(Ap. d. 6:1-7)
[87] “Tanīs dienās, mācekļu skaitam pieaugot, hellēnistu starpā radās kurnēšana pret ebrejiem, ka viņu atraitnes dienišķajā apkalpošanā paliekot neievērotas.”
Pirmā draudze sastāvēja no dažādām ļaužu šķirām un tautībām. Svētā Gara izliešanas laikā Vasarsvētkos “Jeruzālemē dzīvoja jūdi, dievbijīgi vīri, no visām tautām zem debess”. (Ap. d. 2:5) Starp Jeruzālemē sapulcētajiem ebreju ticīgajiem bija daži, kurus parasti dēvēja par grieķiem vai helleņiem, un tos no Palestīnas jūdiem jau sen šķīra zināma neuzticība un pat naids.
To sirdis, kas apustuļu darbības rezultātā atgriezās, bija mīkstinātas un vienotas kristīgā mīlestībā. Neskatoties uz agrākajiem aizspriedumiem, viņi visi dzīvoja saticībā. Sātans zināja, ka tik ilgi, kamēr turpinās pastāvēt tāda savstarpēja saprašanās, tas būs bezspēcīgs apturēt Evaņģēlija patiesības izplatīšanos, tāpēc [88] viņš mēģināja izmantot agrāko domāšanas veidu cerībā, ka ar to varēs ievest draudzē nevienprātības elementus.
Un notika, ka mācekļu skaitam vairojoties, ienaidniekam izdevās radīt aizdomas dažos, kas jau agrāk ar skaudību bija lūkojušies uz saviem ticības brāļiem un meklējuši garīgo vadītāju kļūdas, tā ka “hellenistu starpā radās kurnēšana pret ebrejiem”. Par sūdzību cēloni tika izvirzīta nevērība pret grieķu atraitnēm dienišķā uztura apgādē. Ikkatra nevienlīdzība faktiski nesaskanēja ar Evaņģēlija garu, tomēr sātanam bija sekmējies pamodināt aizdomas. Nekavējoties vajadzēja veikt pasākumus, kas novērstu visus neapmierinātības iemeslus, lai ienaidnieks neuzvarētu savos centienos izraisīt šķelšanos ticīgo vidū.
Jēzus mācekļi savos piedzīvojumos bija nonākuši līdz krīzei. Pateicoties apustuļu gudrai vadībai un vienotai darbībai Svētā Gara spēkā, Evaņģēlija vēstnešiem uzticētais darbs bija ātri attīstījies. Draudze pastāvīgi paplašinājās, un šis draudzes locekļu pieaugums radīja arvien smagākas nastas tiem, kuru pārziņā atradās viss darbs. Ne atsevišķi cilvēki, pat ne cilvēku kopa nevarēja turpināt nest šīs nastas vieni, neapdraudot draudzes nākotnes labklājību. Bija nepieciešama to atbildību tālāka sadale, kuras tik uzticīgi tika uzņēmušies nedaudzi vīri draudzes pastāvēšanas pirmajās dienās. [89] Apustuļiem bija jāveic svarīgi pasākumi, lai papildinātu evaņģēlisko kārtību draudzē, uzliekot citiem dažus no tiem pienākumiem, kurus līdz šim bija pildījuši paši.
Sasaucot ticīgo sapulci, apustuļus vadīja Svētais Gars, lai tie galvenos vilcienos izplānotu visu draudzes darba spēku labāku organizēšanu. Viņi konstatēja, ka ir pienācis laiks, kad garīgajiem vadītājiem, kuriem jāuzrauga draudze, jātiek atbrīvotiem no trūcīgo apgādes un citiem tamlīdzīgiem pienākumiem, lai tie varētu nodoties vienīgi Evaņģēlija sludināšanas darbam. “Tāpēc, brāļi, izredziet no sava vidus septiņus vīrus, kam laba slava, Svētā Gara un gudrības pilnus, kam mēs varētu šo pienākumu uzticēt; bet mēs gribam arī turpmāk Dievu lūgt un kalpot ar Vārdu.” Šo priekšlikumu pieņēma, un ar lūgšanu un roku uzlikšanu draudzkopju pienākumiem svinīgi nošķīra septiņus izmeklētus vīrus.
Šo septiņu ticīgo izraudzīšana, kam tagad bija jārūpējas par īpašām darba nozarēm, izrādījās par lielu svētību draudzei. Viņi rūpīgi apsvēra katra atsevišķa locekļa, kā arī visas draudzes kopējās finansiālās vajadzības, un ar savu gudro rīcību un dzīves labo piemēru bija svarīgi palīgi apustuļiem, apvienojot draudzes dažādās intereses vienā veselā sistēmā.
Par to, ka šis solis tika sperts saskaņā ar Dieva nodomiem, liecināja tūlītējie labie rezultāti. [90] “Dieva Vārds auga augumā, un mācekļu skaits Jeruzālemē stipri pieauga, un liels pulks priesteru kļuva ticīgi.” Par tādu dvēseļu pļauju jāpateicas tiklab apustuļu lielākai brīvībai, kā arī septiņu draudzkopju centībai un spēkam. Fakts, ka šos brāļus ievēlēja īpašam darbam rūpēties par trūcīgo vajadzībām, neizslēdza viņus no Evaņģēlija sludināšanas. Tieši otrādi, tas deva tiem pilnas tiesības mācīt citiem patiesību, un viņi darbā iekļāvās ar lielu nopietnību un labām sekmēm.
Pirmajai draudzei bija uzticēts pastāvīgi progresējošs darbs – gaismas un svētību centru nodibināšana it visur, kur vien atradās godīgas dvēseles, labprātīgas nodoties kalpošanā Kristum. Evaņģēlijs bija jāpasludina visā plašajā pasaulē, un krusta vēstneši nevarēja cerēt izpildīt savu svarīgo misiju, ja nepaliktu vienoti kristīgās vienprātības saitēm, tā atklājot pasaulei, ka viņi ir viens ar Kristu Dievā. Vai viņu dievišķais Vadonis nebija Tēvam lūdzis: “Uzturi tos savā vārdā, ko Tu Man esi devis, lai viņi ir viens, itin kā Mēs.” Vai Viņš par mācekļiem nebija paziņojis: “Pasaule viņus ir ienīdējusi, tāpēc ka viņi nav no pasaules.” Vai Viņš nebija aicinājis Tēvu rūpēties, lai viņi būtu pilnīgi viens, “lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis”. (Jāņa 17:11,14,21,23) Viņu garīgā dzīvība un spēks bija atkarīgs no ciešas savienības ar To, kas viņus bija izredzējis sludināt Evaņģēliju.
[91] Tikai vienoti ar Kristu mācekļi varēja cerēt uz paliekošu Svētā Gara spēku un sadarbību ar Debesu eņģeļiem. Ar šīs dievišķās pārstāvniecības palīdzību viņi pasaulē spētu izveidot saliedētu frontes līniju un uzvarēt cīņā, kurā tie bija spiesti nemitīgi iesaistīties pret tumsības spēkiem. Ja tie turpinās darboties vienoti, Debesu sūtņi izies viņu priekšā, sagatavojot ceļu; sirdis tiks noskaņotas patiesības pieņemšanai, un daudzi mantoti Kristum. Tik ilgi, kamēr viņi paliks vienoti, draudze ies uz priekšu “skaista kā mēness, starojoša kā saule, briesmīga kā naidīga karaspēka bari”. (Augstā dz. 6:10) Nekas nespēs pretoties tās panākumiem. Draudze ies no uzvaras uz uzvaru, brīnišķīgi piepildīdama savu dievišķo sūtību pasludināt Evaņģēliju visai pasaulei.
Jeruzālemes draudzes organizēšana noderēja par paraugu draudžu izveidei citās vietās, kur patiesības vēstneši mantoja dvēseles Evaņģēlijam. Tie, kam bija uzticēta galvenā draudzes pārraudzīšanas atbildība, nedrīkstēja valdīt pār Dieva mantojumu, bet viņiem kā gudriem ganiem pienācās “ganīt Dieva ganāmo pulku”, vienmēr paliekot tam par “priekšzīmi”(1. Pēt. 5:2,3), tāpēc arī par draudzkopjiem izvēlēja “vīrus, kam laba slava, Svēta Gara un gudrības pilnus”. Tiem bija jāuzņemas un jāpilda savs amats, vienoti, nelokāmi un noteikti stāvot patiesības pusē, atstājot saliedējošu iespaidu uz visu ganāmo pulku.
Vēlākā pirmo kristiešu vēsturē, kad dažādās pasaules daļās daudzas ticīgo grupas izveidoja jaunas draudzes, lai uzturētu kārtību un saskaņotu darbību, to organizācija tika vēl tālāk pilnveidota. [92] Katru locekli pamācīja labi izpildīt savu pienākumu. Katram vajadzēja gudri izlietot viņam uzticētās spējas. Svētais Gars bija dažus svaidījis ar īpašām dāvanām – “pirmkārt, par apustuļiem, otrkārt, par praviešiem, treškārt, par mācītājiem, tad devis spēkus brīnumus darīt, tad dāvanas dziedināt, sniegt palīdzību, vadīt un runāt dažādās mēlēs”. (1. Kor. 12:28) Bet visām šīm darbinieku šķirām vajadzēja strādāt saskaņoti.
“Ir dažādas dāvanas, bet viens pats Gars; ir dažādas kalpošanas, bet viens pats Kungs; ir dažādi spēki, bet viens pats Dievs, kas dod visas spējas visiem. Bet ikvienam ir dota Gara izpausme, lai nestu svētību. Citam Gars dod gudrības runu, citam atziņas runu, tas pats Gars. Citam dota ticība tai pašā Garā; citam dāvanas dziedināt tai pašā vienā Garā; citam spēki brīnumus darīt, citam pravietot, citam garu pazīšana, citam dažādas mēles un citam mēļu tulkošana. Visu to padara viens un tas pats Gars, piešķirdams katram savu tiesu, kā gribēdams. Jo, kā miesa ir viena un tai daudz locekļu, bet visi daudzie miesas locekļi kopā ir tomēr viena miesa, tā arī Kristus.” (1. Kor. 12:4-12)
Uz tiem, kas Dieva draudzē virs zemes aicināti darboties kā vadītāji, dus svinīgas atbildības. Teokrātijas laikā, kad Mozus viens pats pūlējās nest šīs smagās nastas un, iespējams, drīz vien zem tām būtu paguris, Jetrus viņu pamācīja izveidot gudru atbildības sadali, sakot: [93] “Stāvi tu par tiem ļaudīm Dieva priekšā un nes tās lielās lietas Dieva priekšā (..), un māci tiem likumus un baušļus, un dari tiem zināmu to ceļu, kur tiem jāiet, un darbu, kas tiem jādara.” Tālāk Jetrus vēl ieteica iecelt pārstāvjus par “priekšniekiem pār tūkstošiem, pār simtiem, pār piecdesmitiem un pār desmitiem”. Tiem vajadzēja būt “vīriem, kas Dievu bīstas, taisnīgiem vīriem, kas nav uzpērkami”, lai tie “ļaudis tiesā jebkurā laikā”, tā atbrīvojot Mozu no nogurdinošas atbildības, izšķirot mazāk svarīgas lietas, ar kurām varēja gudri nodarboties svētījušies palīgi.
To cilvēku laiks un spēks, kas Dieva draudzē iecelti atbildīgās vadošās vietās, jāizlieto svarīgu pienākumu pildīšanai, kas prasa sevišķu gudrību un augstsirdību, un tas nav pēc Dieva plāna, ja viņus aicina kārtot mazsvarīgas lietas, ko arī citi spējīgi veikt. “Bet lai būtu tā,” Jetrus ieteica Mozum, “ka tie katru lielāku lietu nodotu tev, bet katru mazāku lietu iztiesā paši; tā tev būs vieglāk, un viņi palīdzēs tev nest tavu nastu. Ja tu tā darīsi un Dievs tev tā pavēlēs, tad tu varēsi pastāvēt, un arī visi šie ļaudis ies savā vietā ar mieru.”
Saskaņā ar šo plānu Mozus “izraudzīja spējīgus vīrus no visa Israēla un iecēla tos tautai par priekšniekiem pār tūkstošiem, simtiem, piecdesmitiem un desmitiem. [94] Un viņi sprieda tiesu jebkurā laikā, un visas grūtās lietas tie cēla priekšā Mozum, bet visas mazās lietas iztiesāja paši”. (2. Moz. 18:19-26)
Vēlāk, izvirzot septiņdesmit vecākos, kam vajadzēja dalīties ar viņu vadības atbildībā, Mozus rūpīgi izvēlējās par palīgiem cienījamus, spriest spējīgus un piedzīvojušus vīrus. To iesvētīšanas brīdī, iepazīstinot ar pienākumiem, viņš norādīja uz dažām īpašībām, kas cilvēku dara derīgu būt par gudru draudzes vadītāju. Mozus sacīja: “Izklaušiniet lietas jūsu brāļu starpā un spriediet taisnu tiesu starp ikvienu cilvēku, gan ciltsbrāli, gan piemājotāju. Tiesā neuzlūkojiet neviena vaigu, kā mazo, tā lielo uzklausiet, nebīstieties ne no viena, jo tiesa pieder Dievam; bet to lietu, kas jums par grūtu, to nesiet man, es to uzklausīšu.” (5. Moz. 1:6,17)
Pirms savas valdīšanas noslēguma arī ķēniņš Dāvids tā laika Dieva darba nastu nesējiem deva nopietnus norādījumus. Saaicinājis Jeruzālemē “visus Israēla lielkungus, cilšu vadoņus un nodaļu virspavēlniekus, kuri kalpoja ķēniņam, un virsniekus pār tūkstošiem un virsniekus pār simtiem, un ķēniņa un viņa dēlu īpašumu pārziņus, un visus ganāmo pulku pārziņus, kopā ar galma kalpotājiem, varonīgos karotājus un visus ievērības cienīgus vīrus”, gados vecais ķēniņš, “visam Israēlam, tā Kunga draudzei redzot un Dievam dzirdot”, viņiem svinīgi pavēlēja: “Turiet un pildiet visas tā Kunga, jūsu Dieva, pavēles, lai jūs iemantotu šo labo zemi un paturētu to par īpašumu saviem bērniem pēc jums uz mūžīgiem laikiem!” (1. Laiku 28:1,8)