[95] Salamanu, kas tika aicināts ieņemt sevišķi atbildīgu vadošu vietu, Dāvids vēl īpaši pamācīja: “Un tu, mans dēls Salaman, atzīsti savu tēvu Dievu un kalpo Viņam ar visu sirdi un labu prātu, jo tas Kungs ir, kas pārbauda visas sirdis un kas izzina visas sirdsprāta tieksmes; ja vien tu Viņu meklēsi, tad Viņš tevi atradīs, bet, ja tu Viņu atstāsi, tad Viņš tevi atmetīs uz mūžīgiem laikiem. Redzi nu, kad tas Kungs tevi ir izraudzījis, lai tu Viņam uzceltu namu par svētu vietu, – tad esi stiprs un dari to!” (1. Laiku 28:9,10)
Un vīriem, kam bija uzticēta nesen organizētās Kristus draudzes uzraudzība Evaņģēlija izplatīšanā, vajadzēja vadīties pēc tiem pašiem dievbijības un taisnības principiem, kas Dieva tautas virsniekiem bija noteicoši Mozus un Dāvida laikā. Draudžu lietu kārtošanā un ieceļot piemērotas amatpersonas, apustuļi turējās pie Vecās Derības Rakstos ietvertajām augstajām prasībām attiecībā uz vadību. Viņi uzskatīja, ka tam, kas aicināts ieņemt draudzē atbildīgu vadošu vietu, “jābūt nevainojamam kā Dieva namturim, ne iedomīgam, ne dusmīgam, ne dzērājam, ne kauslim, ne ierāvējam, bet viesmīlīgam, laba mīļotājam, prātīgam, taisnam, svētbijīgam, savaldīgam. Viņam jārūpējas par sludināšanu, kas atbilst mācībai, lai viņš būtu spējīgs paskubināt veselīgā mācībā un atspēkot tos, kas runā pretim.” (Titam 1:7-9)
Pirmajā kristīgajā draudzē uzturētā kārtība deva tai iespēju iet saliedēti uz priekšu kā labi disciplinētai, Dieva bruņās tērptai armijai. [96] Ticīgo kopas, kaut arī izkaisītas plašā apkārtnē, visas bija vienas miesas locekļi, visas darbojās saskaņā viena ar otru. Izceļoties nevienprātībai kādā vietējā draudzē, kā tas vēlāk notika Antiohijā un citur, kur ticīgie paši nespēja panākt savstarpēju saprašanos, šādiem apstākļiem tomēr nepieļāva radīt šķelšanos draudzē, bet lietas izskatīšanu nosūtīja visu ticīgo galvenajai padomei, kas sastāvēja no vairāku vietējo draudžu izvēlētiem pārstāvjiem, apustuļiem un draudžu vecākiem, kas ieņēma atbildīgas vadošās vietas. Tā sātana pūles uzbrukt draudzei atsevišķās nošķirtās vietās sastapās ar vienotu visu ticīgo pretdarbību, un ienaidnieka plāni sagraut un iznīcināt tika izjaukti.
“Dievs nav nekārtības, bet miera Dievs, ( 1. Kor. 14:33) un Viņš prasa, lai, vadot draudzes lietas, ievērotu kārtību un organizāciju, šodien ne mazāk kā senos laikos. Kungs vēlas, lai Viņa darbu virzītu uz priekšu ar noteiktību un rūpību, tā ka Viņš tam varētu uzlikt savu apstiprinājuma zīmogu. Sniedzot pasaulei Dieva žēlastības prieka vēsti, visiem jāsavienojas; kristietim jābūt vienotam ar kristieti, draudzei ar draudzi, cilvēciskumam jāsavienojas ar dievišķību un visām spējām jāpakļaujas Svētajam Garam.