[17] Sava darba turpināšanai Kristus neizvēlējās jūdu Augstās tiesas locekļu gudrību un daiļrunību vai Romas varu. Paiedams garām paštaisnajiem jūdu skolotājiem, Meistars tās patiesības pasludināšanai, kurai vajadzēja sakustināt visu pasauli, izraudzījās pazemīgus, nemācītus vīrus. Tos Viņš nolēma izglītot un audzināt kā savas draudzes vadītājus. Tiem savukārt atkal vajadzēja apmācīt citus un izsūtīt tālāk ar Evaņģēlija vēsti. Lai darbā gūtu panākumus, bija nepieciešams Svētā Gara spēks. Evaņģēliju pienācās sludināt ne ar cilvēciskas varas palīdzību vai cilvēku gudrību, bet Dieva spēkā.
Trīs ar pus gadus mācekļi strādāja visu laikmetu lielākā Skolotāja vadībā. Ar personīgu saskari un sadarbību Kristus tos sagatavoja savai kalpošanai. Dienu no dienas tie staigāja kopā un sarunājās ar Viņu, dzirdēdami Jēzus iedrošinošos vārdus nogurušajiem un grūtsirdīgajiem un redzēdami Viņa spēka atklāsmi pie slimajiem un apbēdinātajiem. Dažreiz Viņš tos mācīja, sēdot kādā nokalnē, [18] bet citreiz Dieva valstības noslēpumus atklāja, uzturoties pie jūras vai vienkārši ejot pa ceļu. Kur vien sirdis bija atvērtas uzņemt dievišķo vēsti, Kristus norādīja uz atpestīšanas ceļa patiesībām. Viņš nevienam māceklim nepavēlēja darīt šo vai to, bet tikai sacīja: “Seko man!” Jēzus ņēma tos līdzi savos pārgājienos pa laukiem un pilsētām, lai tie redzētu, kā Viņš māca ļaudis. Tie ceļoja kopā ar Viņu no vienas vietas uz otru, dalījās vienkāršajā maltītē un, līdzīgi savam Kungam, dažreiz jutās izsalkuši un bieži vien noguruši. Tie bija kopā ar Viņu gan ļaužu pārpilnajās ielās, gan pie ezera, gan zemes neapdzīvotajos apvidos, tāpēc redzēja Jēzu Viņa dzīves visdažādākajās situācijās.
Ar divpadsmit mācekļu iesvētīšanas brīdi bija sperti pirmie soļi draudzes organizēšanā, kurai pēc Kristus aiziešanas jāturpina Viņa darbs virs Zemes. Par šo izvēli Raksti saka: “Un Viņš uzkāpa kalnā un aicināja pie sevis, kurus pats gribēja, un tie nāca pie Viņa. Un Viņš iecēla divpadsmit, lai tie būtu pie Viņa un Viņš tos izsūtītu sludināt.” (Marka 3:13,14)
Pavērojiet šo aizkustinošo skatu! Pievērsiet uzmanību Debesu Majestātei starp saviem mācekļiem, kurus Viņš izvēlējies! Kristus gatavojas tos nošķirt darbam. Ar šiem vājajiem palīgiem, ar savu Vārdu un Garu Viņš ir nolēmis pestīšanas vēsti izplatīt visā pasaulē.
Šo ainu ar prieku un līksmību uzlūko Dievs un eņģeļi. Tēvs zina, ka no šiem vīriem Debesu gaisma spīdēs tālāk, ka to runātie vārdi, liecinot par Viņa Dēlu, atbalsosies no paaudzes paaudzē līdz laika galam. [19]
Mācekļiem bija jāiet uz priekšu kā Kristus lieciniekiem, sludinot pasaulei par to, ko tie bija redzējuši un dzirdējuši, uzturoties kopā ar Viņu. Šo vīru uzdevums bija vissvarīgākais, uz ko cilvēciskas būtnes jebkad ir aicinātas, – kā nākamais aiz paša Kristus misijas. Viņiem bija jākļūst par Dieva līdzstrādniekiem cilvēku glābšanā. Kā Vecajā Derībā divpadsmit sentēvi pārstāvēja visu Israēlu, tā divpadsmit apustuļi pārstāv evaņģēlisko draudzi.
Savā zemes kalpošanas laikā Kristus sāka noārdīt starp jūdiem un pagāniem pastāvošās barjeras, lai sludinātu pestīšanu visai cilvēcei. Būdams jūds, Viņš brīvi satikās ar samariešiem, neievērojot farizeju uzskatus attiecībā uz šiem nicinātajiem ļaudīm. Jēzus gulēja viņu mājvietās, ēda pie viņu galda un mācīja to pilsētu ielās.
Pestītājs ilgojās savus mācekļus iepazīstināt ar patiesību par starpsienas noārdīšanu starp Israēlu un citām tautām – ar patiesību, ka, “Evaņģēlijam nākot”, arī pagāni Jēzū Kristū ir kļuvuši par “apsolījuma mantiniekiem”. (Ef. 2:14; 3:6) Šī atziņa daļēji atklājās tad, kad Viņš atalgoja Kapernaumas kapteiņa ticību, un arī sludinot Evaņģēliju Ziharas iedzīvotājiem. Vēl skaidrāk tā kļuva redzama Feniķijas apmeklējumā, kad tika dziedināta kānaānietes meita. Šie piedzīvojumi palīdzēja [20] mācekļiem saprast, ka starp tiem, kurus jūdi uzskatīja kā pestīšanas necienīgus, bija daudzas pēc patiesības slāpstošas dvēseles.
Tā Kristus centās mācekļus pieradināt pie atziņas, ka Debesu valstībā nav teritoriālu robežu, nav šķiru, nedz aristokrātijas, ka viņiem jāiet pie visām tautām, nesot tām vēsti par Pestītāja mīlestību. Tomēr tikai daudz vēlāk viņi visā pilnībā saprata, ka Dievs “licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu, vai tie Viņu varētu nojaust un atrast, jebšu Viņš nav tālu nevienam no mums”. (Ap. d. 17:26,27)
Pirmie mācekļi viens no otra zināmā mērā atšķīrās. Viņiem bija jākļūst par pasaules skolotājiem, kaut gan tie pārstāvēja dažādus rakstura tipus. Lai sekmīgi veiktu darbu, uz kuru tie tika aicināti, šiem vīriem, atšķirīgiem dabīgās rakstura īpašībās un ieradumos, vajadzēja kļūt vienotiem savās jūtās, domās un rīcībā. Vēloties nodrošināt šo vienotību, Kristus vispirms tos centās piesaistīt sev. Par darba nastu mācekļu labā Viņš izteicās lūgšanā savam Tēvam: “Lai visi ir viens, itin kā tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis. (..) un viņus esi mīlējis tāpat, kā Tu Mani esi mīlējis.” (Jāņa 17:21,23) Jēzus pastāvīgi lūdza, lai tie būtu svētīti patiesībā, lūdza ar paļāvību, apzinoties, ka tāda Visvarenā pavēle bija dota vēl pirms pasaules radīšanas. Viņš zināja, ka valstības Evaņģēlijs tiks sludināts visām tautām par liecību; [21] Viņš zināja, ka, apbruņota ar Svētā Gara visvareno spēku, patiesība uzvarēs cīņā ar ļauno un asinīm slacītais karogs kādā dienā uzvaroši plīvos pār Viņa sekotājiem.
Kad Kristus zemes dzīves kalpošana tuvojās noslēgumam un Viņš saprata, ka Tam drīz vajadzēs atstāt mācekļus, lai tie turpinātu darbu bez sava Meistara personīgās uzraudzības, Viņš centās tos iedrošināt un sagatavot nākotnei. Jēzus tos nemaldināja ar veltīgām cerībām. Kā atvērtā grāmatā Viņš lasīja visu, kam jānotiek. Kungs apzinājās, ka drīz būs no tiem jāšķiras, atstājot tos vienus kā avis starp vilkiem. Viņš zināja, ka tie cietīs no vajāšanām, ka tos izslēgs no sinagogām un metīs cietumā un ka, apliecinot Viņu par Mesiju, daži no tiem piedzīvos nāvi. Kaut ko par šīm lietām Kristus tiem jau pastāstīja. Runājot par mācekļu nākotni, Viņš bija atklāts un noteikts, lai nākamajos pārbaudījumos tie atcerētos sava Kunga vārdus un tiktu iedrošināti ticēt Viņam kā Glābējam.
Kungs runāja ar tiem par cerību un paļāvību. ”Jūsu sirdis lai neizbīstas!” Viņš sacīja, “Ticiet Dievam un ticiet Man! Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai Es jums tad būtu teicis: Es noeju jums vietu sataisīt? Un, kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs. Un, kur Es noeju, to ceļu jūs zināt.” (Jāņa 14:1-4) [22] Jūsu dēļ Es nācu uz šo pasauli, jūsu dēļ te darbojos, un aizejot vēl turpināšu nopietni pūlēties jūsu labā. Es nācu pasaulē, lai atklātu jums sevi, lai jūs Man ticētu, un eju pie sava un jūsu Tēva, lai sadarbotos ar Viņu jūsu labā.
“Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo Es noeju pie Tēva.” (Jāņa 14:12) Ar to Kristus nedomāja, ka mācekļi veiks vēl iespaidīgākus darbus, nekā Viņš, bet ka to darbam būs plašāks apjoms. Viņš šos vārdus neattiecināja tikai uz brīnumdarbiem, bet uz visu, kas norisināsies Svētā Gara vadībā. “Kad nu nāks Aizstāvis, ko Es jums sūtīšu no Tēva, Patiesības Gars, kas iziet no Tēva, Tas dos liecību par Mani. Bet arī jūs dosit liecību, jo jūs no paša sākuma esat pie Manis.” (Jāņa 15:26,27)
Šis apsolījums brīnišķīgi piepildījās. Pēc Svētā Gara izliešanās mācekļus tā piepildīja mīlestība uz Kungu un uz tiem, par kuriem Viņš mira, ka to runātie vārdi un pienestās lūgšanas aizkustināja ļaužu sirdi. Viņi runāja Gara spēkā, un šī spēka ietekmē atgriezās tūkstoši.
Kā Kristus pārstāvjiem mācekļiem vajadzēja atstāt izšķirošu iespaidu uz pasauli. Fakts, ka tie bija vienkārši vīri, nesamazināja, bet gan pavairoja viņu iespaidu, jo klausītāju domas novirzīja no cilvēkiem pie Pestītāja, kurš, lai gan neredzams, vēl arvien darbojās kopā ar tiem. Brīnišķīgās apustuļu mācības, viņu iedrošinājuma un cerības pilnie vārdi visiem pierādīja, ka tie nedarbojas savā, bet Kristus spēkā. [23] Pašiem pazemojoties, viņi apliecināja, ka Tas, kuru jūdi piesita krustā, bija Dzīvības Lielkungs, dzīvā Dieva Dēls un ka Viņa vārdā tie tagad veic darbus, kādus Viņš bija darījis.
Savā atvadu sarunā ar mācekļiem naktī pirms krustā sišanas Pestītājs neatsaucās uz ciešanām, kuras jau bija piedzīvojis un vēl cietīs. Kristus nerunāja par gaidāmo pazemojumu, bet centās nostiprināt viņu prātu ticībā, pamudinot tos lūkoties uz priekšā stāvošo līksmību, kas sagaida uzvarētājus. Jēzu pašu iepriecināja apziņa, ka Viņš tagad varēs un arī darīs vairāk savu sekotāju labā nekā bija solījis; ka no Viņa plūdīs mīlestība un līdzjūtība, skaidrojot dvēseles templi un veidojot cilvēkus raksturā līdzīgus savam Kungam; ka Viņa patiesība, apbruņota ar Svētā Gara spēku, izies uzvarēdama un lai uzvarētu. “To visu Es esmu runājis uz jums,” sacīja Jēzus, “lai jums miers būtu Manī. Pasaulē jums ir bēdas, bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!” (Jāņa 16:33) Kristus nepazina neveiksmi, nedz arī kļuva mazdūšīgs; un mācekļiem vajadzēja parādīt tādu pašu izturīgu ticību. Tiem pienācās strādāt, kā Viņš bija strādājis, paļaujoties uz Kunga spēku. Lai gan to ceļā stāsies šķietami nepārvarami šķēršļi, tomēr Viņa žēlastībā tiem jāiet uz priekšu, ne no kā nebaidoties un cerot uz visu. [24]
Kristus bija pabeidzis Tam uzliktos pienākumus. Viņš bija sapulcinājis tos, kuriem jāturpina Viņa darbs starp cilvēkiem, tāpēc tagad sacīja: “(..) Es esmu apskaidrots viņos. Es vairs neesmu pasaulē, un Es eju pie Tevis. Svētais Tēvs, uzturi tos savā Vārdā, ko Tu Man esi devis, lai viņi ir viens, itin kā mēs.”
“Bet ne par viņiem vien Es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem Man ticēs. Lai visi ir viens, itin kā tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis. Un to skaidrību, ko Tu Man esi devis, Es esmu devis viņiem, lai viņi ir viens, tāpat kā Mēs esam viens: Es viņos un Tu Manī, ka viņi ir pilnīgi viens, lai pasaule atzīst, ka Tu esi Mani sūtījis un viņus esi mīlējis tāpat, kā Tu Mani esi mīlējis.” (Jāņa 17:10,11,20-23)