Sadedzinot savas burvju grāmatas, Efezas ticīgie apliecināja, ka lietas, ko tie agrāk mīlēja, tagad tiem bija kļuvušas riebīgas. Ar buršanu tie lielā mērā bija apvainojuši Dievu un apdraudējuši paši savas dvēseles; un buršana bija tā, kas tagad viņos izraisīja tādu sašutumu. Tādā veidā tie pierādīja, ka ir patiesi atgriezušies.
Šie raksti par pareģošanu un zīlēšanu saturēja likumus un noteikumus satiksmei ar ļaunajiem gariem. [289] Tie bija sātana pielūgšanas priekšraksti – norādījumi, kā pieprasīt palīdzību un kā iegūt no viņa ziņas. Paturot tādas grāmatas, mācekļi būtu sevi pakļāvuši kārdinājumam, bet tās pārdodot, ievestu kārdināšanā citus. Viņi bija atteikušies no tumsas valstības un, lai iznīcinātu tās spēku, nevilcinājās nest upuri. Tā patiesība svinēja uzvaru pār cilvēku aizspriedumiem un viņu mīlestību uz naudu.
Šajā Kristus spēka atklāšanās gadījumā kristietība guva ievērojamu uzvaru pašā māņticības cietoksnī. Tās iespaids izraisīja tik plašu rezonansi, ko arī Pāvils nebija spējīgs aptvert. Vēstis par notikumiem Efezā izplatījās tālā apkārtnē, un Kristus lieta guva lielus panākumus. Vēl ilgi pēc tam, kad apustulis pats jau bija beidzis savu gājumu, šīs ainas, palikdamas dzīvas ļaužu atmiņā, vairoja Evaņģēlija piekritējus.
Ļaudis pārsvarā ir noskaņoti domāt, ka divdesmitā gadsimta civilizācijas priekšā māņticība ir izzudusi, bet Dieva Vārds un nepielūdzamās notikumu liecības atklāj, ka buršanu mūsu dienās praktizē tikpat patiesi kā seno burvju laikos. Agrākā buršanas sistēma būtībā ir tas pats, ko tagad pazīstam kā moderno spiritismu. Sātans ir atradis pieeju pie tūkstošiem cilvēku, piedāvājot sevi zem mirušo draugu maskas. Raksti liecina, ka “nomirušie vispār nezina vairāk nekā”; (Sal. māc. 9:5) viņu domas, viņu mīlestība, viņu naids ir zudis. Mirušie neuztur satiksmi ar dzīvajiem, bet, palikdams uzticīgs savai pirmajai viltībai, sātans šos maldus izlieto, lai pārvaldītu cilvēku prātus.
[290] Izmantojot spiritismu, daudzi slimnieki, savus tuviniekus zaudējušie un ziņkārīgie nonāk savienībā ar ļaunajiem gariem. Visi, kas iedrošinās to darīt, atrodas uz bīstama ceļa, un Patiesības Vārds ziņo, kā uz tādiem skatās Dievs. Senos laikos Viņš pasludināja bargu spriedumu kādam ķēniņam, kas padomu meklēja pie pagānu orākula: “Vai tad Israēlā nav Dieva, ka jūs ejat, lai izjautātu Ekronas dievu Baal-Zebubu? Tāpēc tas Kungs saka tā: no tās gultas, kur tu guli, tu vairs nepiecelsies, jo tu mirdams mirsi!” (2. Ķēn. 1:3,4)
Pagānu laiku burvjiem mūsu dienās ir savi līdzinieki – spiritistu mediji, gaišreģi un nākotnes pareģi. Noslēpumainās balsis, kas runāja Endorā un Efezā, vēl joprojām ar saviem meliem maldina cilvēku bērnus. Ja varētu pacelt priekškaru, kas aizsedz mūsu skatu, tad mēs redzētu ļaunos eņģeļus izlietojam visu savu mākslu, lai pieviltu un iznīcinātu. Kur vien izpaužas iespaids, kas cilvēkiem liek aizmirst Dievu, tur, pielietodams visu savu valdzinošo spēku, darbojas sātans. Kad ļaudis padodas viņa iespaidam, tad, pirms tie vēl to apzinās, prāts jau tiek saistīts maldos un dvēsele aptraipīta.
Dieva ļaudīm arī šodien vajadzētu ievērot apustuļa brīdinājumu Efezas draudzei: “Nepiedalieties neauglīgajos tumsības darbos, bet labāk celiet tos gaismā.” (Ef. 5:11)