Tad Kornēlijs atstāstīja savu piedzīvojumu un eņģeļa vārdus, noslēgumā piebilzdams: “Tāpēc es tūdaļ sūtīju pie tevis, un labi, ka tu atnāci. Tagad mēs visi stāvam Dieva priekšā, lai uzklausītu visu, ko tas Kungs tev pavēlējis.”
Pēteris teica: “Tiešām, es atzīstu, ka Dievs neuzlūko cilvēka vaigu, bet ikvienā tautā Viņam ir tīkams, kas Viņu bīstas un taisnīgi dzīvo.”
Tālāk apustulis šiem uzmanīgajiem klausītājiem stāstīja par Kristu – par Viņa dzīvi un brīnumdarbiem, par Jēzus nodošanu, krustā sišanu un augšāmcelšanos, par Viņa atgriešanos Debesīs un tur veicamo darbu kā cilvēku pārstāvim un Aizstāvim. [139] Norādot uz Kristu kā grēcinieku vienīgo cerību, Pēteris pats vēl pilnīgāk saprata redzētās atklāsmes nozīmi, un viņa sirds kvēloja patiesības garā, ar kuru tas tagad iepazīstināja citus.
Pēkšņi šo runu pārtrauca Svētā Gara izliešanās. “Pēterim vēl runājot, Svētais Gars nāca pār visiem, kas šos vārdus dzirdēja. Un ticīgie apgraizītie, kas Pēterim bija līdzi, izbijās, ka Svētā Gara dāvana bija izlieta arī pār pagāniem, jo viņi tos dzirdēja mēlēs runājam un Dievu teicam. Tad Pēteris atbildēja:
“Kas gan varētu liegt ūdeni šo ļaužu kristīšanai, kas dabūjuši Svēto Garu tāpat kā mēs?” Un viņš pavēlēja tos kristīt Jēzus Kristus Vārdā. Tad tie lūdza, lai viņš dažas dienas pie tiem paliktu.”
Tā Evaņģēlijs tika nests tiem, kas līdz šim bija uzskatīti kā sveši un stāvēja ārpusē, padarot tos par līdzpavalstniekiem ar svētajiem, par Dieva nama locekļiem. Kornēlija un viņa mājas ļaužu atgriešanās bija ievācamās pļaujas pirmie augļi. No šī nama Kunga žēlastības darbs izplatījās tālāk visā pagānu pilsētā.
Dievs šodien meklē dvēseles starp augstu stāvošajiem, tāpat kā starp vienkāršajiem ļaudīm. Ir daudz cilvēku, kurus, līdzīgi Kornēlijam, Kungs vēlas savienot ar savu darbu šajā pasaulē. Viņu simpātijas ir ar Kunga ļaudīm, bet tos vēl attur ar pasauli vienojošās saites. Nostāja par Kristu no viņiem prasa morālu drosmi, tāpēc šīm dvēselēm jāveltī sevišķas pūles, jo tās atrodas lielās briesmās sakarā ar savu sabiedrisko stāvokli un atbildību.
[140] Dievs aicina nopietnus, pazemīgus strādniekus, kas nestu Evaņģēliju augstākām šķirām. Ir jānotiek patiesiem atgriešanās brīnumiem, brīnumiem, ko tagad nav iespējams saskatīt. Šīs zemes lielākie vīri neatrodas ārpus Dieva brīnumus darošā spēka ietekmes. Ja Kunga līdzstrādnieki gudri izmantos izdevības, pildīdami savu pienākumu droši un uzticīgi, Dievs atgriezīs ļaudis, kas ieņem atbildīgas vietas, intelektuālus un iespaidīgus vīrus. Svētā Gara spēkā daudzi pieņems dievišķos pamatlikumus un, atgriezti patiesībai, kļūs par strādniekiem, lai saņemto gaismu sniegtu tālāk citiem. Viņi izjutīs īpašu nastu par šīs novārtā atstātās šķiras citām dvēselēm. Laiks un nauda tiks svētīti Kunga darbam, un draudzei pieaugs spēks un lietderība.
Tāpēc, ka Kornēlijs bija dzīvojis, paklausot jau saņemtajiem norādījumiem, Dievs apstākļus kārtoja tā, ka viņš varēja iegūt daudz pilnīgākas zināšanas par patiesību. Pie romiešu virsnieka un pie Pētera tika sūtīts Debesu galma pārstāvis, lai Kornēliju savestu kopā ar to, kas viņu vadītu pie lielākas gaismas.
Pasaulē ir daudzi, kas Dieva valstībai stāv tuvāk, nekā mēs to domājam. Šajā tumšajā, grēka pārņemtajā Zemē Kungam ir daudz vērtīgu dārgakmeņu, pie kuriem Viņš grib vadīt savus vēstnešus. Vēl visur ir atrodami tādi, kas ilgojas nostāties Kristus pusē. Daudzi Dieva gudrību vērtē pāri par laicīgajām priekšrocībām un vēlas kļūt par uzticīgiem gaismas nesējiem. Kristus mīlestības spiesti, tie arī citus spiedīs nākt pie Viņa. [141]
Kad brāļi Jūdejā uzzināja, ka Pēteris bija iegājis pagāna namā un sludinājis tur sanākušajiem ļaudīm, tie jutās pārsteigti un aizvainoti. Viņi baidījās, ka šāds rīcības veids, kas tiem šķita pārdrošs, nevēršas pret viņa paša sludināto mācību. Vēlāk, satiekot Pēteri, tie viņu saņēma ar stingriem pārmetumiem, sacīdami: “Tu esi gājis pie neapgraizītajiem un ar tiem ēdis.”
Pēteris tiem paskaidroja visus lietas apstākļus. Viņš izstāstīja savu piedzīvojumu, saņemot atklāsmi, un aizbildinājās, ka tā viņu pamācījusi vairs ilgāk neievērot ceremoniālo atšķirību starp jūdiem un pagāniem, ne arī uzlūkot pagānus par nešķīstiem. Viņš stāstīja par saņemto pavēli iet pie pagāniem, par sūtņu atnākšanu, par savu gājienu uz Cēzareju un par sastapšanos ar Kornēliju. Viņš izklāstīja sarunu ar virsnieku, kad pēdējais paziņoja par redzēto atklāsmi, kas tam lika sūtīt ļaudis pēc Pētera.
“Kad es sāku runāt,” viņš teica, atstāstot savu piedzīvojumu, “Svētais Gars nāca pār tiem, tāpat kā sākumā pār mums. Es atcerējos tā Kunga Vārdu, ko Viņš ir sacījis: Jānis kristīja ar ūdeni, bet jūs tiksit kristīti ar Svēto Garu. Ja nu Dievs viņiem devis tādu pašu dāvanu kā mums, kas esam ticējuši Kungam Jēzum Kristum, kas tad es esmu, ka es būtu spējis Dievam pretoties?”
Dzirdot šādu atskaiti, brāļi tika apklusināti. [142] Pārliecināti, ka Pētera rīcība ir bijusi tiešs Dieva plāna piepildījums un ka viņu aizspriedumi un noslēgtība ir pilnīgi pretēji Evaņģēlija garam, tie slavēja Dievu, sacīdami: “Tagad Dievs arī pagāniem devis atgriešanos no grēkiem dzīvībā.”
Tā aizspriedumi sagruva bez jebkādas cīņas; tika atmests gadsimtos nostiprinājies noslēgšanās ieradums, un atvērās ceļš Evaņģēlija pasludināšanai pagāniem.