Pilnīgi padodoties Svētā Gara pārliecinošajam spēkam, Sauls saprata savas dzīves kļūdas un atzina Dieva likumu tālu sniedzošās prasības. Viņš, agrākais lepnais farizejs, kurš bija pārliecināts, ka tiks taisnots savu labo darbu dēļ, tagad ar maza bērna pazemību un vienkāršību zemojās Dieva priekšā, atzīdams savu nevērtību un lūdzot pēc krustā sistā un nāvi uzvarējušā Pestītāja nopelna. Sauls ilgojās nonākt pilnīgā saskaņā un sadraudzībā ar Tēvu un Dēlu; [120] un sevišķās alkās pēc piedošanas un pieņemšanas viņš raidīja augšup pie žēlastības troņa dedzīgas, pazemīgas lūgšanas.
Un grēkus nožēlojošā farizeja lūgumi nebija veltīgi. Dievišķā žēlastība pārveidoja sirds visaugstākās domas un izjūtas; un viņa labākās spējas tika saskaņotas ar Dieva mūžīgajiem nolūkiem. Kristus un Viņa taisnība tam kļuva dārgāka par visu pasauli.
Saula atgriešanās ir uzkrītošs pierādījums Svētā Gara brīnišķajam spēkam pārliecināt cilvēkus par grēku. Viņš tiešām bija ticējis, ka Nacarietis Jēzus nebija cienījis Dieva likumus un saviem mācekļiem mācījis, ka tie nav svarīgi. Bet pēc atgriešanās Sauls atzina Jēzu par tādu Personu, kas nākusi pasaulē ar sevišķu nolūku – aizstāvēt sava Tēva bauslību. Viņš tika pārliecināts, ka Jēzus bija visas jūdu upuru sistēmas Autors. Viņš atzina, ka pie krustā sišanas ēna sastapās ar īstenību un ka Jēzus bija piepildījis Vecās Derības pravietojumus par Israēla Atpestītāju.
Ziņojumā par Saula atgriešanos ir ietverta svarīga pamatdoma, kas mums vienmēr jāpatur prātā. [121] Sauls tika novests tiešā Kristus klātbūtnē. Viņš bija tas, kuru Kungs tika paredzējis vissvarīgākajam darbam, tas, kuram jābūt kā Dieva “izredzētam traukam”, tomēr Kristus tūlīt to neiepazīstināja ar nozīmēto darbu. Viņš to apturēja līdzšinējā gaitā un pārliecināja par grēku, bet , kad Sauls jautāja: “Ko Tu gribi, lai es daru?”, Pestītājs jautājošajam jūdam norādīja uz savu draudzi, lai tas tur iegūtu zināšanas par Dieva gribu attiecībā uz sevi.
Kungs brīnišķīgā veidā padarīja gaišu Saulu apņemošo tumsību, bet viņa labā arī mācekļiem bija veicams savs darbs. Kristus bija izpildījis atklāsmes un pārliecināšanas pienākumus, un tagad grēku nožēlotājs bija tādā stāvoklī, lai uzklausītu tos, kurus Dievs bija svaidījis, lai mācītu patiesību.
Kamēr Sauls Jūdas namā turpināja vienatnē lūgt un pazemoties, “Damaskā bija kāds māceklis, vārdā Ananija, un tas Kungs parādībā viņu uzrunāja: “Ananija!” Viņš atbildēja: “Še es esmu, Kungs!” Tas Kungs viņam sacīja: “Celies un ej uz tā saukto Taisno ielu un uzmeklē tarsieti, vārdā Sauls; viņš lūdz Dievu un parādībā ir redzējis vīru, vārdā Ananija, ieejam un tam rokas uzliekam, lai tas atkal kļūtu redzīgs.””
Ananija tikko varēja ticēt eņģeļa vārdiem, jo ziņas par Saula niknajām svēto vajāšanām Jeruzālemē bija izplatījušās tālu un plaši. Viņš uzdrošinājās iebilst: “Kungs, es no daudziem esmu dzirdējis par šo vīru, cik daudz ļauna viņš darījis Taviem svētajiem Jeruzālemē; un te viņam ir augsto priesteru pilnvara saistīt visus, kas piesauc Tavu Vārdu.” Bet pavēle palika spēkā: “Ej, jo viņš man ir izredzēts ierocis nest Manu Vārdu tautu, ķēniņu un Israēla bērnu priekšā.”
Paklausīdams eņģeļa rīkojumam, Ananija uzmeklēja vīru, kurš vēl nesen šņāca draudus pret tiem, kas ticēja Jēzus vārdam, un, savas rokas uz grēkus nožēlojošā cietēja galvas uzlicis, sacīja: “Brāli Saul, Kungs Jēzus, kas tev parādījies ceļā, pa kuru tu nāci, mani sūtījis, lai tu atkal kļūtu redzīgs un pilns Svētā Gara.”
“Tūdaļ no viņa acīm nokrita kā zvīņas, viņš atkal redzēja un uzcēlies tika kristīts.”
Tā Jēzus apstiprināja organizētās draudzes autoritāti, iepazīstinot Saulu ar saviem izraudzītajiem darbiniekiem. Kristu tagad uz zemes pārstāvēja draudze, un tai pienācās nožēlojošo grēcinieku vadīt uz dzīvības ceļa.
Daudzi domā, ka tie par saņemto gaismu un pieredzi ir atbildīgi vienīgi Kristum, neatkarīgi no Viņa atzītajiem sekotājiem virs zemes. Jēzus ir grēcinieku draugs, un Viņa sirds jūt līdzi to bēdās. Viņam ir visa vara kā Debesīs, tā virs Zemes, tomēr Viņš ievēro iekārtojumu, kuru nozīmējis cilvēku apgaismošanai un pestīšanai, vadot grēciniekus pie draudzes, kuru izveidojis par gaismas kanālu pasaulei.
Kad aklo maldu un aizspriedumu pārņemtais Sauls saņēma atklāsmi par Kristu, kuru viņš bija vajājis, tas tika novests tiešā saskarē ar draudzi, kas ir pasaules gaisma. Šajā gadījumā Ananija pārstāvēja Kristu un arī Kristus kalpus uz šīs zemes, kas nozīmēti rīkoties Viņa vietā. Kristus vietā Ananija aizskāra Saula acis, lai tas atgūtu redzi. Kristus vietā viņš tam uzlika savas rokas, un, viņam lūdzot Kristus vārdā, Sauls saņēma Svēto Garu. Viss tika darīts Kristus vārdā un spēkā. Kristus bija avots, bet draudze kā savienojošais kanāls.