(Ap. d. 5:12-42)
[77] Tas bija krusts, kauna un moku rīks, kas pasaulei atnesa cerību un pestīšanu. Mācekļi bija zemas kārtas cilvēki, bez bagātības un bez ieročiem, izņemot Dieva Vārdu; tomēr Kristus spēkā tie gāja uz priekšu, atstāstot brīnišķos notikumus par silīti un krustu un uzvarot visu pretestību. Bez pasaules goda un atzinības, viņi bija ticības varoņi. No viņu lūpām plūda dievišķā daiļrunībā izteikti vārdi, kas saviļņoja pasauli.
Jeruzālemē, kur pastāvēja visdziļākie aizspriedumi un kur par To, kas bija piesists krustā kā ļaundaris, valdīja visneskaidrākie uzskati, mācekļi ar drošību turpināja runāt dzīvības vārdus, izskaidrodami jūdiem Kristus darbu un sūtību, Viņa krustā sišanu, augšāmcelšanos un pacelšanos Debesīs. Priesteri un virsnieki apmulsuši klausījās apustuļu noteikto un skaidro liecību. [78] Uz mācekļiem dusēja augšāmcelšanos piedzīvojušā Pestītāja spēks, viņu darbu pavadīja zīmes un brīnumi, un ticīgo skaits vairojās ar katru dienu. Gar ielas malām, kur mācekļiem bija jāiet, ļaudis nolika savus slimos “gultās un uz nestuvēm, lai, Pēterim garām ejot, kaut viņa ēna kādu no tiem apēnotu”. Atnesa arī ļauno garu apsēstos. Mācekļus pastāvīgi apņēma ļaužu pūlis, un tie, kas bija izdziedināti, slavēja Dievu un pagodināja Pestītāja vārdu.
Priesteri un virsnieki redzēja, ka Kristus tiek cildināts vairāk nekā viņi. Kad saduķeji, kas neticēja augšāmcelšanās mācībai, dzirdēja apustuļus liecinām, ka Kristus ir augšāmcēlies, tie kļuva nikni, saprazdami, ka, atļaujot mācekļiem sludināt par augšāmcēlušos Pestītāju un darīt brīnumus Viņa vārdā, tie pieļauj iespēju, ka viņu pamatmācību par augšāmcelšanās neesamību visi atmetīs un saduķeju sekta iznīks. Farizeji, savukārt, kļuva dusmīgi, saprotot, ka mācekļu mācības tiecas sagraut jūdu ceremoniālo kalpošanu, padarot nenozīmīgu upuru pienešanas sistēmu.
Līdz šim visas pūles apspiest jauno mācību bija izrādījušās veltīgas, bet tagad kā farizeji, tā saduķeji nolēma, ka mācekļu darbs ir jāaptur, jo tas pierādīja viņu vainu Jēzus nāvē. Sašutumā priesteri ar varu sagrāba Pēteri un Jāni un iemeta tos pilsētas cietumā.
Jūdu tautas vadoņi bija palaiduši garām izdevību piepildīt Dieva nodomu ar Viņa izredzēto tautu. Tie, kurus Kungs bija darījis par patiesības uzglabātājiem, [79] bija izrādījušies šim uzdevumam neuzticīgi, un Dievs savam darbam izvēlējās citus. Savā aklumā šie vadoņi tagad deva pilnu vaļu savām, kā viņi teica, taisnīgajām dusmām pret tiem, kas nostājās pret viņu lolotajām mācībām. Viņi pat domās negribēja pieļaut varbūtību, ka paši būtu nepareizi izpratuši Dieva Vārdu vai arī ka būtu nepareizi iztulkojuši un ļaunprātīgi pielietojuši Svētos Rakstus. Tie rīkojās līdzīgi cilvēkiem, kas zaudējuši skaidru saprātu. “Kādas tiesības šiem skolotājiem”, viņi sacīja, “no kuriem daži ir tikai zvejnieki, izplatīt idejas, kas nesaskan ar to, ko mēs esam tautai mācījuši?” Stingri apņēmušies šo kustību apspiest , viņi ielika cietumā tās mācību paudējus.
Mācekļi ar šo apspiešanu netika iebiedēti un arī nekļuva mazdūšīgi. Svētais Gars tiem atgādināja Kristus teiktos vārdus: “Kalps nav lielāks par savu kungu. Ja viņi Mani vajājuši, viņi vajās arī jūs. Ja viņi Manus vārdus ir turējuši, viņi turēs arī jūsējos. Bet to visu viņi jums darīs Mana Vārda dēļ, tāpēc ka viņi nepazīst To, kas Mani sūtījis.” “Tie jūs izslēgs no draudzes, un nāks stunda, kad tas, kas jūs nonāvēs, domās ar to Dievam kalpojis. (..) Bet to Es uz jums esmu runājis, lai jūs, kad viņu laiks nāks, atcerētos, ko Es jums esmu teicis. To Es jums no sākuma neteicu, tāpēc ka biju pie jums.” (Jāņa 15:20,21; 16:2,4)
Tagad Debesu Dievs, varenais Universa Valdnieks, apcietināto mācekļu lietu ņēma savās rokās, jo cilvēki cīnījās pret Viņa darbu. [80] Naktī Kunga eņģelis atvēra cietuma durvis un sacīja mācekļiem: “Ejiet, nostājieties Templī un runājiet ļaudīm visus šos dzīvības vārdus!” Tāds norādījums bija tieši pretējs jūdu virsnieku pavēlei, bet vai apustuļi sacīja: “Mēs nevaram to darīt, pirms neesam aprunājušies ar tiesnešiem un saņēmuši viņu atļauju.” Nē. Dievs bija teicis: “Ejiet!” un tie paklausīja. “Viņi, rītam austot, iegāja Templī un mācīja.”
Kad Pēteris un Jānis ieradās starp ticīgajiem un tiem atstāstīja, kā eņģelis tos bija izvedis cauri cietuma karavīru sardzei, pavēlot tiem turpināt pārtraukto darbu, brāļi jutās pārsteigti un priecīgi.
Pa to laiku augstais priesteris un tie, kas bija pie viņa, “sasauca sinedriju un visus Israēla bērnu vecajus”. Priesteri un virsnieki nolēma mācekļus apvainot nemiera celšanā, apsūdzot viņus arī Ananijas un Sapfiras nogalināšanā un sazvērestībā pret priesteru autoritāti. Tie cerēja sakūdīt pūli, lai tas iniciatīvu ņemtu savās rokās un ar mācekļiem izrīkotos tāpat kā ar Jēzu. Tomēr viņi labi saprata, ka daudziem no tiem, kas Kristus mācības vēl nebija pieņēmuši, arī jūdu vadoņu patvaļīgie likumi jau sen bija apnikuši un tie ilgojās pēc kādām pārmaiņām. Priesteri baidījās, ka šie neapmierinātie tagad varētu atzīt apustuļu sludinātās patiesības un pieņemt Kristu kā Mesiju, tad visas tautas dusmas vērstos pret reliģiskajiem vadoņiem, kuriem būtu jāatbild par Kristus nāvi. Lai to aizkavētu, tie nolēma pielietot stingrus līdzekļus.
Liels bija viņu pārsteigums, kad, aizsūtījuši pēc apcietinātajiem, tie uzzināja, ka cietuma durvis atrastas rūpīgi aizslēgtas, arī sargi savās vietās, tikai cietumnieku tur vairs nebija.
Drīz pienāca pārsteidzoša ziņa: “Tie vīri, ko jūs esat likuši cietumā, stāv Templī un māca ļaudis.” Tad sardzes priekšnieks ar saviem vīriem aizgāja un tos atveda, ne ar varu, jo tie bijās no ļaudīm, ka viņus nenomētā akmeņiem.”
Lai gan apustuļus apbrīnojamā veidā atsvabināja no cietuma, tos tomēr neatbrīvoja no izmeklēšanas un soda. Kristus pie viņiem esot bija teicis: “Bet lūkojiet jūs uz sevi pašiem, jo tie jūs nodos augstās tiesās (..).” (Marka 13:9) Sūtīdams to atsvabināšanai savu eņģeli, Dievs tiem sniedza mīlestības pierādījumu un drošību par savu klātbūtni. Tagad bija viņu kārta ciest Tā dēļ, kura Evaņģēliju tie sludināja.
Apustuļu un praviešu dzīvē saskatāmi daudzi cēli piemēri uzticībai Kungam. Kristus liecinieki drīzāk panesuši cietumu, spīdzināšanas un pat nāvi, nekā pārkāpuši Dieva likumus. Ziņojums, ko atstājis Pēteris un Jānis, liecina par tādu pašu varonību, kā jebkura cita Evaņģēlija izplatīšanā sastopamā liecība. Jau otrreiz stāvot to cilvēku priekšā, kas tiecās viņus iznīcināt, to vārdos un izturēšanās veidā neparādījās ne mazākās bailes vai apmulsums. [82] Augstais priesteris sacīja: “Mēs esam jums stingri pavēlējuši nemācīt šinī Vārdā, un jūs ar savu mācību esat piepildījuši Jeruzālemi un gribat, lai šī cilvēka asinis nāk pār mums.” Bet Pēteris atbildēja: “Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem.” Tas bija eņģelis no Debesīm, kas viņus atbrīvoja no cietuma un pavēlēja tiem mācīt templī. Sekojot viņa norādījumam, tie paklausīja dievišķai pavēlei, un viņiem tā jāturpina, lai ko tas arī nemaksātu.
Tad pār mācekļiem nāca Gara iedvesma – apsūdzētie kļuva par apsūdzētājiem, apvainodami Augsto tiesu Kristus nogalināšanā. “Mūsu tēvu Dievs ir uzmodinājis Jēzu, ko jūs esat nonāvējuši, To piekārdami pie koka; Dievs Viņu paaugstinājis sev pa labo roku par Valdnieku un Pestītāju, lai vestu Israēlu pie atgriešanās un grēku piedošanas. Mēs esam šo vārdu liecinieki un arī Svētais Gars, ko Dievs devis tiem, kas Viņam paklausa.”
Jūdi par šiem vārdiem tā saskaitās, ka nolēma izrēķināties bez tiesas, bez tālākas izmeklēšanas un bez romiešu virsnieku pilnvaras nonāvēt cietumniekus. Būdami jau vainīgi pie Kristus asinīm, tie tagad kāroja aptraipīt savas rokas arī ar Viņa mācekļu asinīm.
Bet Sinedrija sanāksmē piedalījās kāds vīrs, kas mācekļu vārdos saklausīja Dieva balsi. Tas bija Gamaliēls, farizejs ar labu slavu, mācīts un ar augstu stāvokli. Viņa skaidrais saprāts paredzēja, ka priesteru nodomātā nežēlīgā rīcība novedīs pie šausmīgām sekām. [83] Pirms klātesošo uzrunāšanas viņš lūdza izvest ārā cietumniekus. Viņš labi pazina šos vīrus, kurus tagad gatavojās pārliecināt; viņš zināja, ka Kristus slepkavas nekas neatturēs īstenot savu nodomu.
Gamaliēls runāja ļoti apdomīgi un mierīgi: “Israēlieši, padomājiet labi, ko jūs gribat darīt ar šiem cilvēkiem. Pirms kāda laika sacēlās Teuda, sacīdams, ka viņš kas esot, viņam piebiedrojās skaitā ap četri simti cilvēku; viņu nonāvēja, un visi, kas viņam paklausīja, ir izklīdināti un iznīcināti. Pēc viņa sacēlās galilietis Jūda pierakstīšanas laikā un aizrāva sev līdzi daudz ļaužu; arī tas gāja bojā, un visi, kas viņam paklausīja, ir izklīduši. Tādēļ es jums tagad saku: lieciet šos cilvēkus mierā un atlaidiet viņus. Ja šis ir cilvēku nodoms un darbs, tad tas iznīks; bet, ja tas ir no Dieva, tad jūs to nevarēsit iznīcināt; pielūkojiet, ka jūs vēl neuzskata par Dieva pretiniekiem!”
Priesteri tika pārliecināti par šo uzskatu saprātīgumu un bija spiesti Gamaliēlam piekrist, kaut gan aizspriedumus un naidu tik tikko spēja savaldīt. Pēc tam, kad bija mācekļus sodījuši un, piedraudot viņu dzīvībai, piekodinājuši vairs nesludināt Jēzus vārdā, tie ļoti negribīgi viņus atlaida. “Tad viņi līksmi aizgāja no sinedrija, ka bija atzīti par cienīgiem Viņa Vārda dēļ ciest negodu. Un viņi nemitējās Templī un pa mājām ik dienas mācīt un sludināt Kristu Jēzu.”
Īsi pirms nāves Kristus saviem mācekļiem bija izteicis miera novēlējumu: “Mieru Es jums atstāju, savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas.” (Jāņa 14:27) Šis miers nav tāds, ko var iegūt, pakļaujoties pasaulei. Kristus nekad netiecās pēc miera, izmantojot kompromisu ar ļaunumu. Miers, ko Kristus atstāja saviem mācekļiem, vairāk ir iekšējs nekā ārējs, un, neskatoties ne uz kādām cīņām un ķildām, tam vienmēr jāpaliek ar Viņa lieciniekiem.
Par sevi Kristus sacīja: “Nedomājiet, ka Es esmu nācis mieru atnest virs zemes; Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu.” (Mat. 10:34) Pats Miera Lielkungs bija šķelšanās iemesls. Tas, kurš nāca pasludināt labo vēsti un nest cerību un prieku cilvēkbērnu sirdīs, izraisīja pretestību, kas, spēcīgi iedegoties, daudziem rada dziļas ciešanas. Tāpēc Viņš savus sekotājus brīdināja: “Pasaulē jums ir bēdas.” “Bet vēl priekš tam tie savas rokas pacels pret jums un vajās jūs, nododot jūs sinagogās un cietumos, vedot jūs ķēniņu un valdnieku priekšā Mana Vārda dēļ. (..) pat vecāki un brāļi, radi un draugi jūs nodos, un dažus no jums nonāvēs.” (Jāņa 16:33; Lūk. 21:12,16)