(Ap. d. 6:5-15; 7.)
[97] Stefans, pirmais no septiņiem draudzkopjiem, bija dziļi dievbijīgs un ticīgs vīrs. Dzimis jūds, viņš tomēr pārvaldīja arī grieķu valodu un labi pazina šīs tautas ieražas un dzīvesveidu. Līdz ar to tam radās izdevība sludināt Evaņģēliju grieķiski runājošo jūdu sinagogās. Kristus darbā viņš bija ļoti čakls un droši aizstāvēja savu pārliecību. Skolotie rabīni un likumu izskaidrotāji sāka ar viņu atklātu disputu, cerot gūt vieglu uzvaru, bet tie “nespēja pretoties gudrībai un garam, ar kādu viņš runāja”. Stefans ne tikai sludināja Svētā Gara spēkā, bet bija skaidrs, ka viņš ir pētījis pravietojumus un labi orientējas visos bauslības jautājumos. Viņš sekmīgi aizstāvēja savu patiesības izpratni un pilnībā apklusināja pretiniekus. Pie viņa piepildījās apsolījums: “Tad nu apņemieties savās sirdīs nerūpēties iepriekš, kā jūs aizstāvēsities. Jo Es jums došu vārdus un gudrību, kam visi jūsu ienaidnieki nevarēs pretī stāvēt.” (Lūk. 21:14,15)
Kad priesteri un varas vīri sastapās ar spēku, kas pavadīja Stefana sludināšanu, viņos pieauga rūgts ienaids. Tā vietā lai pakļautos sniegtajiem pierādījumiem, tie centās apklusināt Stefana balsi, novedot viņu nāvē. Dažos gadījumos jūdi mēdza piekukuļot romiešu ierēdņus, lai tie neiejauktos, kad viņi likumu skaidrošanu ņēma savās rokās, klaušināja, spīdzināja un sodīja cietumniekus saskaņā ar tautas ieražām. Stefana ienaidnieki, bez šaubām, zināja, ka viņiem par šādu rīcību pašiem draud briesmas, tomēr tie nolēma riskēt, satverot to un aizvedot uz Augsto tiesu nopratināšanai.
Lai atspēkotu apcietinātā argumentus, no apkārtējām zemēm bija saaicināti mācīti jūdi. Klāt bija arī Sauls no Tarsas un procesā pret Stefanu spēlēja vadošu lomu. Lai pārliecinātu ļaudis, ka Stefans sludina maldīgas un bīstamas mācības, viņš balstījās uz daiļrunību un rabīnu loģiku, kaut gan pats Stefanā saskatīja vīru, kas pilnībā izprata Dieva nodomu Evaņģēlija izplatīšanā starp citām tautām.
Tā kā priesteri un virsnieki nevarēja pārspēt Stefana skaidro, mierīgo gudrību, viņi nolēma to sodīt par mācību citiem, lai tā apmierinātu savu atriebības kāri un ar iebiedēšanu aizkavētu ļaudis pieņemt viņa ticību. Viltus liecinieki nepatiesi zvērēja, ka tie esot dzirdējuši Stefanu runājam zaimu vārdus pret dievnamu un bauslību. [99] “Jo mēs esam dzirdējuši viņu sakām: šis nacarietis Jēzus nopostīs šo vietu un pārgrozīs paražas, ko mums Mozus devis.”
Stāvot vaigu vaigā ar saviem tiesnešiem, lai atbildētu par Dieva zaimošanu, Stefana galvu apņēma gaismas vainags, “un visi, kas sēdēja Sinedrijā, skatījās uz viņu un redzēja tā vaigu līdzināmies eņģeļa vaigam”. Daudzi, kas šo gaismu redzēja, drebēja un aizklāja seju, bet virsnieki savā stūrgalvīgajā neticībā un aizspriedumos nesvārstījās.
Kad Stefanu nopratināja, vēršoties pret viņu ar apsūdzību, tas aizstāvējās skaidrā, skanīgā balsī, kas bija dzirdama visā padomes zālē. Apbrīnu radošos vārdos viņš klausītāju priekšā centās atkārtot izredzētās Dieva tautas vēsturi, uzrādot pilnīgas zināšanas par jūdu organizācijas struktūru un tās garīgo izskaidrojumu, kas tagad atklājās Kristū. Viņš atkārtoja Mozus pravietiskos vārdus par Mesiju: “Pravieti, kāds es esmu, tas Kungs, tavs Dievs, tev cels no tava vidus, no taviem brāļiem, klausiet viņu.” Viņš saprotami paskaidroja savu uzticību Dievam un jūdu ticībai, tajā pašā laikā rādīdams, ka likumi, ar kuriem jūdi cerēja iegūt pestīšanu, nespēja pasargāt Israēlu no elkudievības. Viņš Jēzu Kristu iekļāva visā jūdu vēsturē un atsaucās uz Salamana celto dievnamu, kā arī uz Salamana un Jesajas vārdiem: “Bet Visuaugstākais nedzīvo rokām darinātos namos, kā pravietis saka: debesis ir Mans goda krēsls un zeme Manu kāju pamesls; kādu namu jūs Man uztaisīsit, saka tas Kungs, vai kur ir Mana dusas vieta? Vai Mana roka nav to visu darinājusi?” [100]
Kad Stefans sasniedza šo vietu, ļaudīs sacēlās troksnis. Dzirdot, kā pravietojumi tiek attiecināti uz Kristu un kā tiek runāts par templi, priesteris, cenzdamies izrādīt sašutumu, saplēsa savas drēbes. Stefanam tā bija zīme, ka viņa balsij drīz būs jāapklust uz visiem laikiem. Viņš redzēja savu vārdu izraisīto pretestību un saprata, ka nodod pēdējo liecību. Lai gan viņa runa bija tikai pusē, viņš to pēkšņi pārtrauca.
Negaidot pārtraukdams vēstures gaitas izsekošanu un vēršoties pie saviem saniknotajiem tiesnešiem, viņš teica: “Jūs, stūrgalvji, ar nešķīstām sirdīm un nedzirdīgām ausīm, jūs vienmēr pretojaties Svētajam Garam, kā jūsu tēvi, tā arī jūs. Kuru no praviešiem jūsu tēvi nav vajājuši? Viņi nonāvējuši tos, kas iepriekš sludinājuši Taisnā nākšanu, kura nodevēji un slepkavas jūs tagad esat kļuvuši, jūs, kas bauslību no eņģeļu rokām esat dabūjuši un neesat sargājuši.”
Te nu priesteri un virsnieki dusmās vairs pār sevi nevaldīja. Uzvedoties niknāk par plēsīgiem zvēriem un ne vairs kā cilvēki, tie, zobus griezdami, metās Stefanam virsū. Naida izķēmotajās sejās apcietinātais lasīja savu likteni, bet viņš nebaidījās. Viņam nebija bail no nāves. Stefanu neuztrauca sadusmotie priesteri un satrakotais pūlis. Šīs ainas tam pagāja secen nepamanītas. Viņa acīm bija atvērtas Debesu durvis, un, lūkodamies augšup, viņš redzēja Dieva godību un Kristu, it kā Viņš nupat būtu piecēlies no sava troņa un stāvētu, gatavs palīdzēt savam kalpam. [101] Ar uzvaras intonāciju balsī Stefans izsaucās: “Lūk, es redzu debesis atvērtas un Cilvēka Dēlu stāvam pie Dieva labās rokas.”
Atsaukšanās uz godības pilnajām ainām, ko viņa acis apbrīnoja, sniedzās pāri tam mēram, ko ļaunie mocītāji spēja panest. Aizturēdami ausis, lai nedzirdētu viņa vārdus, un skaļā balsī kliegdami, tie kā neprātīgi visi kopā viņam uzbruka “un izgrūda ārā no pilsētas”. Tur “tie nomētāja akmeņiem Stefanu, kas sauca un sacīja: “Kungs Jēzu, pieņem manu garu!” Un, ceļos nometies, viņš sauca skaļā balsī: “Kungs, nepielīdzini tiem šo grēku!” To sacījis, viņš aizmiga.”
Likumīga sprieduma par Stefanu nebija, bet romiešu ierēdņus uzpirka ar lielu naudas summu, lai tie neuzsāktu nekādu izmeklēšanu.
Uz visiem šī notikuma lieciniekiem Stefana ciešanas atstāja dziļu iespaidu. Atmiņas par Dieva labvēlības zīmogu uz viņa sejas un vārdi, kas skāra ikvienu dvēseli, kas tos dzirdēja, palika klātesošajiem prātā un liecināja par pasludināto patiesību. Viņa nāve bija smags pārbaudījums draudzei, bet tā radīja pārmaiņu Saula pārliecībā, kurš nespēja aizmirst mocekļa ticību un pastāvību, kā arī viņa sejas pausto godību.
Stefana nopratināšanas un nāves gadījumā Sauls, šķiet, bija neprātīgas dedzības pilns. Vēlāk viņam dusmas radīja paša klusā pārliecība, ka Dievs bija Stefanu pagodinājis, lai gan cilvēki to pazemoja. Sauls [102] turpināja vajāt Dieva draudzi, izsekodams ticīgos, tvarstīdams tos viņu mājās un nododams priesteriem un virsniekiem cietumam un nāvei. Viņa dedzība vajāšanās iedvesa šausmas kristiešiem
Jeruzālemē. Romiešu varas orgāni nepielika nekādas sevišķas pūles, lai apturētu nežēlīgo darbu, bet slepenībā jūdus vēl atbalstīja, lai tos noskaņotu labvēlīgi un nodrošinātu savas intereses.
Ņemot vērā Saula lielo rosību Stefana nāves gadījumā, viņu iecēla par Augstās tiesas locekli. Uz laiku tas kļuva par spēcīgu ieroci sātana rokās, realizējot ienaidnieka dumpīgos plānus pret Dieva Dēlu. Bet drīz šim pašam nežēlīgajam vajātājam nācās strādāt pie tās draudzes nostiprināšanas, kuru viņš tagad postīja. Kāds, varenāks par sātanu, bija izredzējis Saulu ieņemt mocekļa Stefana vietu, lai tas sludinātu un ciestu Viņa Vārda dēļ un tālu un plaši izplatītu vēsti par Kristus asinīs iegūstamo pestīšanu.