1. Vēstule korintiešiem
[309] Cerēdams sniegt Korintas ticīgiem spilgtāku priekšstatu par pastāvīgas pašsavaldīšanās, stingras atturības un neatslābstošas dedzības svarīgo lomu kalpošanā Kristum, Pāvils savā vēstulē izdara zīmīgus salīdzinājumus starp kristieša cīņu un plaši pazīstamajām skriešanās sacīkstēm, kas noteiktos laikos notika Korintas tuvumā. No visām grieķu un romiešu rīkotajām spēlēm skriešanās sacīkstes bija vissenākās un visvairāk iecienītās. Tās skatīties sapulcējās ķēniņi, dižciltīgie un valstsvīri. Tajās piedalījās bagāti un augstas kārtas jaunieši, netaupot nekādas pūles un ievērojot stingru disciplīnu, kas bija nepieciešama godalgas iegūšanai.
Sacensībās valdīja strikti noteikumi, pret kuriem neviens nevarēja iebilst. Kas vēlējās kandidēt uz augstāko balvu, tiem jau iepriekš vajadzēja pakļauties nopietniem sagatavošanās treniņiem. Kaitīga ēstgribas apmierināšana vai cita kāda izprieca, kas [310] vājināja garīgos un fiziskos spēkus, bija stingri aizliegta. Lai varētu cerēt uz panākumiem šajās spēka un ātruma pārbaudēs, muskuļiem vajadzēja būt spēcīgiem un vingriem un nerviem labi pārvaldītiem; katrai kustībai labi koordinētai, katram solim ātram un mērķtiecīgam; fiziskos spēkus pienācās attīstīt līdz augstākajai pakāpei.
Skrējiena dalībniekiem parādoties sanākušo skatītāju priekšā, paziņoja viņu vārdus un skaidri, saprotami izklāstīja sacīkšu noteikumus. Tad visi dalībnieki kopā uzsāka skrējienu, pie kam skatītāju pievērstā uzmanība iedvesa viņos apņemšanos uzvarēt. Tiesneši bija izvietoti trases tuvumā, lai varētu novērot visu distanci no sākuma līdz beigām un pasniegt godalgu īstajam uzvarētājam. Ja kāds sasniedza mērķi pirmais, pielietojot neatļautus paņēmienus, tad viņam godalga netika piešķirta.
Šajās sacensībās skriešana bija saistīta ar lielu risku, jo daži pēc pārāk lielas fiziskās piepūles vairs nekad neatspirga. Kāda dalībnieka pakrišana ceļā, asinīm plūstot no mutes un deguna, nebija nekas neparasts. Dažreiz skrējējs saļima un mira tieši pirms paša mērķa, kad godalga jau bija pavisam tuvu. Tomēr visa mūža invaliditātes iespēju vai pat nāvi neuzskatīja par pārāk lielu risku tā goda dēļ, ko piešķīra veiksmīgākajam sacensību dalībniekam.
Uzvarētājam sasniedzot mērķi, gaisu satricināja milzīgā ļaužu pulka aplausi, izraisot atbalsis apkārtējos kalnos un ielejās. Visu skatītāju klātbūtnē tiesnesis tam reizē ar pasniegto uzvaras emblēmu uzlika lauru vainagu un iedeva palmas zaru labajā rokā. Viņa slavu apdziedāja visā zemē; līdz ar viņu pagodināja arī tā vecākus, un augstu cienīja pat dzimto pilsētu, tāpēc ka tā devusi tik ievērojamu atlētu. [311]
Salīdzinot skriešanās sacensības ar kristieša cīņu, Pāvils sevišķi uzsvēra nepieciešamo sagatavošanos – pakļaušanos stingrai disciplīnai un mērenību ēšanā un visos ieradumos. “Kas piedalās sacīkstēs, tas ir atturīgs visā,” viņš paskaidroja. Skrējēji noraidīja katru iegribu, kas varētu vājināt fiziskos spēkus, un, pakļaujoties stingrai un nepārtrauktai disciplīnai, savus muskuļus attīstīja tik stiprus un izturīgus, lai, pienākot sacīkšu dienai, varētu izturēt vissmagāko slodzi. Cik daudz vairāk to vajadzētu ņemt vērā kristietim, kura risks saistās ar mūžīgām interesēm, lai tas savas tieksmes un kaislības pakļautu prāta un Dieva gribas kontrolei. Viņš nekad nedrīkst pieļaut, ka izpriecas, greznība vai ērtības tā uzmanību novērstu no mērķa. Visi ieradumi un iegribas jāpakļauj visstingrākajai disciplīnai. Vadošie groži jānodod Dieva Vārda mācību apgaismotam un Svētā Gara vadītam prātam.
Un, kad tas ir izdarīts, tad kristietim jāpieliek vislielākās pūles, lai iegūtu uzvaru. Senajās spēlēs sacīkšu dalībnieki, cenšoties nesamazināt ātrumu, pēdējos soļus veica ar mokpilnu piepūli. Tāpat arī kristietim, tuvojoties mērķim, jālaužas uz priekšu ar vēl lielāku centību un apņemšanos nekā ceļa sākumā.
Vīstošo lauru vainagu, ko saņēma skriešanās sacīkšu uzvarētājs, Pāvils salīdzina ar neiznīkstošo godības vainagu, ko piešķirs tam, kas ar uzvaru beigs kristieša skrējienu. [312] Viņi, kā paskaidro Pāvils, to darīja “tāpēc, lai dabūtu iznīcīgu vainagu, bet mēs neiznīcīgu.” Lai iegūtu tādu zūdošu godalgu, grieķu skrējēji nevairījās ne no pūlēm, ne smagas disciplīnas. Mēs cīnāmies par bezgalīgi vērtīgāku, tas ir, par mūžīgas dzīvības vainagu. Cik gan daudz rūpīgākai tad vajadzētu būt mūsu cīņai, cik daudz labprātīgākiem mūsu upuriem un sevis aizliegšanai!
Vēstulē ebrejiem visai vienkāršos vārdos ir izteikts nolūks, kam vajadzētu raksturot kristieša skrējienu, lai iegūtu mūžīgo dzīvību: “(..) dosimies ar pacietību mums noliktajā sacīkstē, nolikdami visu smagumu un grēku, kas ap mums tinas, un raudzīsimies uz Jēzu, ticības iesācēju un piepildītāju.” (Ebr. 12:1,2) Skaudība, ļaunprātība, ļaunas domas, ļauna runāšana un alkatība – tās ir nastas, kas kristietim noteikti jānoliek, ja viņš grib sekmīgi veikt cīņu pēc nemirstības. Ir jāatstāj katrs ieradums, kas vada grēkā un apkauno Kristu, kaut arī tas prasītu upuri, jo Debesu svētību nevar saņemt neviens cilvēks, kas pārkāpj taisnības mūžīgos pamatlikumus. Rakstura degradācijai un citu maldināšanai pietiek ar vienu piekoptu grēku.
“Ja tevi tava roka apgrēcina, nocērt to; tev labāk kā kroplim ieiet dzīvībā, nekā ar divām rokām noiet ellē, neizdzēšamā ugunī. (..) Un, ja tava kāja tevi apgrēcina, tad nocērt to; tev ir labāk, ka tu tizls noej dzīvībā, nekā kad tev ir divas kājas, un tu topi mests ellē.” (Marka 9:43-45) [313] Ja miesas glābšanai no nāves nepieciešams amputēt kāju vai roku, vai pat šķirties no acs, cik daudz svarīgāk tad kristietim nolikt katru grēku, kas nes nāvi dvēselei!
Seno spēļu dalībnieki pat pēc tam, kad bija sevi pakļāvuši pašaizliedzīgai un stingrai disciplīnai, vēl nebija droši par uzvaru. “Vai nezināt, ka skrējēji stadionā gan visi skrien,” jautā Pāvils, “bet tikai viens dabū goda algu.” Lai cik dedzīgi un nopietni cīnītos šie skrējēji, godalga varēja tikt piešķirta tikai vienam. Tikai viena roka varēja satvert kāroto balvu. Daži varēja censties, izsmeļot spēkus līdz pēdējai iespējai, bet tad, kad jau izstiepa roku, lai satvertu godalgu, kāds cits varēja izrādīties acumirkli ātrāks un paņemt tīkoto dārgumu.
Kristīgajā cīņā tāda varbūtība nepastāv. Neviens, kas pakļaujas tās noteikumiem, cīņas beigās nejutīsies vīlies. Neviens, kas būs centīgs un neatlaidīgs, nepaliks bez panākumiem, jo šis skrējiens nav domāts tikai ātrajiem, un šī cīņa nav tikai stiprajiem. Mūžīgās godības vainagu var iegūt gan visnespēcīgākais svētais, gan arī visspēcīgākais. Uzvarēt var visi, kas dievišķās žēlastības spēkā savu dzīvi saskaņo ar Kristus prātu. Dieva Vārdā atklāto pamatlikumu īstenošanu praktiskajā dzīvē, ikdienas sīkajās lietās, bieži vien uzskata kā kaut ko nesvarīgu – par jautājumu, kam nav vērts pievērst uzmanību, bet, ņemot vērā gala rezultātu, nekas nav niecīgs, ja tas var mums palīdzēt vai mūs aizkavēt. Katrs darbs nonāks svaru kausos, lai izšķirtu, vai dzīvē būs uzvarēts vai zaudēts, un atalgojums tiem, kas uzvarēs, būs tieši proporcionāls enerģijai un dedzībai, ar kādu tie cīnījušies.
[314] Apustulis pats sevi salīdzināja ar cilvēku, kas piedalās skriešanās sacīkstēs, sasprindzinādams katru nervu, lai tikai iegūtu godalgu. “Tātad es skrienu ne kā uz ko nezināmu, es cīnos ne kā gaisu sizdams. Bet es norūdu un kalpinu savu miesu, lai, citiem sludinādams, pats nekļūstu atmetams.” Lai kristīgo skrējienu varētu veikt droši un ne uz labu laimi, Pāvils sevi pakļāva stingram treniņu režīmam. Vārdi “es kalpinu savu miesu” burtiski nozīmē bargu disciplīnu, apspiežot iegribas, tieksmes un kaislības.
Pāvils baidījās, ka, sludinot citiem, pats varētu tikt atmests. Viņš saprata, ja pamatlikumus, kam ticēja un ko mācīja, neīstenos savā dzīvē, tad viņa darbs citu labā pašam neko nepalīdzēs. Apustuļa sarunām, viņa iespaidam un atturībai vajadzēja rādīt, ka viņa reliģija nav saistīta tikai ar amatu, bet ka tā ir dzīva, ik dienas pastāvoša savienība ar Dievu. Viņš nemitīgi savu acu priekšā turēja un nopietni pūlējās sasniegt vienu mērķi – “taisnību no Dieva uz ticības pamata”. (Filip. 3:9)
Apustulis zināja, ka cīņa pret ļaunumu nebeigsies, kamēr vien viņš dzīvos. Tas vienmēr atcerējās, cik nepieciešami ir sevi stingri kontrolēt, lai pasaulīgās vēlmes nenomāktu garīgo degsmi, tāpēc ar visiem spēkiem turpināja cīnīties pret miesīgajām nosliecēm. Viņš nepārtraukti raudzījās uz ideālu, ko vajadzēja aizsniegt, un tiecās pēc tā, labprātīgi paklausot Dieva likumiem. [315] Viņa vārdi, ikdienas dzīve un tieksmes – viss tika pakļauts Dieva Gara pārbaudei.
Korintas ticīgo dzīvē Pāvils ilgojās ieraudzīt nedalītas sirds apņēmību uzvarēt cīņā par mūžīgo dzīvību. Viņš labi saprata, ka, vēloties sasniegt Kristus izvirzīto ideālu, tiem priekšā stāvēja skrējiens visas dzīves garumā, bez kādas atelpas. Viņš tos ļoti lūdza cīnīties pareizi, ik dienas dzenoties pēc dievbijības un morāla krietnuma. Viņš aicināja nolikt katru nastu un steigties uz mērķi, – lai kļūtu pilnīgi Kristū.
Pāvils korintiešiem norādīja uz senā Israēla piedzīvojumiem, uz svētībām, kas atalgoja tautas paklausību, un sodībām, kas sekoja pārkāpumiem. Viņš tiem atgādināja brīnišķīgo veidu, kā ebreji tika izvesti no Ēģiptes, dienā padebeša un naktī uguns staba apsardzībā. Tā viņi droši tika vadīti cauri Sarkanajai jūrai, kamēr ēģiptieši, mēģinādami iet to pašu ceļu, visi noslīka. Ar šādu rīcību Dievs atzina Israēlu par savu draudzi. Viņi visi bija “baudījuši to pašu garīgo barību, un visi dzēruši to pašu garīgo dzērienu, jo tie dzēra no garīgās klints, kas tiem gāja līdzi, bet šī klints bija Kristus”. Ebrejus visos viņu ceļojumos vadīja Kristus. Sistā klints ainoja Kristu, kam vajadzēja tikt ievainotam ļaužu noziegumu dēļ, lai no Tās visiem varētu plūst pestīšanas straume.
[316] Kad ebreji iekāroja Ēģiptes atstātos labumus, kad grēkoja un sacēlās, pār tiem, neskatoties uz labvēlību, kādu Dievs agrāk bija parādījis, tomēr nāca sodības. Apustulis skubināja Korintas ticīgos atcerēties mācības, ko saturēja Israēla piedzīvojumi. “Tas ir noticis mums par brīdināšanas zīmi, lai mēs neiekārojam ļaunu, kā tie darījuši.” Viņš rādīja, ka mīlestība uz ērtībām un izpriecām bija sagatavojusi ceļu grēkiem, kas izsauca ārkārtējās Dieva dusmas. Kad Israēla bērni apsēdās ēst un dzert un cēlās diet, tad tika atmesta godbijība pret Kungu, ko tie bija izjutuši, klausoties bauslības pasludināšanā, un tie pielūdza tikko par Dieva simbolu izveidoto zelta teļu. Daudzi pēc tam vēl krita netiklības dēļ, piedaloties Baal-Peora pagodināšanai veltītajos svētkos. Dieva dusmas bija pamodinātas, un uz Viņa pavēli vienā dienā tika sodīti divdesmit trīs tūkstoši.