Jau pirms daudziem gadsimtiem inspirētā spalva bija attēlojusi šo pagānu sapulcināšanu, bet dotais pravietojums netika skaidri saprasts. Hoseja bija teicis: “Tomēr Israēla bērnu skaits reiz būs kā smiltis jūrmalā, ko nevar nedz saskaitīt, nedz aplēst. Un notiks, ka tai vietā, kur viņiem reiz sacīja: jūs neesat Mana tauta, – viņiem atkal no jauna sacīs: jūs tā dzīvā Dieva bērni!” “Un Es visas šīs lietas paturēšu sev sēklai zemes virsū, Es tām likšu augt un apžēlošos par to, kas bija nežēlastībā, (..) un teikšu tam, kas nebija Manas tautas: tu esi Mana tauta! – un viņš teiks Man: Tu esi mans Dievs!” (Hos. 2:1; 2:25)
Arī pats Pestītājs zemes kalpošanas laikā paredzēja Evaņģēlija izplatīšanos starp pagāniem. Līdzībā par vīna kalnu Viņš grēkus nenožēlojošajiem jūdiem paziņoja: “Dieva valstība no jums tiks atņemta un dota tautai, kas nes viņas augļus.” (Mat. 21:43) Pēc augšāmcelšanās Kristus deva mācekļiem uzdevumu iet pa visu pasauli un darīt par mācekļiem visas tautas, nevienu neatstājot nebrīdinātu, bet pasludināt “Evaņģēliju visai radībai”. (Mat. 28:19; Marka 16:15)
[175] Vēršoties pie pagāniem Pisidijas Antiohijā, Pāvils un Barnaba nepārtrauca darboties pie jūdiem visur, kur vien bija labvēlīgi apstākļi nodrošināt klausītājus. Vēlāk Tesalonikā, Korintā, Efesā un citos svarīgos centros Pāvils un viņa darbabiedri sludināja Evaņģēliju kā jūdiem, tā pagāniem. Tomēr no šī laika viņu galvenie spēki tika izvērsti Dieva valstības uzcelšanai pagānu zemēs starp ļaudīm, kam bija visai niecīgas vai nebija pilnīgi nekādas zināšanas par patieso Dievu un Viņa Dēlu.
Pāvila un viņa līdzstrādnieku sirds juta līdzi tiem, kas bija “bez Kristus, šķirti no Israēla draudzes un izslēgti no apsolītiem iestādījumiem, bez cerības un bez Dieva šinī pasaulē”. Pateicoties apustuļu nenogurstošajām pūlēm pagānu labā, “svešinieki un piedzīvotāji” , kas “kādreiz bija tālu”, iemācījās saprast, ka Kristus asinīs viņi ir “kļuvuši tuvi”, ka tie var būt “vienas valsts pilsoņi ar svētajiem un Dieva saime”. (Ef. 2:12,13,19)
Ejot uz priekšu ticībā, Pāvils nenogurstoši darbojās Dieva valstības uzcelšanā starp tiem, pret kuriem Israēla mācītāji bija izturējušies visai nevērīgi. Viņš pastāvīgi paaugstināja Jēzu Kristu kā “ķēniņu Ķēniņu un kungu Kungu” (1. Tim. 6:15), pamācīdams ticīgos, lai tie dzīvotu Kristū, “sakņodamies Viņā, augdami Viņā” un kļūdami stipri ticībā. (Kol. 2:7)
Tiem, kas tic, Kristus ir drošs pamats, un uz šī dzīvā akmens var celt kā jūdi, tā pagāni. Tas ir pietiekoši liels visiem un pietiekoši stiprs, lai izturētu visas pasaules nastas un smagumu. [176] Tā ir patiesība, ko kādreiz skaidri atzina pats Pāvils, un savas darbības pēdējās dienās, uzrunādams kādu ticīgo pagānu grupu, kas bija palikuši nesatricināmi savā mīlestībā Evaņģēlija patiesībai, apustulis rakstīja: “Tātad jūs tagad vairs neesat svešinieki un piedzīvotāji, bet vienas valsts pilsoņi ar svētajiem un Dieva saime, nams, uzcelts uz apustuļu un praviešu pamata, kura stūra akmens ir Kristus Jēzus.” (Ef. 2:19,20)
Evaņģēlija vēsts izplatīšanās laikā Pisidijā, Antiohijas neticīgie jūdi savos aklajos aizspriedumos “sakūdīja augstas kārtas dievbijīgas sievas un pilsētas ievērojamākos vīrus, sacēla vajāšanu pret Pāvilu un Barnabu un izdzina tos no savām robežām”.
Tāda attieksme apustuļus nepadarīja mazdūšīgus; tie atcerējās sava Meistara vārdus: “Svētīgi jūs esat, ja jūs lamā un vajā un ar meliem par jums runā visu ļaunu Manis dēļ. Esiet priecīgi un līksmi, jo jūsu alga ir liela debesīs, jo tā tie vajājuši praviešus, kas pirms jums bija.” (Mat. 5:11,12)
Evaņģēlija vēsts gāja uz priekšu, un apustuļiem nebija iemesla justies mazdūšīgiem. Viņu darbs Pisidijas Antiohijā tika bagātīgi svētīts, un ticīgie, kurus tie atstāja, lai uz laiku vieni paši turpinātu darbu, “bija prieka un Svētā Gara pilni”.