(Ap. d. 8. nod.)
[103] Pēc Stefana nāves pret ticīgajiem Jeruzālemē izcēlās tik nežēlīgas vajāšanas, ka “visi izklīda pa Jūdejas un Samarijas novadiem”. “Bet Sauls postīja draudzi, gāja pa namiem, tverdams vīrus un sievas, un nodeva tos cietumā.” Par savu dedzību šajā nežēlīgajā darbā viņš vēlāk izteicās: “Man pašam gan šķita, ka man vajag nacarieša Jēzus Vārdam noteikti pretoties. To es arī darīju Jeruzālemē. (..) es esmu daudz svēto ieslēdzis cietumā (..). Pa visām sinagogām es tos daudzkārt ar sodiem esmu spiedis zaimot, pārlieku pret tiem trakojis, vajādams tos pat svešās pilsētās.” Un to, ka Stefans nebija vienīgais, kas cieta nāvi, redzam no Saula paša vārdiem: “Un, kad viņus nomaitāja, man tas bija pa prātam.”(Ap. d. 26:9-11)
Šajā briesmu pilnajā laikā, bezbailīgi atzīdams savu ticību krustā sistajam Pestītājam, atklātībā iznāca Nikodēms. [104] Viņš bija Augstās tiesas loceklis, un to līdz ar citiem bija saviļņojusi Jēzus mācība. Redzot Kristus brīnišķīgos darbus, viņa apziņā nostiprinājās pārliecība, ka Tas ir Dieva Sūtītais. Būdams pārāk lepns, lai tūlīt atklāti atzītu savas simpātijas Galilejas Skolotājam, viņš bija meklējis slepenu sastapšanos. Šajā sarunā Jēzus tam izskaidroja atpestīšanas plānu un savu misiju pasaulē, tomēr Nikodēms vilcinājās. Viņš patiesību paslēpa sirdī, un trīs gadus nebija redzami gandrīz nekādi augļi. Tomēr, lai gan viņš Kristu atklāti neatzina, tas Augstās tiesas apspriedēs atkārtoti bija aizkavējis priesteru plānus Jēzu iznīcināt. Kad beidzot Kristus bija paaugstināts pie krusta, Nikodēms atcerējās Eļļas kalnā nakts sarunā teiktos Pestītāja vārdus: “Un, kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam”, un viņš atzina Jēzu par pasaules Glābēju.
Kopā ar Arimātijas Jāzepu Nikodēms bija sedzis Jēzus apbedīšanas izdevumus. Mācekļi tad baidījās atklāti sevi apliecināt par Kristus sekotājiem, bet Nikodēms un Jāzeps bija droši nākuši tiem palīgā. Šo bagāto un cienījamo vīru atbalsts šajā tumšajā stundā bija ļoti nepieciešams. Tie spēja savam mirušajam Meistaram dot to, ko trūcīgie mācekļi nevarēja; un viņu bagātība un iespaids tos lielā mērā pasargāja no priesteru un virsnieku ļaunprātībām.
[105] Tagad, kad jūdi mēģināja iznīcināt jauno draudzi, Nikodēms iznāca priekšējās rindās, lai to aizstāvētu. Viņš iedrošināja mācekļu ticību, nebūdams vairs piesardzīgs un šaubīgs, un izlietoja savu bagātību, palīdzēdams uzturēt Jeruzālemes draudzi un sekmēt Evaņģēlija darbu. Tie, kas nesen viņam parādīja cieņu, tagad to nicināja un vajāja; viņš kļuva nabags šīs pasaules bagātībās, tomēr drosmīgi aizstāvēja savu pārliecību.
Pār Jeruzālemes draudzi izvērstās vajāšanas panāca to, ka Evaņģēlija darbam tika dots jauns stimuls. Šeit Vārda sludināšanu bija pavadījuši ievērojami panākumi, un draudēja briesmas, ka mācekļi te varētu uzkavēties pārāk ilgi, neievērojot Pestītāja uzdevumu iet pa visu pasauli. Aizmirsdami, ka spēks stāvēt pretī ļaunumam visstraujāk vairojas rosīgi strādājot, viņi sāka domāt, ka nav svarīgāka pienākuma kā aizsargāt Jeruzālemes draudzi no ienaidnieka uzbrukumiem. Kur viņiem vajadzēja audzināt jaunatgrieztos nest Evaņģēliju tiem, kas to vēl nebija dzirdējuši, draudēja briesmas ieņemt nostāju, kas liktu apmierināties ar jau sasniegto. Dievs pieļāva vajāšanas, lai izkaisītu savus pārstāvjus pa apkārtējām zemēm, kur tie varētu darboties citu labā. Izdzīti no Jeruzālemes, ticīgie “staigāja apkārt, sludinādami Evaņģēliju”.
Starp tiem, kuriem Pestītājs bija devis uzdevumu: “Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas” (Mat. 28:1), bija daudzi zemāko sabiedrības slāņu pārstāvji – vīrieši un sievietes, kas, iemīlējuši savu Kungu, bija izšķīrušies sekot Viņa nesavtīgās kalpošanas piemēram. Šiem vienkāršajiem ļaudīm dārgā patiesība tika uzticēta tāpat kā mācekļiem, kas Jēzu bija pavadījuši Viņa zemes kalpošanas laikā; [106] arī tie pasaulei nesa priecīgo vēsti par pestīšanu Kristū.
Vajāšanu izklīdināti, tie gāja uz priekšu ar misionāriem raksturīgu dedzību. Viņi saprata savas sūtības atbildību un apzinājās, ka savās rokās tur dzīvības maizi badā mirstošajai pasaulei. Kristus mīlestības spiesti, tie lauza šo maizi visiem trūkumā esošajiem, un Kungs ar tiem sadarbojās. Kur vien viņi gāja, tur slimie tika dziedināti un nabagi iepazinās ar Evaņģēliju.
Jeruzālemi atstāja arī Filips, viens no septiņiem draudzkopjiem. Viņš, “aizgājis kādā Samarijas pilsētā, sludināja tiem Kristu. Ļaudis pulkiem uzmanīgi un vienprātīgi uzklausīja Filipa vārdus un skatīja zīmes, ko viņš darīja. Jo no daudziem, kam bija nešķīsti gari, tie izgāja, stiprā balsī brēkdami; un daudz paralītiķu un tizlu tika dziedināti; un liela līksmība valdīja tanī pilsētā”.
Kristus vēsts samariešu sievai, ar kuru Viņš bija runājis pie Jēkaba akas, nesa augļus. Noklausījusies Viņa vārdus, sieviete atgriezās pie pilsētas ļaudīm, sacīdama: “Nāciet, tur ir cilvēks, kas man visu pateicis, ko es esmu darījusi! Vai tikai tas nav Kristus?” Tie gāja viņai līdzi, pārliecinājās, ko Jēzus māca, un Viņam ticēja. Vēlēdamies dzirdēt vēl vairāk, tie Viņu lūdza palikt pie tiem, un “tad vēl daudz vairāk kļuva ticīgi Viņa vārdu dēļ”. (Jāņa 4:29,41)
Tagad, kad mācekļus izdzina no Jeruzālemes, daži Samarijā atrada sev drošu patvērumu. [107] Samarieši šos Evaņģēlija vēstnešus laipni uzņēma, un atgrieztie jūdi starp kādreizējiem rūgtākajiem ienaidniekiem ievāca dārgu pļauju.
Filipa darbu Samarijā pavadīja lieli panākumi, un, to iedrošināts, viņš sūtīja uz Jeruzālemi pēc palīdzības. Apustuļi arvien vairāk sāka saprast Kristus vārdu nozīmi: “(..) jūs (..) būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.” (Ap. d. 1:8)
Kamēr Filips vēl uzturējās Samarijā, Debesu sūtnis tam sacīja: ”“Celies un ej uz dienvidus pusi pa ceļu, kas no Jeruzālemes ved uz Gazu; tas ir tuksneša ceļš.” Un cēlies viņš gāja.” Filips par šo aicinājumu nešaubījās un nevilcinājās paklausīt, jo viņš bija iemācījies rīkoties saskaņā ar Dieva gribu.
“Un, lūk, kāds etiopietis, etiopu ķēniņienes Kandakes dižciltīgs galminieks, kas pārzināja visas viņas mantnīcas, bija nācis uz Jeruzālemi Dievu pielūgt. Un ceļā uz mājām viņš sēdēja savos ratos un lasīja pravieti Jesaju.” Šis etiopietis sabiedrībā ieņēma augstu stāvokli, jo bija ietekmīgs vīrs, un Dievs zināja, ka, viņam atgriežoties, tas saņemto gaismu sniegs tālāk citiem un izplatīs spēcīgu iespaidu par labu Evaņģēlijam. Šo patiesības meklētāju pavadīja Dieva eņģeļi, velkot to tuvāk Pestītājam. Izmantojot Svēto Garu, Kungs viņu saveda kopā ar tādu cilvēku, kas var iepazīstināt ar gaismu.
Kungs Filipu sūtīja pie etiopieša, lai izskaidrotu viņam tikko lasīto pravietojumu. [108] “Gars Filipam sacīja: “Ej klāt un turies līdztekus šiem ratiem.”” Kad Filips piegāja, viņš galminiekam jautāja: ““Vai tu arī saproti, ko tu lasi?” Bet viņš atbildēja: ”Kā gan to varētu, kad neviens mani nepamāca?” un viņš lūdza Filipu iekāpt un sēsties viņam līdzās.” Rakstu nodaļa, kuru tas lasīja, bija pravietojums par Kristu: “Viņš ir kā avs, ko ved uz kaušanu, un kā jērs apklusis cirpēja priekšā. Viņš neatver savu muti. Viņa pazemošanās dēļ sods Viņam atlaists; kas izskaidros Viņa cilti? Jo Viņa dzīvība ir no zemes paņemta projām.”
“Galminieks Filipam jautāja: “Es tevi lūdzu, par ko pravietis to saka? Par sevi pašu vai par kādu citu?”” Tad Filips tam atklāja lielo atpestīšanas patiesību un, “ar šo vietu iesākdams, viņam pasludināja Evaņģēliju par Jēzu.”
Kamēr tika skaidroti Raksti, šis vīrs jutās ļoti aizkustināts, un, kad māceklis bija pabeidzis, tas jau bija gatavs pieņemt sniegto gaismu. Viņš augsto sabiedrisko stāvokli neuzskatīja par ieganstu, lai noraidītu Evaņģēliju. “Pa ceļu braukdami, viņi nonāca pie kāda ūdens, un galminieks sacīja: “Lūk, ūdens! Kas mani kavē kristīties?” Bet Filips sacīja: “Ja tu no visas sirds tici, tad to var.” Un viņš atbildēja: “Es ticu, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls.” Viņš pavēlēja apturēt ratus, un viņi abi, Filips un galminieks, nokāpa ūdenī, un viņš to kristīja.”
[109] “Kad tie no ūdens bija izkāpuši, tā Kunga Gars Filipu aizrāva, un galminieks viņu vairs neredzēja; viņš līksms ceļoja tālāk. Bet Filips bija nokļuvis Azdotā, un, visas pilsētas pārstaigādams, viņš tur sludināja Evaņģēliju, līdz kamēr nonāca Cezarejā.”
Šis etiopietis pārstāv plašu mūsdienu sabiedrības šķiru, kurai nepieciešamas pamācības no tādiem misionāriem kā Filips, – no vīriem, kas grib uzklausīt Dieva balsi un iet tur, kur Viņš tos sūta. Ir daudzi, kas lasa Svētos Rakstus, bet nesaprot to īsto nozīmi. Visā pasaulē gan vīrieši, gan sievietes raida ilgu pilnus skatus uz Debesīm. Lūgšanas, asaras un jautājumi paceļas augšup no dvēselēm, kas ilgojas pēc gaismas, žēlastības un Svētā Gara. Daudzi atrodas uz Debesu valstības robežas, gaidīdami tikai, lai kāds viņus tur ieved.
Eņģelis vadīja Filipu pie tāda cilvēka, kas meklēja gaismu un bija gatavs pieņemt Evaņģēliju; un arī šodien eņģeļi vadīs to darbinieku soļus, kas ļaus Svētajam Garam svētīt lūpas un šķīstīt un izdaiļot viņu sirdi. Pie Filipa sūtītais eņģelis pats varēja visu paveikt etiopieša labā, bet tas neatbilst Dieva darbības veidam. Viņš ir paredzējis, lai pie cilvēkiem pūlētos cilvēki.
Pirmajiem mācekļiem uzticētais pienākums attiecas uz ticīgiem visos laikmetos. Katram, kas ir pieņēmis Evaņģēliju, šī svētā patiesība jādara zināma pasaulei. Uzticīgie Dieva ļaudis vienmēr ir bijuši dedzīgi misionāri, veltīdami savus spēkus Viņa Vārda pagodināšanai un gudri izlietojot savas spējas Kunga darbā.
Kristiešu nesavtīgajai kalpošanai pagātnē mūs jāiedvesmo un jākļūst par paraugu. Dieva draudzes locekļiem jābūt dedzīgiem uz labiem darbiem, atsakoties no pasaulīgas godkāres un ejot Tā pēdās, kas staigāja apkārt labu darīdams. [110] Ar līdzjūtības pilnu sirdi viņiem ir jākalpo tiem, kam nepieciešama palīdzība, un jānes grēciniekiem atziņa par Pestītāja mīlestību. Tāds darbs prasa nenogurstošas pūles, bet sniedz bagātu atalgojumu. Tie, kas darbā iesaistās ar sirsnīgu apņēmību, piedzīvos, ka ļaudis tiek mantoti Kristum, jo iespaids, kas pavada praktisku dievišķā uzdevuma izpildi, ir neatvairāms.