2. Vēstule korintiešiem
[323] No Efezas Pāvils devās citā misijas ceļojumā, kura laikā cerēja vēlreiz apmeklēt savas iepriekšējās darbības laukus Eiropā. Kādu laiku uzkavējies Troādā, lai “sludinātu Kristus Evaņģēliju”, tas atrada dažus, kas bija gatavi uzklausīt viņa vēsti. “Kungs man bija atvēris durvis”, vēlāk viņš izteicās par darbu šajā vietā. Bet, kaut arī pūles Troādā bija sekmīgas, ilgi viņš tur nepalika. Apustuļa sirdi smagi nospieda “rūpes par visām draudzēm” un it sevišķi par Korintas draudzi. Troādā viņš bija cerējis sastapt Titu un no tā uzzināt, kā Korintas brāļi uzņēmuši tiem sūtītās pamācības un rājienus, bet iznāca pievilties. “Man sirdī nebija miera,” viņš rakstīja par šo piedzīvojumu, “tamdēļ, ka brāli Titu neatradu; bet, no tiem atvadījies, aizgāju uz Maķedoniju”. Filipos viņš satika Timoteju.
[324] Šajā laikā, pārdzīvojot par Korintas draudzi, Pāvils cerēja uz vislabāko; tomēr reizēm dvēseli pildīja dziļas skumjas, pieļaujot iespēju, ka viņa padomi un brīdinājumi varētu tikt pārprasti. “Kad nonācām Maķedonijā, mūsu miesai nebija ne mazākās atpūtas, bēdas no visām pusēm: ārā cīņas, iekšā bailes. Bet Dievs, kas iepriecina pazemīgos, iepriecināja mūs ar Tita atnākšanu.”
Šis uzticīgais vēstnesis atnesa iepriecinošas ziņas, ka Korintas ticīgajos ir notikusi brīnišķīga pārmaiņa. Daudzi bija pieņēmuši Pāvila pamācības, nožēlojuši grēkus un atgriezušies. Viņu dzīve kristietību vairs neapkaunoja, bet gan izplatīja spēcīgu iespaidu par labu patiesai dievbijībai.
Prieka pilns, apustulis Korintas ticīgajiem nosūtīja otru vēstuli, izteikdams savu atzinību par viņos notikušo labo pārmaiņu: “Jebšu es jūs ar savu vēstuli esmu skumdinājis, tomēr to nenožēloju.” Baiļu mocīts, ka viņa vārdi var tikt nicināti, viņš reizēm tiešām bija nožēlojis, ka rakstījis tik noteikti un stingri. “Tagad es priecājos,” viņš turpināja, “ne par to, ka jūs tapāt skumdināti, bet par to, ka jūs tapāt skumdināti uz atgriešanos; jo jūs esat skumdināti pēc Dieva prāta, lai jums nekas no mums nenāktu par ļaunu. Jo dievišķas skumjas dod atgriešanās svētību, ko neviens nenožēlos (..).” Nožēla, ko izraisa dievišķās žēlastības iespaids uz sirdi, vada uz grēku izsūdzēšanu un atstāšanu. Tādus augļus apustulis tagad redzēja Korintas ticīgo dzīvē. [325] “Kādu rosību tās ir jūsos modinājušas, kādu sevis pārbaudi, uztraukumu, bailes, ilgas, centību un dedzību!”
Jau ilgu laiku Pāvils savā dvēselē nesa atbildības nastu par draudzēm, un šī nasta bija tik tikko izturama. Viltus mācītāji bija centušies iznīcināt viņa iespaidu starp ticīgajiem, Evaņģēlija patiesības vietā mēģinot uzspiest paši savas mācības. Neskaidrība un mazdūšība, kas apņēma Pāvilu, atklājas vārdos: “Mēs pārlieku bijām apgrūtināti, pāri mūsu spēkiem, tā kā jau vairs necerējām dzīvot.”
Bet tagad viens baiļu iemesls bija zudis. Uzzinājis, ka korintieši viņa vēstuli uzņēmuši labvēlīgi, Pāvils savu dziļo prieku izteica vārdos: “Slavēts lai ir mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs, žēlastības Tēvs un iepriecināšanas Dievs, kas mūs iepriecina visās mūsu bēdās, ka mēs tos, kam ir kādas bēdas, varam iepriecināt ar to iepriecu, ko paši no Dieva esam saņēmuši. Jo, kā Kristus ciešanas spēcīgi nāk pār mums, tāpat spēcīgi darbojas mūsu ieprieca caur Kristu. Kad mums ir bēdas, tad tās jums par iepriecināšanu un pestīšanu; kad mums ir ieprieca, tad tā jums par iepriecināšanu, kas parādās spēcīga to pašu ciešanu panešanā, ko arī mēs nesam. Un mūsu cerība par jums ir stipra, jo mēs zinām, ka jums ir dalība kā ciešanās, tā arī iepriecā.”
Izteikdams prieku par korintiešu atgriešanos un pieaugšanu žēlastībā, Pāvils par visu pateicas Dievam, kas tā pārveidojis šo cilvēku sirdi un dzīvi. [326] “Paldies Dievam, kas mūs visur vada Kristus uzvaras gājienā un caur mums izplata Viņa atziņas labo smaržu visās malās. Jo mēs esam Kristus saldā smarža Dievam tiem, kas top izglābti, un tiem, kas pazūd.” Tajās dienās pastāvēja paradums, ka armijas virspavēlnieks, kas karā bija uzvarējis, atgriežoties veda sev līdzi gūstekņu pulku. Šādos gadījumos tika nozīmēti īpaši smaržu kvēpinātāji, un, kad karapulki triumfējoši atgriezās mājās, tad patīkamā smarža nāvei nolemtajiem gūstekņiem bija kā nāves smarža, kas liecināja, ka tuvojas soda izpildīšanas laiks; bet pārējiem gūstekņiem, kas bija iemantojuši uzvarētāju labvēlību un kam bija apsolīta dzīvības saudzēšana, tā bija kā dzīvības smarža, rādot, ka viņu atbrīvošana ir tuvu.
Pāvils tagad bija ticības un cerības pilns. Viņš juta, ka sātans nespēs iznīcināt Dieva darbu Korintā, un savas sirds pateicību izteica, slavējot Kungu. Apustulis un viņa līdzstrādnieki svinēja uzvaru pār Kristus un patiesības ienaidniekiem, ar jaunu dedzību turpinot izplatīt Pestītāja atzīšanu. Evaņģēlija smaržai, līdzīgi vīrakam, vajadzēja izplatīties visā pasaulē. Tiem, kas pieņems Kristu, šī vēsts būs dzīvības smarža uz dzīvību, bet tiem, kas neatlaidīgi paliks neticībā, – nāves smarža uz nāvi.
Saprazdams uzdevuma ārkārtējo lielumu un nozīmi, Pāvils izsaucās: “Kas šim darbam ir derīgs?“ Kas ir spējīgs pasludināt Kristu tā, ka Viņa ienaidniekiem nebūtu pamatota iemesla nicināt vēstnesi vai sniegto vēsti? [327] Pāvils vēlējās, lai ticīgie tiešām izjustu, cik svinīga atbildība gulstas uz Evaņģēlija kalpu. Sludinātāja pūles būs Dievam pieņemamas un ļaudīm derīgas tikai tad, ja uzticība Vārda sludināšanā tiks savienota ar skaidru dzīvi. Būtu labi, ja arī mūsdienu sludinātāji, darba lieluma nomākti, izsauktos līdz ar apustuli: “Kas šim darbam ir derīgs?”
Bija tādi, kas par pirmo korintiešiem rakstīto vēstuli Pāvilu apsūdzēja sevis slavināšanā. Tagad apustulis to atgādināja, jautādams draudzes locekļiem, vai tie tā izpratuši viņa vārdus: “Vai tad mēs atkal sākam sevi slavināt? Jeb vai mums kā dažiem citiem vajadzīgas ieteikšanas vēstules pie jums vai no jums?” Pārejot uz jaunu vietu, ticīgie bieži ņēma līdzi ieteikšanas vēstules no tās draudzes, ar kuru iepriekš bijuši vienoti, bet vadošajiem darbiniekiem, šo draudžu dibinātājiem šāda rekomendācija nebija vajadzīga. Korintas ticīgie, kas no elku pielūgšanas bija ievesti evaņģēliskajā ticībā, paši bija visa Pāvilam nepieciešamā ieteikšana. Tas, ka viņi bija pieņēmuši patiesību un viņu dzīvē bija notikusi pārmaiņa, sniedza daiļrunīgu liecību par Pāvila uzticīgo darbu un viņa kā Kristus kalpa tiesībām pamācīt, norāt un brīdināt.
Pāvils Korintas brāļus uzskatīja kā savu apustuļa apliecību. “Jūs esat mūsu vēstule, rakstīta mūsu sirdīs, saprotama un lasāma visiem cilvēkiem. Ir skaidri redzams, ka esat Kristus vēstule, ko esam sastādījuši, rakstīta ne ar tinti, bet ar dzīvā Dieva Garu, ne uz akmens, bet uz sirds plāksnēm.”
Grēcinieku atgriešanās un viņu svētīšanās patiesībā ir visspēcīgākais pierādījums, ka attiecīgo sludinātāju ir aicinājis Dievs. [328] Viņa amata apliecība ir rakstīta šo atgriezto sirdīs un skaidri saskatāma to dzīvē. Ja tajos mājo Kristus, godības cerība, tad katru sludinātāju ļoti stiprina šāds viņa kalpošanai uzlikts zīmogs.
Šodien Kristus kalpiem vajadzīga tā pati liecība, kādu Korintas draudze sniedza par Pāvila darbu. Bet, lai gan šajā laikmetā ir daudz sludinātāju, tomēr liels retums ir spējīgi, svētījušies vīri – cilvēki, kas pildīti ar tādu mīlestību, kāda mājo Kristus sirdī. Daudziem draudzes locekļiem, kas vārdos apliecina Kristus reliģiju, piemīt lepnums, pašpaļāvība, mīlestība uz pasauli, kļūdu meklēšana, rūgtums un skaudība, un viņu dzīve, būdama asā pretstatā Pestītāja dzīvei, bieži sniedz bēdīgu liecību par tā sludinātāja darba raksturu, kura vadībā tie atgriezušies.
Ja Dievs kādu atzīst par spējīgu Evaņģēlija sludinātāju, tad tas ir vislielākais gods, kāds cilvēkam vien var būt. Bet tie, kurus Kungs svētī ar spēku un panākumiem savā darbā, parasti nelielās. Tie atzīst savu pilnīgo atkarību no Viņa, saprazdami, ka pašiem nav nekāda spēka. Līdz ar Pāvilu viņi saka: “Ne ka mēs paši no sevis būtu spējīgi ko labu domāt; bet, ja esam spējīgi, tad tas ir no Dieva, kas mūs darījis spējīgus kalpot jaunajai derībai.”
[329] Patiess sludinātājs veic sava Meistara uzdevumu. Viņš izjūt darba lielo nozīmi un raugās, lai tā attiecības ar draudzi un pasauli būtu tādas kā Kristum. Viņš nenogurstoši strādā, vadot grēciniekus uz cēlāku, labāku dzīvi, lai tie varētu iegūt uzvarētāja atalgojumu. Degoša ogle no altāra ir skārusi viņa lūpas, un viņš pagodina Jēzu kā vienīgo grēcinieku cerību. Tie, kas viņu klausās, apzinās, ka tas ir Dievam tuvojies ar karstām un spēcīgām lūgšanām. Viņam ir Svētais Gars, viņa dvēsele ir piedzīvojusi dzīvās Debesu uguns pieskārienu, un viņš ir spējīgs garīgas lietas salīdzināt ar garīgām. Tam ir dota vara noārdīt sātana cietokšņus, tāpēc, atklājot Dieva mīlestību, lūst sirdis, un daudzi tiek ierosināti jautāt: “Kas man jādara, lai tiktu glābts?”
“Tādēļ, šinī kalpošanā būdami, kas mums uzticēta no žēlastības, mēs nepiekūstam, bet mēs, atraisījušies no slepenām kauna lietām, nedzīvojam viltībā, nedz viltojam Dieva Vārdu, bet, pauzdami patiesību, nostājamies nevainojami katra cilvēka sirdsapziņai Dieva priekšā. Ja mūsu Evaņģēlijs ir aizsegts, tad tas ir aizsegts tiem, kas pazūd, kuriem šīs pasaules dievs ir apstulbojis neticīgo sirdi, ka tiem nespīd Kristus godības Evaņģēlija gaišums, kas ir Dieva attēls. Jo mēs nesludinām paši sevi, bet Kristu Jēzu, to Kungu, mēs paši esam jūsu kalpi, Jēzus sūtīti. Jo Dievs, kas ir sacījis, lai gaisma aust no tumsības, ir atspīdējis mūsu sirdīs, lai dotu Dieva godības atziņas gaismu Kristus vaigā.”
[330] Tā apustulis pagodināja Kristus žēlastību un laipnību, kas viņam tika parādīta, uzticot Kristus kalpa svēto uzdevumu. Dieva bagātā žēlastība viņu un brāļus bija uzturējusi grūtībās, bēdās un briesmās. Tie nebija pārveidojuši savu ticību un mācības, piemērojot tās klausītāju iegribām, ne arī noklusējuši svarīgas pestīšanas atziņas, lai tā savu sludināšanu padarītu pievilcīgāku. Viņi patiesību pasniedza vienkārši un skaidri, lūdzot par dvēselēm, lai tās tiktu pārliecinātas un atgrieztas, tajā pašā laikā cenšoties mācību saskaņot ar savu dzīvi, lai atklātā patiesība varētu pati sevi ieteikt ikviena cilvēka sirdsapziņai.