Sātans pastāvīgi cenšas starp Dieva ļaudīm ieviest neuzticību, atsvešināšanos un ļaunprātību. Mēs bieži tiksim kārdināti domāt, ka mūsu tiesības netiek ievērotas, pat tad, kad tādām jūtām nav nekāda pamata. Kas sevi mīl vairāk nekā Kristu un Viņa lietu, tie savas intereses vienmēr liks pirmā vietā un ķersies pie gandrīz visiem iespējamiem līdzekļiem, lai tās uzturētu un aizstāvētu. Pat daudzus, kas liekas esam apzinīgi kristieši, lepnums un pašcieņa kavē iet pie tiem, kurus viņi iedomājas maldāmies, lai Kristus garā ar tiem runātu un kopīgi viens par otru lūgtu. Kad tiem šķiet, ka brāļi viņus ir apvainojuši, daži pat griežas pie tiesas, bet neseko Pestītāja norādījumam.
Kristiešiem nevajag sūdzēties civilās tiesu iestādēs, lai izšķirtu strīdus, kas var rasties starp draudzes locekļiem. Šādas nesaskaņas jānokārto savā starpā vai draudzē, atbilstoši Kristus ieteikumam. [306] Pat tad, ja tiktu nodarīta netaisnība, lēnprātīgā un pazemīgā Jēzus sekotājs labāk pacietīs “krāpšanu”, bet neatklās pasaulei sava brāļa grēkus.
Tiesas prāvas brāļu starpā apkauno patiesību. Kristiešu savstarpējā tiesāšanās pakļauj draudzi ienaidnieku apsmieklam un dod iemeslu tumsas spēkiem gavilēt. Tādi ticīgie Kristu no jauna ievaino un atklāti pazemo. Neievērojot draudzes autoritāti, tie nicina Dievu, kas draudzei šo varu piešķīris.
Šajā vēstulē Pāvils centās korintiešiem atklāt Kristus spēku, kas tos varētu pasargāt no ļauna. Viņš zināja, ja tie pakļausies dotajiem nosacījumiem, tad kļūs stipri Visvarenā spēkā. Kā līdzekli, kas palīdzētu atbrīvoties no vergošanas grēkam un kļūt pilnīgiem svētumā un dievbijībā, apustulis tiem centās atklāt Tā prasības, kam viņi bija nodevuši savu dzīvi atgriešanās laikā. “Jūs nepiederat sev pašiem (..). Jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu pagodiniet Dievu ar savu miesu!”
Pāvils skaidri norādīja uz sekām, kas rodas, novēršoties no šķīstās un svētās dzīves un par jaunu ieslīgstot pagānu samaitātajos ieradumos. “Nepievilieties! Ne netikli, ne elku kalpi, ne laulības pārkāpēji, (..) ne zagļi, ne mantrauši, ne dzērāji, ne zaimotāji, ne laupītāji neiemantos Dieva valstību.” [307] Viņš tos lūdza savaldīt zemiskās kaislības un iegribas. “Vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, kas ir jūsos un ko jūs esat saņēmuši no Dieva (..)?”
Tā kā apustulis Pāvils bija apveltīts ar augstām prāta spējām, viņa dzīve atklāja retas gudrības spēku, kas tam pavēra līdzjūtīgas iedziļināšanās iespējas un noveda ciešā saskarē ar citiem, darot viņu spējīgu pamodināt cilvēkos labākās ilgas un iedvesmot tos cīņai par cēlāku dzīvi. Viņa sirdi pildīja nopietna mīlestība pret Korintas ticīgajiem, kuros tas vēlējās redzēt pieaugam iekšējo dievbijību, kas tos stiprinātu pastāvēt kārdināšanās. Viņš zināja, ka katrā solī uz kristieša takas tiem pretosies sātana draudze un ka cīnīties vajadzēs ik dienas. Tiem pastāvīgi būs jāaizsargājas pret ienaidnieka uzbrukumiem, salaužot vecos ieradumus un dabīgās tieksmes, un vienmēr paliekot modriem lūgšanās. Pāvils apzinājās, ka augstākos kristīgos ieradumus var attīstīt, vienīgi daudz lūdzot un atrodoties pastāvīgā modrībā, un tādu pārliecību viņš centās iedvest šo kristiešu prātā, liekot tiem saprast, ka krustā sistajā Kristū tiem piedāvāts brīnišķīgs spēks, kas ir pietiekoši liels, lai dvēseli atgrieztu no grēkiem un darītu spējīgu pretoties visām kārdināšanām uz ļaunu. Apbruņojoties ar ticību Dievam un par cīņas ieroci izvēloties Viņa Vārdu, tie iegūtu iekšēju spēku atvairīt ienaidnieka uzbrukumus.
[308] Korintas ticīgajiem bija vajadzīgi dziļāki piedzīvojumi ar Dievu. Tie vēl pilnībā neizprata, ko nozīmē skatīt Viņa godību un tikt pārvērstiem raksturā. Tie bija redzējuši tikai godības rītausmas pašus pirmos starus, bet Pāvils vēlējās, lai tie tiktu piepildīti ar visu Dieva pilnību, arvien vairāk iepazīstoties ar Viņu un turpinot mācīties, līdz nonāktu pilnīgā Evaņģēlija ticības dienas gaismā.