(Ap. d. 9:32-11:18)
[131] Savas kalpošanas laikā apustulis Pēteris apmeklēja ticīgos Lidā. Šeit viņš dziedināja Aineju, kas triekas dēļ astoņus gadus bija gulējis uz gultas. Pēteris sacīja: “Ainej, Jēzus Kristus tevi dziedina; celies un sakārto savu gultu!” “Un viņš tūdaļ cēlās. Viņu redzēja visi Lidas un Saronas iedzīvotāji, un tie atgriezās pie tā Kunga.”
Netālu no Lidas, Jopē, dzīvoja kāda sieviete vārdā Tabita, kura tika ļoti mīlēta savu labo darbu dēļ. Viņa bija cienījama Jēzus mācekle, un tās dzīve ritēja, parādot laipnību citiem. Viņa zināja, kam vajadzīgas siltas drēbes un kam nepieciešama līdzjūtība, un tā labprātīgi darbojās nabagu un apbēdināto labā. Viņas prasmīgie pirksti bija veiklāki par mēli.
“Tanīs dienās viņa saslima un nomira.” Draudzes locekļi Jopē apzinājās savu zaudējumu un, dzirdēdami, ka Pēteris ir Lidā, sūtīja vēstnešus pie tā “ar lūgumu, lai tas nekavētos atnākt pie viņiem. [132] Pēteris cēlās un gāja tiem līdzi; kad viņš bija atnācis, viņu uzveda augšistabā, un visas atraitnes viņu apstāja, raudādamas un rādīdamas svārkus un drēbes, ko Stirna, pie tiem būdama, bija darinājusi.” Ņemot vērā Tabitas iejūtīgo kalpošanu, nav jābrīnās, ka daudzi vaimanāja, lejot pār nedzīvo ķermeni karstas asaras.
Redzot klātesošo bēdas, apustuļa sirdi pārņēma līdzjūtība. Pavēlējis izraidīt no telpas visus raudošos draugus, viņš zemojās un sirsnīgi lūdza Dievu atdot Tabitai dzīvību un veselību. Pagriezies pret mirušo, viņš sacīja: “Tabita, celies augšā!” Tā atvēra acis un, “Pēteri ieraudzījusi, piecēlās sēdus”. Tabita draudzei bija daudz kalpojusi, un Dievs uzskatīja par pareizu atgriezt viņu no ienaidnieka zemes, lai tās prasme un enerģija vēl nāktu par svētību citiem, un arī, lai ar šo Sava spēka atklāsmi nostiprinātu Kristus darbu.
Kamēr Pēteris vēl atradās Jopē, Dievs viņu aicināja nest Evaņģēliju Kornēlijam Cēzarejā.
Kornēlijs bija bagāts un dižciltīgs, savā izturēšanās veidā patiess un godīgs romiešu virsnieks. Būdams pagāns pēc dzimšanas, izglītības un audzināšanas, tas, saskaroties ar jūdiem, bija ieguvis atziņu par Dievu un pielūdza Kungu no visas sirds, savas ticības īstumu apliecinādams, rūpējoties par nabagiem. Viņa labdarības dēļ to pazina gan tuvumā, gan tālumā, un šī vīra taisnā dzīve tam piešķīra cieņu kā starp jūdiem, tā pagāniem. Viņa iespaids bija par svētību visiem, ar kuriem tas nāca saskarē, [133] un inspirētie Raksti par viņu liecina: “Ticīgs un dievbijīgs ar visu savu namu. Viņš deva ļaudīm daudz dāvanu un pastāvīgi lūdza Dievu.”
Ticēdams Dievam kā Debesu un Zemes Radītājam, Kornēlijs Viņu godāja, atzina Viņa varu un meklēja Tā padomu visās dzīves gaitās. Viņš bija uzticīgs Jehovam gan mājās, gan pildot dienesta pienākumus. Savā namā viņš bija uzcēlis Kungam altāri, jo neuzdrošinājās īstenot savus nodomus vai uzņemties atbildību bez Dieva palīdzības.
Lai gan Kornēlijs ticēja pravietojumiem un gaidīja Mesiju, tomēr viņam nebija atziņas par Evaņģēliju, kā tas atklājās Kristus dzīvē un nāvē. Viņš nebija jūdu draudzes loceklis, un no rabīniem tika uzskatīts par nešķīstu pagānu. Bet tas pats Svētais Sargs, kas par Ābrahāmu sacīja: “Es viņu pazīstu”, pazina arī Kornēliju un sūtīja tam vēsti tieši no Debesīm.
Lūgšanas brīdī Kornēlijam parādījās Debesu eņģelis. Dzirdot sevi uzrunājam vārdā, virsnieks pārbijās, tomēr saprata, ka sūtnis ir nācis no Dieva, un sacīja: “Kas ir, Kungs?” Eņģelis atbildēja: “Dievs ir pieminējis tavas lūgšanas un dāvanas. Tagad nosūti vīrus uz Jopi un ataicini Sīmani, kam pievārds Pēteris. Tas dzīvo pie kāda ādmiņa Sīmaņa, kam ir nams jūrmalā.”
[134] Šī norādījuma noteiktība, kurā tika minēta pat tā vīra nodarbošanās, pie kura Pēteris bija apmeties, rāda, cik Debesis ir labi informētas par cilvēku darbu un to gaitām katrā dzīves jomā. Vienkārša strādnieka darbu un pārdzīvojumus Dievs pazīst tikpat labi kā uz troņa sēdošā ķēniņa gaitas.
“Nosūti vīrus uz Jopi un ataicini Sīmani.” Tā Dievs apliecināja savas rūpes par Evaņģēlija darbu un organizēto draudzi uz Zemes. Eņģelis netika sūtīts, lai Kornēliju iepazīstinātu ar notikumiem pie krusta. Par krustā sisto un augšāmcēlušos Pestītāju vajadzēja liecināt cilvēkam, kas padots cilvēciskām vājībām un kārdinājumiem, tāpat kā šis virsnieks.
Dievs par saviem pārstāvjiem neizvēlas nekritušos eņģeļus, bet cilvēcīgas būtnes, ļaudis ar līdzīgām kaislībām kā tiem, kurus viņi cenšas glābt. Lai aizsniegtu cilvēci, Kristus kļuva par cilvēku. Lai nestu pestīšanu pasaulei, bija nepieciešams dievišķi cilvēcisks Pestītājs. Un tagad gan vīriešiem, gan sievietēm ir uzticēts svētais pienākums iepazīstināt citus ar “Kristus neizdibināmo bagātību”. (Ef. 3:8)
Savā gudrībā Kungs patiesības meklētājus vada saskarē ar citiem cilvēkiem, kam patiesība jau pazīstama. Tāds ir Debesu plāns, ka tiem, kas gaismu saņēmuši, tā jāsniedz tālāk citiem, kas vēl ir tumsībā. Iegūstot spējas no lielā gudrības Avota, cilvēki tiek padarīti par starpniekiem, par darba izpildītājiem, ar kuru palīdzību Evaņģēlijs sniedz savu pārveidojošo spēku prātam un sirdij.
Kornēlijs ar prieku paklausīja norādījumam. Kad eņģelis bija aizgājis, virsnieks “atsauca divus kalpus un kādu dievbijīgu kareivi no tiem, kas pastāvīgi [135] bija pie viņa, un, tiem visu izstāstījis, sūtīja viņus uz Jopi”.
Pēc sarunas ar Kornēliju eņģelis devās uz Jopi pie Pētera. Tieši tajā brīdī Pēteris uz jumta lūdza Dievu, un mēs lasām, ka, “būdams izsalcis, viņš gribēja ko baudīt. Kamēr tie gatavoja ēdienu, viņš kļuva garā aizrauts”. Pētera izsalkumu nevar saistīt tikai ar laicīgo barību. No jumta uzlūkodams Jopes pilsētu un apkārtni, viņš ilgojās pēc savu tautiešu glābšanas. Viņam bija stipra vēlēšanās izskaidrot tiem Svēto Rakstu pravietojumus par Kristus ciešanām un nāvi.
Atklāsmē Pēteris “redz debesi atvērtu un kādu ietvaru nonākam, it kā lielu palagu, aiz četriem stūriem nolaistu zemē. Tanī bija visādi četrkājaini dzīvnieki un rāpuļi virs zemes un putni zem debess. Un balss runāja uz viņu: “Celies, Pēteri, kauj un ēd!” Bet Pēteris sacīja: “Nemūžam, Kungs, jo es nekad neesmu ēdis neko, kas ir nesvēts un nešķīsts.” Vēl otrreiz balss uz viņu runāja: “Ko Dievs šķīstījis, to neturi par nešķīstu!” Tas notika trīs reizes, un ietvars tūdaļ tika uzcelts debesīs.”
Šī parādība Pēterim izteica gan rājienu, gan pamācību. Tā viņam atklāja Dieva nodomu – ka ar Kristus nāvi pagāni ir līdzmantinieki ar jūdiem pestīšanas svētībās. Līdz šim vēl neviens no mācekļiem nebija sludinājis Evaņģēliju pagāniem. Viņu apziņā vēl pastāvēja starpsiena, ko bija noārdījusi Kristus nāve, tāpēc viņu pūles aprobežojās [136] tikai ar jūdiem, bet par pagāniem domāja, ka tie no Evaņģēlija svētībām ir izslēgti. Tagad Kungs centās Pēteri iepazīstināt ar dievišķā plāna pasaulplašo apjomu.
Daudzi pagāni ar interesi bija klausījušies Pētera un citu apustuļu sludināšanu, un daudzi grieķu jūdi sāka ticēt Kristum, bet Kornēlija atgriešanās gadījumam vajadzēja kļūt par pirmo nozīmīgāko notikumu starp pagāniem.
Kristus draudzei bija pienācis laiks iesākt pilnīgi jaunu darba posmu. Durvis, kuras daudzi atgrieztie jūdi pagānu priekšā uzskatīja par aizvērtām, tagad bija jāatver, un pagāni, kas pieņēma Evaņģēliju, jāatzīst kā vienlīdzīgi ar jūdu mācekļiem bez apgraizīšanas ceremonijas ievērošanas.
Ak, cik uzmanīgi Kungs darbojās, lai pārvarētu Pētera apziņā tik stipri iesīkstējušos aizspriedumus pret pagāniem, sakarā ar jūdu tautā ierasto audzināšanu! Ar atklāsmi par ietvaru un tā saturu Dievs centās apustuļa apziņu atbrīvot no šiem aizspriedumiem un iemācīt svarīgo patiesību, ka Debesis cilvēkus nešķiro, ka Dieva acīs vienādi dārgs ir gan jūds, gan pagāns, jo Kristū arī pagāni var kļūt par Evaņģēlija svētību un priekštiesību dalībniekiem.
Kamēr Pēteris pārdomāja atklāsmes nozīmi, Kornēlija sūtītie vīri sasniedza Jopi un stāvēja pie viņa mājvietas vārtiem. Tad Svētais Gars tam sacīja: “Redzi, trīs vīri tevi meklē. Celies, kāp zemē un ej nešaubīdamies tiem līdzi, jo Es tos esmu sūtījis!” [137]
Šī pavēle Pēterim nozīmēja lielu pārbaudi. Par uzticēto pienākumu viņš izjuta nepatiku pie katra soļa, tomēr neuzdrošinājās nepaklausīt un, “nokāpis pie šiem vīriem, sacīja: “Redzi, es esmu tas, ko jūs meklējat, kādā lietā jūs esat atnākuši?” Tie izstāstīja par savu neparasto uzdevumu, sacīdami: “Virsnieks Kornēlijs, taisnīgs un dievbijīgs vīrs, kam visā jūdu tautā laba slava, svēta eņģeļa pamācīts, aicina tevi savā namā un grib dzirdēt, ko tu viņam teiksi.”
Paklausot tikko no Dieva saņemtajai pavēlei, apustulis apsolījās iet līdzi un nākamajā rītā sešu brāļu pavadībā devās ceļā uz Cēzareju. Tiem vajadzēja būt klāt kā lieciniekiem visam, ko viņš sacīs vai darīs pagānu apmeklējuma laikā, jo Pēteris zināja, ka viņam prasīs norēķinu par tik atklātu jūdu mācības neievērošanu.
Ieejot pagāna namā, Kornēlijs Pēteri neapsveica tikai kā parastu apmeklētāju, bet kā Debesu godātu un Dieva sūtītu pārstāvi. Austrumu zemēs bija parasts noliekties valdnieka vai citas augstas personas priekšā, kā arī bērniem noliekties savu vecāku priekšā, bet, godbijības pārņemts pret Dieva sūtīto, kas tagad viņu mācīs, Kornēlijs nometās pie apustuļa kājām, lai to pielūgtu. Pēteris izbijās un piecēla virsnieku, sacīdams: “Celies, arī es esmu tikai cilvēks!”
[138] Kamēr Kornēlija sūtītie vīri pildīja savu uzdevumu, viņš pats bija “saaicinājis savus radiniekus un tuvākos draugus” un tos jau gaidīja, lai visi kopīgi klausītos Evaņģēlija sludināšanu. Pēteris, tur ieradies, redzēja daudz ļaužu, kas alka dzirdēt viņa vārdus.
Ar sapulcētajiem Pēteris vispirms runāja par jūdu ieradumiem, sacīdams, ka jūdi saiešanos ar pagāniem uzskata par nelikumīgu un ka, to darot, ceremoniāli aptraipās. “Jūs zināt, ka jūdam nav atļauts biedroties ar citas tautas cilvēku vai iet pie viņa mājās; bet man Dievs ir rādījis, ka nevienu cilvēku nevajag turēt par nesvētu vai nešķīstu. Tāpēc aicināts es arī esmu nācis bez iebilduma. Tagad es vaicāju: kādēļ jūs mani esat aicinājuši?”