viltīgi izmantot Dieva Vārdu vai slēpt savas dvēseles stingro pārliecību. Viņš nevēlējās nodrošināt bagātību, godu vai vieglu dzīvi, pieskaņojoties pasaules uzskatiem. Lai gan viņam pastāvīgi draudēja briesmas korintiešiem pasludinātās ticības dēļ mirt mocekļa nāvē, viņš nebija iebiedējams, jo zināja, ka Tas, kas bija miris un augšāmcēlies, arī viņu uzcels no kapa un aizvedīs pie Tēva.
[332] “Jo tas viss notiek jūsu dēļ,” viņš sacīja, “lai žēlastība vairodamās, pieaugot ticīgo skaitam, vairotu arī pateicību Dievam par godu.” Ne jau sevis paaugstināšanas dēļ apustuļi sludināja Evaņģēliju. Cerība glābt dvēseles tos iedrošināja Dieva darbam veltīt visu savu dzīvi. Un tieši šī cerība bija tā, kas tiem neļāva pārtraukt savas pūles, draudot briesmām vai atrodoties ciešanās.
“Tāpēc mēs nepiekūstam,” Pāvils paskaidroja, “bet, lai gan mūsu ārīgais cilvēks sadilst, mūsu iekšējais dienu no dienas atjaunojas.” Apustulis vienmēr saskārās ar ļaunā ienaidnieka varu un, lai gan viņa fiziskie spēki samazinājās, tomēr tas uzticīgi un neatlaidīgi sludināja Kristus Evaņģēliju. Tērpts pilnā Dieva paredzētajā apbruņojumā, šis krusta karavīrs cīņā devās uz priekšu. Viņa iedrošinošā balss vēstīja par panākumiem, un, pievērsis skatu uzticīgo atalgojumam, tas uzvaroši izsaucās: “Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību, ja mēs neņemam vērā to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs.”
Ļoti sirsnīgs un aizkustinošs ir apustuļa aicinājums, lai viņa Korintas brāļi no jauna pārdomātu Pestītāja nesalīdzināmo mīlestību. “Jūs zināt mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību,” viņš rakstīja, “ka tas, bagāts būdams, jūsu dēļ ir tapis nabags, lai jūs caur Viņa nabadzību kļūtu bagāti.” Jūs zināt gan augstumus, no kādiem Viņš ir nonācis, gan pazemošanās dziļumus, kādos ir nolaidies. Reiz uzsācis iet pa pazemošanās un uzupurēšanās taku, Kristus vairs no tās nenovērsās, līdz bija atdevis savu dzīvību. [333] No troņa līdz krustam Viņam ne uz brīdi nav bijusi atpūta.
Pakāpeniski Pāvils izskaidroja visus notikumus, lai tie, kas lasa viņa vēstuli, varētu pilnībā izprast Pestītāja brīnišķīgo pretimnākšanu cilvēkiem. Sākumā, runājot par Kristu kā Dievam līdzīgu Būtni, kas kopā ar Visvareno pieņem pielūgsmes pilnu pagodināšanu no eņģeļiem, apustulis tālāk izseko visu Viņa ceļu, līdz Tas bija sasniedzis vislielākās pazemošanās dziļumus. Pāvils bija pārliecināts, ja tikai ļaudis saprastu Debesu Majestātes pienesto apbrīnojamo upuri, tad no viņu dzīves izzustu viss savtīgums. Viņš rādīja, kā Dieva Dēls labprātīgi atstāja savu godību un pakļāvās cilvēcīgās dabas nosacījumiem, pazemojoties līdz kalpa stāvoklim, paliekot paklausīgs līdz nāvei, “līdz pat krusta nāvei” (Filip. 2:8), lai kritušo cilvēku varētu pacelt no pagrimuma, sagādājot tam cerību un prieku un iespēju nonākt Debesīs.
Iepazīstoties ar dievišķo raksturu krusta gaismā, mēs redzam žēlastību, maigumu un piedošanu savienojamies ar taisnību un tiesu. Debesu tronī mēs ieraugām To, kura rokās, kājās un sānos ir ciešanu zīmes, kas iegūtas, salīdzinot cilvēku ar Dievu. Mēs varam domāt par mūžīgo Tēvu, kas dzīvo nepieejamā gaismā un tomēr pieņem mūs sava Dēla nopelna dēļ. Atriebības mākonis, kas draudēja tikai ar postu un izmisumu, no krusta izstarojošā gaismā atklāj Dieva rakstu, kas it kā saka: “Dzīvo, grēciniek, dzīvo! Jūs, grēkus nožēlojošās, ticīgās dvēseles, dzīvojiet! Es esmu samaksājis izpirkšanas maksu.”
[334] Pārdomas par Kristu mūs noved pie neizmērojamās mīlestības krasta. Mēs cenšamies par šo mīlestību stāstīt citiem un atrodam, ka mums vienkārši pietrūkst vārdu. Mēs iepazīstamies ar Viņa dzīvi virs zemes, ar Viņa uzupurēšanos mūsu dēļ, un tālāk ar Kunga kā mūsu Aizstāvja darbu Debesīs, ar mājokļiem, ko Kristus sagatavo tiem, kas Viņu mīl, un varam vienīgi izsaukties: “Šī ir tā mīlestība nevis, ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet ka Viņš mūs mīlējis un sūtījis savu Dēlu mūsu grēku izpirkšanai.” “Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums ir parādījis, ka tiekam saukti Dieva bērni, un mēs tādi arī esam.” (1. Jāņa 4:10; 3:1)
Šī mīlestība kā svēta uguns deg uz katra patiesa mācekļa sirds altāra. Virs zemes tā tika atklāta Kristū, un virs zemes Viņa bērniem šī mīlestība jāatstaro ar nevainojamu dzīvi. Tādā veidā grēcinieki tiks vadīti pie krusta un ieraudzīs Dieva Jēru.