(Ap. d. 9:1-18)
[112] Starp jūdu vadoņiem, kas izjuta sevišķu satraukumu par Evaņģēlija sludināšanas izraisītajiem panākumiem, īpaši izcēlās Sauls no Tarsas. Dzimis kā Romas pilsonis, Sauls pēc tautības tomēr bija jūds. Izglītību viņš bija ieguvis Jeruzālemē pie izcilākajiem rabīniem. “No Israēla tautas, Benjamīna cilts”, Sauls bija “ebrejs no ebrejiem, bauslības lietās farizejs, savā dedzībā draudzes vajātājs, taisnībā, ko bauslība paredz, nevainojams.” (Filip. 3:5,6) Rabīni viņu uzskatīja par jaunu daudzsološu cilvēku un loloja lielas cerības, ka tas kļūs par spējīgu un dedzīgu senās ticības aizstāvi. Ievēlēšana par Sinedrija locekli viņam piešķīra ietekmīgu stāvokli.
Saulam bija ievērojama loma Stefana nopratināšanā un tiesāšanā, un apbrīnojamie Dieva klātbūtnes pierādījumi mocekļa nāves gadījumā bija noveduši viņu šaubās par tās lietas taisnīgumu, kuru tas bija aizstāvējis, cīnoties pret Jēzus sekotājiem. [113] Viņa prāts bija dziļi satraukts, un savā apmulsumā tas griezās pie tiem, kuru gudrībai un spriedumam pilnīgi uzticējās. Priesteru un virsnieku argumenti viņu beidzot pārliecināja, ka Stefans bija Dieva zaimotājs un Kristus, par kuru nogalinātais māceklis sludināja, ir bijis krāpnieks, tā ka viņš, savu uzdevumu pildot ir rīkojies pareizi.
Pie šāda secinājuma Sauls nenonāca bez grūtībām. Beidzot audzināšana un aizspriedumi, godbijība pret agrākajiem skolotājiem un paša lepnums apklusināja sirdsapziņas balsi. Pilnīgi pārliecināts par priesteru un rakstu mācītāju taisnību, Sauls kļuva nikns Jēzus mācekļu sludināto mācību pretinieks. Viņa rosība, liekot svētos vest tiesas priekšā, kur dažiem ticības dēļ piesprieda cietumsodu un citus pat notiesāja uz nāvi, izraisīja dziļus pārdzīvojumus un nomāktību nesen nodibinātajā draudzē, ierosinot daudzus mācekļus meklēt sev drošību bēgot.
Tie, kurus šīs vajāšanas izdzina no Jeruzālemes, “staigāja apkārt, sludinādami Evaņģēliju”. (Ap. d. 8:4) Viena no viņu apmeklētajām pilsētām bija Damaska, kur jaunā ticība guva daudz piekritēju.
Priesteri un virsnieki bija cerējuši, ka ar ātru rīcību un bargām vajāšanām varēs šo ķecerību apspiest. Tagad viņi saprata, ka tiem jādodas arī uz citām vietām, lai pret jauno mācību pielietotu tos pašus noteiktos līdzekļus kā Jeruzālemē. Sakarā ar šo īpašo darbu, ko tie bija nodomājuši veikt, Sauls piedāvājās iet uz Damasku. [114] “Bet Sauls, vēl draudus un nāvi šņākdams pret tā Kunga mācekļiem, gāja pie augstā priestera un lūdza no tā vēstules sinagogām Damaskā, lai, atradis kādus šīs mācības sekotājus, vīrus vai sievas, tos saistītus vestu uz Jeruzālemi.” Tā ar “augsto priesteru atļaujām un pilnvarām” (Ap. d. 26:12) Sauls no Tarsas, iekarsis maldīgā dedzībā, savā cilvēciskajā spēkā un enerģijas pilns, devās neaizmirstamajā ceļojumā, kura savādajiem notikumiem vajadzēja izmainīt visu viņa dzīves gaitu.
Ceļojuma pēdējā dienā ap pusdienas laiku, nogurušajiem ceļiniekiem tuvojoties Damaskai, to skatam atklājās plaša auglīgas zemes ainava, skaisti parki un brīnišķīgi dārzi, kurus apūdeņoja apkārtējo kalnu vēsās straumes. Pēc garā pārgājiena pa vientulīgajiem tuksnešiem šīs ainas tiešām bija atspirdzinošas. Saulam un viņa ceļa biedriem apbrīnā raugoties uz šo auglīgo līdzenumu un ielejā redzamo skaisto pilsētu, “piepeši”, kā viņš vēlāk stāstīja, tas “dienas vidū uz ceļa redzēja gaismu no debesīm, spožāku par saules gaismu”, apspīdam viņu un pārējos ceļabiedrus. Gaisma bija pārāk stipra, lai mirstīgā acs to spētu panest. Neredzīgs un apmulsis, Sauls nokrita pie zemes.
Vēl gaismai uz viņu spīdot, Sauls dzirdēja “balsi ebreju valodā (..) sakām: “Saul, Saul, ko tu Mani vajā?” Sauls jautāja: “Kas Tu esi, Kungs? – Tas Kungs atbildēja: Es esmu Jēzus, ko tu vajā. Tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt.” (Ap. d. 26:13,14)
[115] Pārbijušies un spožuma apžilbināti, Saula pavadoņi dzirdēja balsi, bet runātāju neredzēja. Sauls, turpretī, saprata gan teiktos vārdus, gan skaidri redzēja arī Būtni, kas ar to sarunājās, – pašu Dieva Dēlu. Godības pilnajā Būtnē viņš pazina Krustā Sisto, un pārsteigtā jūda dvēselē Pestītāja tēls iespiedās uz visiem laikiem, bet teiktie vārdi ar sevišķu spēku sāpīgi skāra viņa sirdi. Viņa prāta tumšajos nostūros ieplūda gaismas straumes, atklādamas agrākās dzīves neziņu un maldus un pašreizējo vajadzību pēc Svētā Gara apgaismojuma.
Tagad Sauls atskārta, ka, vajājot Jēzus sekotājus, tas īstenībā bija darījis sātana darbu. Viņš saprata, ka viņa taisnības un pienākuma izpratne lielā mērā bija pamatota uz aklu uzticību priesteriem un virsniekiem. Viņš bija ticējis to stāstījumam, ka ziņas par augšāmcelšanos esot mācekļu viltīgs izdomājums, bet, kad Jēzus pats stāvēja viņa priekšā, Sauls bija pārliecināts par mācekļu sniegto pierādījumu ticamību.
Šinī Debesu atklāsmes brīdī Saula prāts darbojās ar pārsteidzošu ātrumu; tam kļuva saprotami Svēto Rakstu pravietiskie ziņojumi. Tas redzēja, ka gan par Jēzus atmešanu no jūdiem, gan par Viņa krustā sišanu, augšāmcelšanos un pacelšanos Debesīs jau iepriekš bija ziņojuši pravieši, norādot uz Viņu kā apsolīto Mesiju. Saula atmiņā pārliecinoši atausa Stefana pirmsnāves runa, un viņš atzina, ka moceklis patiesi bija redzējis “Dieva godību”, kad tas teica: “Lūk, es redzu debesis atvērtas un Cilvēka Dēlu stāvam pie Dieva labās rokas.” (Ap. d. 7:55,56) [116] Priesteri šos vārdus bija novērtējuši kā zaimus, bet Sauls tagad tos atzina par patiesību.
Ak, kas tā bija par atklāsmi vajātājam! Nu Sauls pilnīgi droši atzina, ka apsolītais Mesija bija nācis uz šo pasauli kā Jēzus no Nacaretes, bet Viņu atmeta un piesita krustā tie, kurus Viņš vēlējās glābt. Tikpat skaidri viņš saprata, ka Pestītājs kā uzvarētājs bija iznācis no kapa un pacēlies Debesīs. Šajā dievišķās atklāsmes brīdī Sauls ar šausmām atcerējās, ka Stefans, kurš liecināja par krustā sisto un augšāmcēlušos Pestītāju, tika nogalināts ar viņa piekrišanu, un arī vēlāk viņa darbības rezultātā nežēlīgās vajāšanās mira daudzi citi cienījami Jēzus sekotāji.
Stefanam liecinot, Pestītājs bija runājis uz Saulu, jo viņa skaidros pierādījumus nevarēja apstrīdēt. Izglītotais jūds bija redzējis, kā mocekļa seja atstaroja Kristus godības gaismu, padarot viņa vaigu līdzīgu “eņģeļa vaigam”. (Ap. d. 6:15) Viņš bija vērojis Stefana pacietību un gatavību piedot saviem ienaidniekiem. Viņš nevarēja aizmirst arī to daudzo ticīgo gara spēku un priecīgo pašaizliedzību, kuriem pats bija licis ciest un mocīties. Viņš bija redzējis dažus pat ar prieku atdodam dzīvību par savu ticību.
Visi šie fakti bija spēcīgi iedarbojušies uz Saulu un šad un tad uzspieduši viņa prātam gandrīz nepārvaramu pārliecību, ka Jēzus ir apsolītais Mesija. Tādās reizēs viņš caurām naktīm bija cīnījies pret šiem argumentiem, un vienmēr cīņu beidzis ar apziņu par savu uzskatu pareizību, ka Jēzus nav Mesija un ka Viņa sekotāji ir pievilti fanātiķi. [117]
Tagad Kristus pats bija sarunājies ar Saulu, sacīdams: “Saul, Saul, kāpēc tu Mani vajā?” Uz jautājumu: “Kas Tu esi, Kungs?” tā pati balss atbildēja: “Es esmu Jēzus, ko tu vajā.” Ar to Kristus sevi pielīdzināja saviem ļaudīm, jo, vajājot Viņa sekotājus, Sauls bija cīnījies pret pašu Debesu Kungu. Nepatiesi apsūdzot un liecinot pret tiem, viņš bija nepatiesi apsūdzējis un liecinājis pret pasaules Pestītāju.
Sauls nešaubījās, ka Tas, kas ar viņu runāja, bija Jēzus no Nacaretes, gaidītais Mesija, Israēla Iepriecinātājs un Atpestītājs. “Trīcēdams un iztrūcies tas sacīja: “Kungs, ko Tu gribi, lai es daru?” Tad Kungs uz to sacīja: “Celies un ej pilsētā, un tev sacīs, ko tev būs darīt.” (Pēc Glika tulk.)
Kad godība izgaisa un Sauls piecēlās no zemes, viņš jutās pilnīgi akls. Mirstīgā cilvēka acīm Kristus godības spožums bija par stipru un, tam zūdot, viņu apņēma nakts tumsa. Sauls ticēja, ka šis aklums bija Dieva sods par nežēlīgo Jēzus sekotāju vajāšanu. Viņš taustījās apkārt drausmīgajā tumsā, un viņa ceļa biedri nobijušies un pārsteigti “to pie rokas ieveda Damaskā”.
Notikumiem bagātās dienas rītā Sauls bija tuvojies Damaskai, izjūtot pašapmierinātību par to uzticību, kādu viņam tika dāvājuši augstie priesteri. [118] Tā bija nopietna atbildība, jo viņu sūtīja sekmēt jūdu reliģijas ietekmi un, ja iespējams, apturēt jaunās ticības izplatīšanos Damaskā. Sauls bija pārliecināts, ka viņa sūtība vainagosies panākumiem, un karstās ilgās bija raudzījies uz gaidāmajiem piedzīvojumiem nākotnē.
Bet cik nojautām pretēja bija viņa ieiešana pilsētā! Akls, bezpalīdzīgs un sirdsapziņas pārmetumu mocīts, nezinot, kāds tālāks sods viņu vēl sagaida, tas uzmeklēja mācekļa Jūdas namu, kur vientulībā viņam bija pietiekoši daudz izdevību pārdomām un lūgšanām.
Trīs dienas Sauls “nevarēja redzēt un ne ēda, ne dzēra”. Šīs dvēseles cīņu dienas viņam šķita kā gadi. Pašpārmetumu mocīts, tas atkārtoti atcerējās savu līdzdalību Stefana ciešanās. Ar šausmām viņš domāja par savu vainu, ļaujot priesteru un virsnieku naidam un aizspriedumiem sevi pārvaldīt pat tad, kad Stefana vaigs bija Debesu gaismas apmirdzēts. Nospiestībā un ar salauztu garu viņš atcerējās tās daudzās reizes, kad bija aizdarījis savas ausis un acis pret vispārliecinošākajiem pierādījumiem, cenšoties nežēlīgi vajāt tos, kas ticēja Jēzum no Nacaretes.
Šīs pašpārbaudes un sirds pazemošanās dienas tika pavadītas pilnīgā vientulībā. Ticīgie, kas jau bija brīdināti par Saula ierašanās iemesliem Damaskā, baidījās, ka viņš varbūt tikai izliekas, cenšoties tos vienkārši apmānīt, [119] un tāpēc turējās tālu no viņa, liegdami tam savu līdzjūtību. Satikties ar neatgrieztajiem jūdiem, ar kuriem tas bija domājis sadarboties, lai vajātu ticīgos, tagad nebija nekādas vēlēšanās, jo viņš zināja, ka tie šo stāstu pat neuzklausīs. Tāpēc tam šķita, ka ir šķirts no jebkādas cilvēciskas līdzjūtības. Viņa vienīgā cerība palika žēlastības pilnais Dievs, un pie Tā viņš griezās ar salauztu sirdi, lūdzot palīdzību.
Garajās vientulības stundās ar Dievu viņš atcerējās daudzus Rakstu tekstus, kas runā par Kristus pirmo nākšanu. Ar skaidra saprāta asinātu atmiņu viņš rūpīgi izsekoja pravietojumiem un, pārdomājot to nozīmi, brīnījās par savas agrākās izpratnes aklumu un par jūdu aklumu vispār, kas noveda pie Jēzus kā apsolītā Mesijas atmešanas. Viņa apgaismotajam skatam tagad viss šķita tik skaidrs. Viņš atzina, ka tā agrākā neticība un aizspriedumi bija aptumšojuši garīgo uztveri, neļaujot tam saskatīt Jēzū no Nacaretes pravietoto Mesiju.