Savas kalpošanas laikā Jēzus pastāvīgi mācekļu uzmanību pievērsa faktam, ka tiem jābūt vienotiem ar Viņu darbā, atbrīvojot pasauli no grēka verdzības. Izsūtot divpadsmit vīrus un vēlāk septiņdesmit, lai sludinātu par Dieva valstību, Viņš mācīja, ka to pienākums ir atklāt citiem tās atziņas, ko Viņš tiem bija darījis zināmas. Visas savas darbības laikā Kristus tos bija gatavojis personīgam pienākumam, lai, viņu skaitam pieaugot, tie izklīstot aizsniegtu iespējami visattālākos zemes nostūrus. Un tāds bija arī Viņa pēdējais mācekļiem dotais novēlējums, lai tie uzticīgi sniegtu pasaulei priecīgo pestīšanas vēsti.
Kad Kristum pienāca laiks doties pie sava Tēva, Viņš izveda mācekļus ārā līdz Betānijai un tur apstājās, kamēr mācekļi ap To sapulcējās. Tad ar svētot izstieptām rokām, it kā apliecinādams savu gādību par tiem, Viņš lēni pacēlās augšup. “Un notika, kad Viņš tos svētīja, Viņš no tiem šķīrās un tapa uzcelts debesīs.” (Lūk. 24:51)
Kamēr mācekļi raudzījās augšup, lai uztvertu vēl pēdējo sava aizejošā Kunga acu skatu, Viņš tika uzņemts Debesu eņģeļu līksmajos pulkos. Pavadot Viņu uz Debesu pagalmiem, eņģeļi uzvaras gavilēs dziedāja: “Jūs, pasaules valstis, dziediet Dievam, dziediet slavas dziesmas tam Kungam, kas brauc pa debesu debesīm, kas ir no pasaules sākuma! Redzi, pērkona dārdos Viņš vareni liek atskanēt savai balsij. Dodiet Viņam godu! Viņa augstības spēks valda pār Israēlu, un Viņa varenība sniedzas līdz padebešiem.”
(Ps. 68:33-35) [33]
Mācekļi vēl nopietni raudzījās debesu tālēs, kad, “lūk, pie tiem stāvēja divi vīri baltās drēbēs. Tie sacīja: “Galilieši, ko jūs stāvat, skatīdamies uz debesīm? Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs aizejam.” (Ap. d. 1:10,11)
Šo Kristus otrās atnākšanas apsolījumu mācekļiem vienmēr vajadzēja paturēt prātā. Tas pats Jēzus, ko viņi redzēja paceļamies Debesīs, nāks atkal, lai ņemtu pie sevis tos, kas šeit uz zemes nodevušies kalpošanai Viņam. Tā pati balss, kas tiem sacīja: “Redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam,” aicinās tos pie sevis Debesu valstībā.
Kā ēnas kalpošanā Augstais priesteris nolika savas virspriestera drēbes un apvilka parasta priestera baltās linu drānas, tāpat Kristus nolika ķēnišķīgo apģērbu, ietērpās cilvēcībā un pienesa upuri, pats būdams priesteris un upuris. Un, tāpat kā Augstais priesteris pēc izpildītas kalpošanas vissvētākajā vietā iznāca pie gaidošās draudzes savās virspriestera drēbēs, tā Kristus nāks otrreiz tērpts visspožākās baltās drēbēs, “kā neviens balinātājs virs zemes tās nevar balināt”. (Mark. 9:3) Viņš nāks savā un sava Tēva godībā, un visi eņģeļu pulki to pavadīs.
Tā piepildīsies Kristus apsolījums mācekļiem: “Tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie sevis.” (Jāņa 14:3) [34] Kas Viņu būs mīlējuši un gaidījuši, tos Viņš vainagos ar godu, slavu un nemirstību. Ticībā mirušie iznāks no saviem kapiem, un dzīvie kopā ar tiem tiks uzņemti Kungam pretī gaisā. Daiļskanīgāku par katru mūziku, kādu jebkad mirstīgas ausis ir klausījušās, tie dzirdēs Jēzus balsi sakām: “Nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma.” (Mat. 25:34)
Tagad mācekļi varēja priecāties cerībā uz sava Kunga atnākšanu.