Priesteri un vadītāji, pirmo reizi būdami Jēzus tuvumā, bija guvuši to pašu pārliecību. Viņu sirdis bija dziļi aizkustinātas, un tie nespēja atbrīvoties no domas: "Nekad vēl neviens cilvēks nav tā runājis, kā runā šis Cilvēks." Bet tie bija apslāpējuši Svētā Gara pārliecinošo balsi. Tagad, saniknoti par to, ka ienīstais Galilejietis ietekmējis pat likuma sargus, tie kliedza: "Vai arī jums prāti sajaukti?" "Vai gan kāds no valdības vīriem tic Viņam, vai no farizejiem? Nē, tikai šī tauta, kas nepazīst bauslības, - lai nolādēti viņi!"
Tie, kuriem tiek sludināta patiesības vēsts, reti jautā: "Vai tas tiešām tā ir?", bet gan: "Kas šo lietu aizstāv?" Cilvēku vairums patiesību vērtē pēc tā, cik liels skaits to pieņem, un joprojām skan jautājums: "Vai kādi no mācītiem vīriem jeb reliģiskiem vadoņiem tai tic?" Mūsdienās cilvēki pret patiesu dievbijību nav labvēlīgāk noskaņoti kā Kristus dienās. Viņi tikpat aizrautīgi dzenas pēc laicīgiem labumiem, atstādami novārtā mūžības bagātības. Tas, ka patiesību nepieņem daudzi, ka tai neseko pasaules ievērojamākie cilvēki un dažkārt pat reliģiskie vadītāji, nav arguments pret patiesību.
Priesteri un tautas vadītāji atsāka kalt plānus Jēzus apcietināšanai. Tika uzsvērts, ka, vēl ilgāk atstāts brīvībā, Viņš novērsīs ļaudis no ieceltajiem vadītājiem, un vienīgais drošais solis būtu steidzami Viņu apklusināt. Bet apspriedes viskarstākajā brīdī kāds tos negaidīti apturēja. Nikodēms vaicāja: "Vai mūsu bauslība tiesā cilvēku, to iepriekš neuzklausījusi un neizzinājusi, ko viņš dara?" Sapulcē iestājās klusums. Nikodēma vārdi skāra klātesošo sirdsapziņu. Viņi nedrīkstēja cilvēku notiesāt, to neuzklausījuši. Bet ne jau šī iemesla dēļ vien augstprātīgie vadītāji apklusa, cieši skatīdamies uz to, kurš bija uzdrīkstējies aizstāvēt taisnību. Viņi bija izbrīnīti un sašutuši, ka vienu no viņiem tik ļoti ir ietekmējis Jēzus raksturs, ka tas cenšas Viņu aizstāvēt. Atjēgušies no pārsteiguma, tie vērsās pie Nikodēma ar dzēlīgu izsmieklu: "Vai arī tu esi galilejietis? Izpēti un raugi, ka no Galilejas neceļas neviens pravietis!"
Tomēr Nikodēma iebildums pārtrauca apspriedes darbu lietas izskatīšanā. Rakstu mācītāji nevarēja īstenot savu nodomu un notiesāt Jēzu bez izmeklēšanas. Uz laiku atspēkoti, "tie aizgāja katrs savā mājā. Bet Jēzus aizgāja uz Eļļas kalnu."
No pilsētas nemiera un drūzmas, no dedzīgā pūļa un nodevīgajiem rakstu mācītājiem Jēzus aizgāja uz klusu olīvu birzi, kur varēja būt viens ar Dievu. Bet agri no rīta Viņš atkal atgriezās templī, un, ļaudīm sapulcējoties ap Viņu, apsēdās un tos mācīja.
Tomēr drīz Viņš tika pārtraukts. Viņam tuvojās kāda farizeju un rakstu mācītāju grupa, raudama sev līdzi pārbiedētu sievieti, kuru tie ar skarbām balsīm un asiem vārdiem apsūdzēja septītā baušļa pārkāpšanā. Nostādījuši to Jēzus priekšā un, izrādot Viņam liekulīgu cieņu, tie sacīja: "Mozus savā bauslībā mums ir pavēlējis tādas nomētāt akmeņiem. Ko Tu saki?"
Šī liekulīgā cieņa maskēja smalki izstrādātu plānu Kristus iznīcināšanai. Tie izmantoja radušos izdevību, lai panāktu Viņa notiesāšanu, domādami, ka pie jebkura Jēzus lēmuma tie atradīs ieganstu apsūdzībai pret Viņu. Ja Viņš sievieti attaisnos, Viņu varēs apsūdzēt Mozus bauslības pārkāpšanā. Ja Jēzus pasludinās, ka tā ir pelnījusi nāvi, Viņu varēs apsūdzēt romiešiem par tikai viņiem piederošās varas piesavināšanos.
Jēzus mirkli vēroja šo skatu: trīcošo upuri viņas negodā un cietsirdīgās amatpersonas, kurās nebija ne mazākās līdzjūtības. Viņam, nevainojami svētam, šis skats lika sarauties. Viņš labi zināja, kādā nolūkā Viņš tiek iepazīstināts ar šo gadījumu. Jēzus lasīja sirdis un zināja ikviena tuvumā stāvošā cilvēka raksturu un dzīves stāstu. Šie, kas sevi bija izvirzījuši par taisnības sargiem, paši savu upuri bija ieveduši grēkā, lai varētu izlikt slazdus Jēzum. Neizrādīdams, ka būtu dzirdējis jautājumu, Viņš noliecās un, skatīdamies uz zemi, sāka rakstīt smiltīs.
Kļūdami nepacietīgi Viņa vilcināšanās un acīm redzamās vienaldzības dēļ, apsūdzētāji pienāca tuvāk un centās Kristus uzmanību pievērst savam jautājumam. Bet, kad to skatieni, sekodami Jēzus rīcībai, pievērsās smiltīm pie Viņa kājām, visu sejas pārvērtās. Tur viņu priekšā bija uzrakstīti viņu pašu dzīves noziedzīgie noslēpumi. Apkārt stāvošie ļaudis ievēroja, cik pēkšņi pārvērtās viņu sejas izteiksme, un spiedās uz priekšu, lai redzētu, kas tas bija, ko tie vēroja, tik pārsteigti un nokaunējušies.
Neskatoties uz apliecinājumu, ka ciena bauslību, šie rakstu mācītāji paši pārkāpa tās likumus, celdami apsūdzību pret sievieti. Ierosināt apsūdzību pret sievu bija vīra pienākums, un abām vainīgajām pusēm vajadzēja saņemt vienādu sodu. Apsūdzētāju rīcība bija pilnīgi nelikumīga, tādēļ Jēzus pret tiem izlietoja viņu pašu ieročus. Bauslība noteica, ka pie nomētāšanas ar akmeņiem notikuma lieciniekiem jāmet pirmais akmens. Tādēļ, izsliedamies taisni un cieši uzlūkodams sazvērējušos vecākos, Jēzus sacīja: "Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!" Un noliecies Viņš turpināja rakstīt smiltīs.
Jēzus nebija noraidījis ar Mozus starpniecību doto bauslību, ne arī pārkāpis Romas varu. Apsūdzētāji bija atspēkoti. Tagad, kad viņu liekulīgā svētuma apģērbs bija norauts, tie stāvēja Mūžīgās Skaidrības priekšā vainīgi un atmaskoti. Tie trīcēja un drebēja, ka tikai viņu dzīves apslēptie grēki netiktu atklāti visiem ļaudīm. Ar noliektām galvām un nodurtām acīm tie cits pēc cita aizzagās prom, pamezdami savu upuri pie žēlsirdīgā Pestītāja.
Jēzus piecēlās un, raudzīdamies uz sievieti, jautāja: "Sieva, kur viņi ir? Vai neviens nav tevi pazudinājis?" Viņa atbildēja: "Neviens, Kungs!" Tad Jēzus sacīja: "Arī Es tevi nepazudinu, ej un negrēko vairs!"
Sieviete Jēzus priekšā bija stāvējusi, bailēs sastingusi. Kristus vārdi: "Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!" tai likās kā nāves spriedums. Viņa neuzdrošinājās pacelt acis uz Pestītāju, bet klusēdama gaidīja savu likteni. Tagad viņa ar izbrīnu vēroja savus apsūdzētājus nozūdam klusus un apmulsušus. Tad viņas ausis aizsniedza šie cerības pilnie vārdi: "Arī Es tevi nepazudinu: ej un negrēko vairs!" Ledus viņas sirdī bija pilnīgi izkausēts. Tā metās Jēzum pie kājām pateicības pilnā mīlestībā un ar rūgtām asarām izsūdzēja savus grēkus.
Viņai tas bija jaunas, skaidras miera pilnas dzīves sākums, kas svētīta kalpošanai Dievam. Paceldams šo kritušo dvēseli, Jēzus izdarīja lielāku brīnumu nekā dziedinādams visļaunākās fiziskās slimības. Viņš izdziedināja garīgu slimību, kas novestu mūžīgā nāvē. Šī grēkus nožēlojošā sieviete kļuva par vienu no Viņa nelokāmākajiem sekotājiem. Ar pašuzupurīgu mīlestību un uzticību tā atmaksāja Viņa glābjošo žēlastību.
Piedodot sievietes grēkus un iedrošinot to dzīvot labāku dzīvi, Jēzus raksturs mums atmirdz pilnīgas taisnības skaistumā. Lai gan Viņš neattaisno grēku, nedz arī mazina grēka vainu, tomēr Viņš cenšas nevis notiesāt, bet glābt. Pasaule grēcīgo sievieti varēja tikai nicināt un nonievāt, bet Jēzus runā mierinošus un cerības pilnus vārdus. Bezgrēcīgais iežēlojas par grēcinieces vājumu un sniedz tai pretī savu palīdzošo roku. Liekulīgie farizeji apsūdz, bet Jēzus saka: "Ej un negrēko vairs!"
Tie nav Kristus sekotāji, kas, nolaiduši acis, novēršas no maldīgajiem, atļaudami tiem netraucēti turpināt iesākto lejupslīdi. Tie, kas ir gatavi apsūdzēt citus un dedzīgi vēlas tos atvest tiesas priekšā, bieži vien savā dzīvē ir vēl grēcīgāki par viņiem. Cilvēki ienīst grēcinieku, bet mīl grēku. Kristus ienīst grēku, bet mīl grēcinieku. Tāds gars ir arī visiem Viņa sekotājiem. Kristīga mīlestība nesteidzas nopelt, tā ātri saskata nožēlu, ir gatava piedot, iedrošināt un uzvest maldos klīstošo uz svētuma ceļa, nostiprinot tur viņa dzīves pamatu.